Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Eleanoru, – sapņaini paskaidroja Fojs. – No aizmugures. Viņa šķita lieliska. Mugura kaila. To citronkrāsas kleitu ar kuplajiem svārkiem piecdesmito gadu stilā es nebiju redzējis vismaz pusgadsimtu. Es pārvilku plaukstu viņas mugurai un sajutu, ka viņa paliecas uz manu pusi. Tā bija jaunas sievietes mugura, ja saproti, ko gribu ar to teikt. Tvirtās ādas tonis vienmērīgs, tā bija bez krunkām un pretīgām dzimumzīmēm. Es iečukstēju viņai ausī, ka mums vajadzētu kāpt augšstāvā, lai tiktu prom no tiem vecajiem sakārņiem.

      – Oho! – izdvesa Elija.

      – Savulaik mēs pāris vasaru pavadījām kopā. Pirms daudziem gadiem, – Fojs veikli piebilda, cerēdams izvairīties no liekiem jautājumiem. Viņš negaidīja, kamēr Elija aptvers savādo stāstu, jo viņa tieksme flirtēt nebija nekāds noslēpums.

      – Tad viņa pagriezās, un izrādījās, ka seja ir tikpat veca un grumbaina kā ikvienam tai telpā. Es sapratu, ka piedāvājums ir izteikts un man jāiet līdz galam.

      Fojs uz mirkli apklusa, un Elija atskārta, ka viņš atkal pūlas tikt ārā no krēsla. Viņš aizvēra acis, lai koncentrētu enerģiju, dziļi ievilka elpu un atkal ieķērās paroceņos. Šoreiz viņam izdevās piecelties, un viņš lēni šļūca uz galda pusi, kur stāvēja Elija.

      – Ko tu domā? – viņš jautāja.

      – Un jūs to izdarījāt? – Elija atbildēja ar vaicājumu. – Gājāt līdz galam?

      – Ko, tavuprāt, tas nozīmē? – Fojs neatlaidās.

      – Manuprāt, te savs vārds būtu sakāms Nika psihoterapeitam. – Elija tikko jaušami pasmaidīja. Tādu sarunu ar Brionijas tēvu viņa nemūžam nebūtu iedomājusies, taču nosacījumi bija mainījušies līdz nepazīšanai kopš tās vizītes pirms četrām nedēļām, kad viņa pārradās no Feliksa Neilora un brīdināja par baumām, ka Niks iztukšojis Sitiju. Postaža allaž mudina cilvēkus uz lielāku atklātību, un viņi zaudē modrību.

      – Ha! – triumfējoši iesaucās Fojs. – Ha, ha! Es taču zināju, ka noteikti izvilināšu no tevis kaut ko svarīgu. Interesanti, vai Brionija to zina?

      Elija tūdaļ aptvēra savu kļūdu un pacēla rokas, it kā gribētu padoties.

      – Niks to ārsti apmeklējis tikai pāris reižu, – viņa negribīgi atzina un centās aprēķināt, cik daudz informācijas apmierinās Foja ziņkāri un ko viņš ar šiem jaunumiem iesāks. – Pašās beigās, kad viss jau bruka un juka. Nedomāju, ka Brionija to zina.

      – Kāpēc viņš gāja pie terapeita? – Fojs jautāja.

      – Daudzi cilvēki tā dara. – Elija paraustīja plecus. – Īpaši bagātie. Viena no Brionijas draudzenēm pērn aizveda savu psihoterapeitu slēpot. Pat nedēļu nespēja iztikt bez viņa.

      – Bet investīciju baņķieri ir citādi, – klusi iebilda Fojs. – Kur nu vēl tādi burvji. – Vecais vīrs jau bija nostājies blakus Elijai. Viņa uz grumbainā vaiga pamanīja dažus sirmus sarus, kam žilete paslīdējusi garām. Tie Elijai atgādināja par skūšanas pakalpojumu, ko var saņemt slimnīcās un veco ļaužu namos. Fojs izskatījās vecs un ievainojams. Krūtis cilājās mazliet par strauju, un viņš pūlējās atgūt elpu. Elija saprata, ka uzvaras garšu veikli vien sabojāja šaubas par to, kā šādu informāciju izmantot Brionijas labā. – Niks ir ievērojama persona. To uzskatīs par vājuma pazīmi. Visi sāks apšaubīt viņa viedokli. Augstajos kabinetos nav vietas emocionālai nesaturēšanai. Ikvienam jārāda absolūta pašapziņa. Neviens negrib savus mārciņu miljonus uzticēt garā vājam muļķim.

      – Viņš nenojauš, ka es to zinu, – Elija sameloja.

      – Spiegs mūsu rindās? – noprasīja Fojs.

      – Man to kāds pateica.

      – Varbūt draugs? – Fojs neatlaidās.

      – Apmēram, – atzina Elija.

      – Nespēju noticēt, ka Niks gājis pie psiho dakterīša. – Fojs papurināja galvu. – Viņš taču allaž tik skaļi noliedza visu, kas šķiet kaut nedaudz alternatīvs. Ak Dievs, viņš taču pat zāļu tēju nedzēra, jo baidījās, ka cilvēki viņu uzskatīs par mīksto!

      – Vai jūsu sapnis bija patiesība? – pajautāja Elija. Kad Fojs pamāja ar galvu, viņa turpināja: – Un kas notika tālāk?

      – Es pamodos, jo vajadzēja čurāt. – Fojs iesmējās. – Tad iezvanījās telefons. Tas bija Džūljans, kurš paziņoja, ka neko nevar darīt, lai palīdzētu man apturēt pļāpas par Niku un Brioniju. Sacīja, ka nepazīst nevienu BBC vadībā, lai gan tur strādā viņa miesīgs dēls. Un ieteica mums labāk aizsist ar dēļiem visus logus un cerēt, ka Afganistānā notiks kaut kas slikts – tad mēs pazudīsim no pirmajām lapām. Tad nu sanāca vēl viena bezmiega nakts.

      Viņi stāvēja draudzīgā klusumā un vērās uz galdu. Elijai tas atgādināja izsmalcinātu loteriju, tikai šajā jūklī nebija nekā nejauša. Lētu pasteļkrāsas ziepju un sārtu vannas putu vietā vīdēja dārga izskata juvelierizstrādājumi un sudrablietas, ko viņa nekad agrāk nav redzējusi. Piemēram, briljanti un bumbierveida piespraude, kam pievienota ar roku rakstīta zīmīte: “Cartier, 20. gs. 20. gadi.” Vai Franck Muller firmas pulkstenis.

      – Plašs vēziens, – sacīja Fojs, raukdams pieri. – Bet turēs vilkus tālāk no namdurvīm. Viņu bankas konti ir iesaldēti.

      Vai Brionija tev to pateica?

      – Izlasīju avīzē, – attrauca Elija.

      – Viņiem būs jāiztiek ar trīssimt piecdesmit mārciņām nedēļā. – Fojs iespurcās.

      Elija piekrita, ka tas ir smieklīgs piedāvājums. Foja pieri bija izvagojušas daudzas horizontālas un vertikālas rievas. “Liecina par smagu cīņu starp dusmām un sevis žēlošanu,” nodomāja Elija un tad atkal pievērsās galdam. Pa logu iespīdēja šaura saules strēle, kas apmirdzēja zelta rokassprādzi ar divām zaļām emaljas vardītēm. Tām bija smaragdu acis un sīkas briljantu kārpiņas uz muguras. Blakus atradās pieskaņoti auskari. Elija jutās apmulsusi. Brionija nemūžam nevalkātu kaut ko tik bezgaumīgu, un Niks bija pārāk piesardzīgs, lai bez sievas svētības pirktu viņai tik eksotisku lietu. “Ne tik piesardzīgs” bija apzīmējums, kā daudzi cilvēki raksturotu Niku Skineru tagad.

      Lai pārliecinātos, ka aizkari ir ciet, Elija pacēla galvu. Tad viņa uzlika sev rokassprādzi un pārlaida pirkstu briljantu kārpiņām. Un nodrebēja gluži tāpat kā ikreiz, kad dvīņi naktīs grieza zobus vai Izija plucināja ādu ap nagiem tik ilgi, kamēr parādījās asinis. Viņa pacēla rokassprādzi pret gaismu, lēni grozīja plaukstu un prātoja, kādam gadījumam par godu cilvēks gribētu nēsāt tādas šausmas.

      – Ņem vien, Elij. Tu esi pelnījusi, – Fojs sacīja aizsmakušā balsī. Elija aizdomājās, par ko gan vecais vīrs runā, un tad atskārta, ka ar visu rokassprādzi ir aizgājusi līdz galda otram galam. – Nopirku to Brionijai saderināšanās dienā, bet viņai tā nepatika. No Deivida Veba dzīvnieku līnijas. Septiņdesmitajos gados tā bija ļoti populāra. Domāju, ka varde ir lielisks simbols manai pirmajai veiksmei, iekarojot britu lielveikalu ar kūpinātiem lašiem. – Elija šķita apmulsusi. Pārpratis viņas klusēšanu, Fojs paskaidroja: – Tas ir ūdens dzīvnieks. Ja viņiem būtu ar briljantiem rotāts lasis, es pirktu to. Tas bija simboliski.

      Viņš nesaprata. Eliju izbrīnīja dāvanas egocentrisms. Tātad pat attiecību sākumā daudz svarīgāki bija nevis Niks un Brionija, bet Fojs.

      – Lēšu, ka tā ir piecpadsmit tūkstošus mārciņu vērta, turklāt man nav ne jausmas, vai tu nākamajā pusgadā dabūsi algu. Tādēļ vietā ņem