Viltus eņģelis. Fiona Nīla

sajuta neapšaubāmu patiesību par savu dzīvi. Viņa mīlēja un tika mīlēta. Viņa bija vajadzīga. Bija lieciniece vēsturiski svarīgam notikumam vai vismaz bija nevilšus iesaistīta ziņu sižetā, kam pievērsta valsts mēroga uzmanība. Bet brīdī, kad viņa spēra kāju ārpus mājas, šo sajūtu nomāca reibinoša apziņa, ka var gluži vienkārši aiziet no tā visa un neviens viņai nesekos, varbūt pat nepamanīs viņas prombūtni.

      – Vai tev kāds sekoja? – Felikss vaicāja, juzdams Elijas saviļņojumu, taču pārprazdams tā cēloņus.

      – Es esmu tikai uzticama auklīte. – Elija paraustīja plecus. – Un viņus nemaz neinteresēju. – Tad, it kā nolēmusi kliedēt iespaidu, ka šāds uzmanības trūkums viņu aizvaino, Elija piebilda: – Paldies Dievam. – Patiesībā kāds uzņēmīgs bulvāru preses reportieris bija soļojis viņai līdzās pa ielu un mudinājis stāstīt, kas notiek aiz slēgtajām Holenda parka nama durvīm. Tomēr Elija bija ievērojusi Brionijas instrukcijas, noliekusi galvu un turējusi muti ciet, un reportieris beidzot likās mierā.

      Pa tālruni Felikss nepaskaidroja, kāpēc grib satikties. Elija sprieda, ka mērķis ir savtīgs, jo Felikss ir žurnālists, tātad viņa var kalpot kā informācijas avots. Viņai pat bija aizdomas, ka tieši Felikss paņēmis fotogrāfiju, kura parādījās avīzē. Pēdējā mēneša laikā viņa bija lasījusi pietiekami daudz bulvāru preses, lai zinātu, ka ikviens ar Skineriem saistītais cilvēks ir potenciāli uzpērkams.

      Personālais treneris, kas divus gadus katru dienu bija nācis uz Skineru namu, pārdeva laikrakstam stāstu par Brionijas skaistuma un veselības rituāliem, arī par reizi ceturksnī veiktajām kafijas klizmām un ķīmisko pīlingu. Maleja sniegusi interviju rakstam par baņķieru sievu dzīvi un stilu, taču tajā netika pieminēts fakts, ka Brionijai pašai ir veiksmīga karjera. Daudz vairāk tika spriests par iknedēļas piegādēm no Net-a-Porter internetveikala; par interjeristu, kurš ieradās reizi mēnesī, lai pārkrāsotu pirkstu nospiedumus uz sienām, ko klāja bērniem nedraudzīga pelēkbaltu toņu krāsa; par vairāk nekā tūkstoš mārciņām, ko Brionija iztērēja par fotogrāfijām, kurās uzņemti dvīņi tūdaļ pēc piedzimšanas Portlendas slimnīcā. Par laimi, vārdā nenosaukta auklīte, kas nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bija izpelnījusies tikai vienu teikumu pašās raksta beigās.

      Vēl bija plašs materiāls nedēļas nogales žurnālā, kurā citēts “ģimenes draugs”, kas stāsta par Skineriem kā par “nelaimes gadījumu, kam noteikti jānotiek”. Pavirši pārskrienot rakstam ar acīm, Elija sprieda, ka tādas ir visas ģimenes. Tāpat tika publicētas anekdotes par ballītēm, kurās piedalījies Džeiks un Izija un kurās konstatēts nepilngadīgo sekss un aizdomīgu medikamentu lietošana. Turpat ievietota Izijas fotogrāfija no perioda, kad viņa bija ārkārtīgi vāja, un Džeiks, kurš smēķē zālīti Oksfordas koledžas dārzā. Šis “ģimenes draugs” arī norādījis, ka Niks nav vienaldzīgs pret jaunākām sievietēm. Un nākamajā teikumā pieminējis Nika draugu, kuram bijusi dēka ar divdesmit septiņus gadus vecu auklīti, kas audzinājusi viņa bērnus. Fojs bija raksturots kā “negausīgs ballētājs”, norādot uz viņa daudzajiem grēkiem.

      – Kā jūtas Brionija? – Felikss vaicāja.

      – Normāli. – Un bērni?

      – Viņiem ir grūti, taču visi turas.

      – Vai zināji, ka mēs ar Brioniju esam seni draugi?

      – Zināju, ka bijāt pāris pirms tam, kad viņa satika Niku. – Pienāca viesmīle, kas atnesa Elijai tasi tējas.

      – Es viņu iepazīstināju ar Niku.

      – Domāju, ka arī tas man bija zināms.

      – Gribu runāt ar tevi atklāti, Elij, – nopietni sacīja Felikss.

      – Mani nevar nopirkt.

      – Ko tad es, tavuprāt, gribu no tevis?

      – Manuprāt, tu gribi tikt pie informācijas, kuru varēsi izmantot, lai palielinātu avīzes tirāžu, – teica Elija. – Es domāju, ka tu savu pazīšanos ar Skineriem gribi izmantot savtīgos nolūkos, lai tiktu pie ātras naudas. Vai arī mēģini pārliecināt mani, ka jāpārdod informācija lielākajam solītājam.

      – Es neesmu Makss Klifords, – Felikss iebilda un sāka maisīt tēju tik sparīgi, ka tā izlija apakštasē un apšļāca viņa kreklu. Šķita, ka viņš to nemana. – Es tā nerīkojos. Es rakstu par finansēm, ekonomiku, biznesu, akciju tirgu. Es strādāju lielajām avīzēm, nevis bulvāru presei.

      – Bet tieši tavā avīzē publicēja to bildi, kur ģimene redzama grieķu kostīmos un kuru es uzņēmu Korfu salā, – Elija atcirta. – Tu esi tāds pats kā citi.

      – Es nenozagu to bildi, – Felikss taisnojās. – Tāda ir daudzām avīzēm.

      – Tad kā tu zini, ka tā ir pazudusi? – Elija pajautāja.

      – Brionija pateica, – Felikss atbildēja. – Paklau, es zinu, ka šobrīd ir grūti saprast, kam uzticēties, un es neprasu, lai tu man uzticies. Bet es gribu zināt, vai varu uzticēties tev.

      Elija pacēla galvu un sarauca pieri. Feliksam bija ļoti jauneklīga seja – it kā mazs bērns būtu sev joka pēc ievilcis dažas grumbiņas. “Sārtums vaigos ir drīzāk no alkohola, nevis svaiga gaisa,” domās sprieda Elija, “un lūpas šķiet tikpat mīlīgi savilktas kā meitenei, turklāt ir vienā krāsā ar vaigiem.” Seja šķita mulsinoši atklāta, it kā viņš būtu saglabājis bērnišķīgo nevainīgumu un tādējādi vispār nespētu blēdīties. It kā viņš būtu dzimis, lai nestu pēc iespējas mazāk apdraudējuma citiem. Pieradusi glabāt citu cilvēku noslēpumus, Elija šai vīrietī saskatīja radniecīgu dvēseli.

      – Nekādas viltības. Es nespētu tevi mānīt. Ja manī būtu kāda Makjavelli dzirksts, es droši vien apprecētu Brioniju, – Felikss sacīja, it kā nolasīdams Elijas domas. – Es joprojām uztraucos par viņu, tādēļ arī gribēju satikties ar tevi.

      – Nezinu gan, kā es varētu palīdzēt.

      – Vai tu saproti, kas notiek? Vai izproti pret Niku vērstās apsūdzības?

      – Manuprāt, viņu apsūdz korupcijā, viņa finanšu darījumus izmeklē finanšu pakalpojumu regulators un tas viss ir kaut kā saistīts ar to, kas tagad notiek bankās.

      – Lielisks kopsavilkums. – Felikss uz mirkli apklusa. – Vai esi dzirdējusi, kādas baumas Londonā klīst par Brioniju un Niku? Ir cilvēki, kas speciāli meklē tādus stāstus. Cenšas atrast skeletus skapī.

      – Kas tie par stāstiem?

      – Viņi mēģina saprast, kā tas viss varēja notikt. Vai tev ir kāda teorija? Kā parasti tik piesardzīgs cilvēks varēja nonākt pie tādiem katastrofāliem lēmumiem, kas ir pilnīgā pretrunā viņa iedabai? Vai tu manīji, ka tur kaut kas nav kārtībā? Vai viņš likās satraukts?

      Elija uzlika elkoņus uz galda un atbalstīja zodu plaukstās – šī poza liecināja, ka viņa iegrimusi pārdomās.

      – Kad sāc dzīvot svešā ģimenē, nekas neliekas normāli, – viņa iesāka.

      Felikss pacēla roku.

      – Tā izklausās pēc labi iestudētas atbildes. Ja vairāk neko nevari pateikt, es eju prom. Vai tu nesaproti, cik lieta ir nopietna?

      – Paklau, dažkārt tu nezini cēloņus, un tāpēc tev kaut kas var šķist savādi. Ar to es gribu teikt, ka tavs instinkts nemaldās, bet secinājumi ir aplami. Vēl jāpatur prātā, ka es nāku no pavisam citas pasaules, tādēļ viss, kas man šķiet neparasts, viņu aprindu cilvēkam var likties loģisks.

      – Es gribu būt pavisam atklāts pret tevi, Elij, jo tu esi vienīgais cilvēks, kurš var