Viltus eņģelis. Fiona Nīla

sēdināšanas plānā tas atstāj milzu caurumu, – Brionija teica. – Mēs visu pieņemšanu centrējām ap viņiem. Es tiešām gribēju, lai viņš satiek Feliksu un apliecina, ka Northern Rock ir uz pareizā ceļa un atbilst analītiķu prognozēm, un mēs varētu izvairīties no riebīgiem gabaliem par to, cik lipīgas ir ASV nekustamā īpašuma tirgus slimības. – Niks atradās pie skaļruņa telefona. Elija dzirdēja, ka viņš klusi nolamājas.

      – Politiķi ir sasodīti neuzticami, – Niks norūca. – Esam viņus briesmīgi nepareizi novērtējuši, ja gribi zināt manas domas. Mēs būsim zirgā vēl ilgi pēc tam, kad Blēra zvaigzne būs norietējusi. Viņi visi ir mēsla gabali.

      Dvīņi platām acīm raudzījās uz Eliju.

      – Kas ir politiķis? – beidzot pajautāja Elfijs. Elija atvieglota pasmaidīja un nočukstēja īsu paskaidrojumu.

      – Viņš ļoti atvainojās, – teica Brionija. – Kaut kas notiek. Viņu atsauca, lai uzrakstītu rītdienas runu. Iespējams, tas kaut kā ir saistīts ar Blēra paziņojumu konferencē. – Viņa uz brīdi apklusa. – Varbūt mums vajadzētu uzaicināt manu māti un tēvu? Vecākiem nebūs iebildumu aizpildīt tukšās vietas, un privātā kapitāla puiša sieva grib iegādāties māju Korfu salā. Viņi varēs aprunāties par olīvām. – Tā kā Niks ievaidējās, Brionija veikli turpināja: – Paklau, ja es samierinos ar Vilbrahemiem, tad tev jāsamierinās ar Foju un Titu.

      “Interesanti, kāpēc vakariņās jāaicina saimniekiem nepatīkami cilvēki?” Elija prātoja, pakarinot dvīņu mēteļus ģērbtuvē blakus dzīvojamai istabai. “Kāpēc uzņemties tādas rūpes par cilvēkiem, no kuriem Brionija noteikti izvairītos, ja redzētu ielas pretējā pusē? Lai gan, protams, spriežot pēc “Izcilo vakariņu” firmas furgona pie nama durvīm, Brionija pati neko negatavos. Un arī traukus nemazgās. Un pat vīnu glāzēs nelies.” Elija pacēla iekšējā tālruņa klausuli un apvaicājās Malejai, vai tēja ir galdā un vai vispirms vajadzētu dvīņus nomazgāt.

      – Elij, vai tā esi tu? – uzsauca Brionija no dzīvojamās istabas. – Vai varam žigli aprunāties? Sūti dvīņus lejā pie Malejas.

      Noāvusi kurpes, Elija iegāja istabā. Brionija sēdēja pie neliela galdiņa līdzās logam. Pie rokas atradās mape ar uzrakstu: “Vakariņas, 06.10.06.” Divi viedtālruņi vēstīja par pienākušām īsziņām. Kāda sieviete taisīja viņai pedikīru, izveicīgi pulējot nagus un atbīdot kutikulas.

      – Vai būsi īsta zvaigzne un uzņemsies atbildību? – Brionija vaicāja.

      – Jūtos pagodināta, taču es neprotu uzturēt sarunu, – Elija atzinās.

      Brionija iesmējās tik skaļi, ka pedikīra meistare tūdaļ mitējās strādāt.

      – Es nedomāju vakariņu galdu, – Brionija attrauca, – lai gan par jaunumiem literatūrā tu noteikti zinātu daudz vairāk nekā es. Gribēju tev piedāvāt iespēju pasniegt vīnu. Tu atbildētu tikai par sarkano.

      “Lūguma formā ietērpta pavēle,” Elija domās secināja.

      – Protams. – Viņa pasmaidīja, jūtoties vairāk atbrīvota nekā aizvainota.

      – Es tev, protams, samaksāšu. Maleja noliks dvīņus gulēt. Un tev viens no viņiem brīvs vakars nenāks par ļaunu. Tas tiesa. Hektora un Elfija likšana gulēt bija daudz sarežģītāks rituāls nekā krievu pareizticīgo kāzas. Ūdenim vannā jābūt noteiktā līmenī. Jāatrod divas identiskas pidžamas, kas no Brionijas jāpaslēpj zem halātiem, jo viņai nepatīk, ka dēli valkā pilnīgi vienādus apģērbus.

      Doktora Seusa grāmata “Vai esmu tev teicis, cik laimīgs tu esi?” jāizlasa trīs reizes, un nedrīkst izlaist ne vārda, jo Hektors un Elfijs to pamanītu uzreiz. Spraugai starp aizkariem jābūt konkrētā platumā, un Elijai jāguļ abiem pa vidu, kamēr zēni aizmieg. Pēdējo ieradumu viņa bija mēģinājusi lauzt, taču neveiksmīgi un padevās, kad dvīņi atzinās, ka tā darījušas visas auklītes, ko vien viņi atceras.

      – Kas notiks, ja jūs gulēt liks mamma un tētis? – Elija vaicāja. Zēni izbrīnīti raudzījās viņā.

      Tovakar Elija attapās neuzkrītoši stāvam ēdamistabas stūrī ar sarkanvīna pudeli un iestīvinātu baltu salveti rokā un gaidām, kad vajadzēs papildināt glāzes.

      Mugurā viņai bija melni zīmuļsvārki un balta blūze, ko aizdeva Brionija. Mati bija rūpīgi atglausti. Pretējā telpas pusē stāvēja vēl viens viesmīlis – latvietis, kurš izskatījās pārāk jauns, lai dzīvotu Londonā bez vecākiem. Viņš brīdinādams pacēla uzaci ikreiz, kad ieraudzīja kādu tukšu glāzi. Tāda laipnība sariesa asaras Elijai acīs, bet iespējams, ka vainojamas aromatizētās sveces.

      Citi viesmīļi tikko bija novākuši pirmā ēdiena – krabju risoto – traukus un lika galdā pildītus teļa gaļas rullīšus ar sīpolu mērci. Krabji atgādināja Elijai par mājām. Viņa prātoja, vai te apēstie krabji nākuši no apvidiem, kur tos ķer tēvs, lai gan šis bijis sliktākais gads viņa pieredzē. Elija zināja visas viņa iecienītākās vietas: Pretējais augstais caurums, Cisternas kalns, Netīrais sēklis vasaras sākumam un Brauna rifs vēlākam laikam. Viņš allaž zināja labākās vietas, kur ūdenī ir mazliet krāsas un daudz kustības. “Kad jūra ir caurspīdīga kā čuras, krabju ķeršanai var atmest ar roku,” tēvs mēdza teikt.

      Viešņas, izņemot sievieti blakus Nikam, aizbildinājās ar jebko – no migrēnas līdz laktozes nepanesamībai –, lai tikai viņām nebūtu jāizēd tukšs šķīvis. Un risoto tika paslēpts zem salātu lapām. “Vai sievietes Londonā vispār ēd?” Elija prātoja. “Nujā, bet tas nozīmē, ka paliks pāri ļoti daudz burkānu un baltās šokolādes pudiņa.”

      Pie lielā, apaļā galda sēdēja desmit cilvēki, tostarp Brionija, Niks, Tita, Fojs, kā arī Sofija un Neds Vilbrahemi, neliela auguma plecīgs vīrietis ar asiem vaibstiem un dzedrām acīm. Ja arī kāds Eliju pazina, tad manīt to nelika.

      Vēl tur bija vīrietis, kuram pieder privātā kapitāla kompānija, un viņa sieva – supertieva blondīne, kam varēja dot gan divdesmit piecus, gan piecdesmit piecus gadus. Lejasstāvā viesmīļi slēdza derības par to, vai tā ir pirmā, otrā vai trešā Gresingema kundze. No diskusijām par viesu sēdināšanas plānu Elija zināja, ka līdzās Nikam sēž sieviete, kura savulaik strādāja Sitijā un nu deva padomus valdībai banku regulēšanas lietās. Viņa bija atnākusi viena.