Viltus eņģelis. Fiona Nīla

tomēr abu attiecības arvien bija lietišķas un atturīgas. Tonedēļ Elija saņēma vēstuli, kurā iezīmēta problēma, ka dvīņi pārāk nevīžīgi tīra zobus, bet pēc pāris dienām pienāca brīdinājums par to, cik bīstami ir nepietiekami kārtīgi tīrīt zobus. Pavisam drīz tika atsūtīts izgriezums no žurnāla, kurā stāstīts, kā raisīt mazos bērnos ziņkārību; ar šo ziņu Brionija mudināja Eliju katru dienu ņemt kādu avīzes rakstu un apspriest ar dvīņiem laikā starp matemātikas nodarbībām un klavierspēles stundām.

      Torīt piecos un piecdesmit trijās minūtēs – Brionija tad droši vien iesildījās pagraba vingrotavā – Elija saņēma elektroniskā pasta vēstuli ar tematu “Defektu saraksts”. Uzdevums kļuva skaidrs, kad viņa izlasīja pievienoto dokumentu. Viņai jāizstaigā visas telpas un jāreģistrē visi defekti, kurus celtnieki varbūt nav pamanījuši nesenā remonta laikā. Iebūvētais apgaismojums drēbju skapjos un vannas istabu skapīšos, nestabilas tualešu izlietnes, nepielikti aizkaru āķi, nepiestiprināti vadi, izdegušas spuldzes, nevīžīgs krāsojums, nevietā atstāti javas pikuči, piloši radiatori. Brionijas sagatavotais saraksts bija izsmeļošs.

      Tad Elija atcerējās pirmo tikšanos ar Brioniju pēc tam, kad bija pieņemta darbā. Vēlreiz visu apdomājot, tas bija uzskatāms par vairāk nekā detalizētu sarakstu ar to, kas atļauts un kas nav atļauts. Drīkstēja vakaros vismaz divdesmit minūtes – bet ne vairāk kā trīsdesmit – lasīt dvīņiem priekšā, pārmaiņus izvēloties daiļliteratūru un dokumentālu literatūru attiecībā sešdesmit pret četrdesmit. Tanī brīdī Brionija norādīja, ka Elija varbūt gribēs kaut ko pierakstīt, tādēļ pāri ēdamistabas galdam pastūma viņai tuvāk pildspalvu un piezīmju bloknotu.

      Pēc tam viņas plaši apsprieda veselīgas uzkodas un aizliegto ēdienu sarakstu, kurā ietilpa arī saldumi. Brionija apgalvoja, ka īpaši svarīgi tas ir Izijai, jo viņa nepakļaujas disciplīnai un pieņemas svarā. Taču Elija drīkstēja palūgt Maleju izcept melleņu kēksus, ja cukurs tiek aizvietots ar medu, un piektdienās ikvienam tika atļauts apēst dabiskās šokolādes tāfelīti (ja vien tajā bija mazāk par sešdesmit procentiem kakao). Drīz vien Brionija pievērsās ogļhidrātiem un ar saviem pārspriedumiem vedināja Eliju aizdomāties par cīņu pret teroristiem. Viņi slēpj pārtiku. Viņi jāizseko, jāatklāj un jāsauc pie atbildības par nodarīto.

      – Īsta ļaunuma ass, – Elija pajokoja, taču Brionija neatbildēja, jo jau runāja par televīzijas skatīšanos un datoru lietošanu. Viņa piekrita Elijas apgalvojumam, ka būs grūti uzraudzīt, cik daudz laika Džeiks un Izija pavada pie datora, jo tie atrodas katra guļamistabā. Dvīņiem tika atļauts skatīties televīziju ne vairāk kā pusstundu dienā. Datorspēles bija kategoriski aizliegtas. Beigās Brionija it kā garāmejot piebilda, ka Elija droši vien vēlēsies izvairīties no auklīšu mafijas, kas pārāk daudz laika pavada kafejnīcās un pļāpās.

      – Cik ilgi tu jau pieskati Tomasu? – Elija vaicāja Katjai tikpat ikdienišķi, kā būtu iztaujājusi savu draudzeni par viņas mīļāko.

      – Kopš viņa dzimšanas. Gandrīz. – Katja pasmaidīja. – Sākumā viņiem bija patronāžas māsa, bet tad atklājās, ka viņa dod bērnam zāles, lai viņš guļ visu nakti. Es sešus gadus strādāju pie viņiem par apkopēju; viņi atlaida to patronāžas māsu un bērnu uzticēja man.

      – Šausmīgi, – Elija noteica un tad ieturēja pauzi. – Kas ir patronāžas māsa?

      – Sieviete, kam maksā par jaundzimušo aprūpi, – Katja paskaidroja. – Tiešām labi maksā, taču darba devējs mainās ik pēc trim nedēļām. Mātes mēdz būt pārāk nervozas, un tad patronāžas māsai naktīs visu laiku jāceļas pie bērna.

      – Ja vien neiedod bērnam kādu nomierinošu līdzeklīti, – piebilda Elija. Visas sievietes iesmējās.

      Hektors un Elfijs pienāca klāt, lai saprastu, kas noticis.

      – Man te patīk, – Hektors sacīja, paliecies tuvāk Elijai. Viņa salika ceļgalus kopā un paņēma zēnu klēpī. Šī bija pirmā reize, kad viņš tik spontāni bija meklējis auklītes tuvumu. Viņa atvēlēja zēnam pusēstu kūku, un viņš tā pieglaudās Elijai, ka atradās teju guļus stāvoklī. Hektors atkal sāka dungot dziesmiņu. Elija mīļi izlaida sev caur pirkstiem kādu viņa matu šķipsnu, kas likās gluda kā zīds.

      – Tev jāapgriež mati, Hektor, – viņa sacīja, atcerējusies pēdējo Brionijas elektroniskā pasta vēstuli.

      – Nē, – Hektors stingri noteica.

      – Kad iesi armijā, tev vispār nogriezīs matus, – viņa ķircinājās. Zēns sarauca pieri, it kā nezinātu, vai auklītei var ticēt. Pienāca Elfijs un nostājās līdzās. – Armijā mati tiek noskūti pilnībā. – Elija atdarināja elektriskā skuvekļa dūkšanu un izlikās, ka ar pirkstiem griež matus. Vienlaikus viņa kutināja zēniem kaklu, un drīz vien viņi sāka locīties smieklos.

      – Jūs, zēni, esat ļoti labi uzvedušies, tāpēc es jums kaut ko iedošu, – paziņoja Katja un no somas izņēma konfektes.

      – Paldies, Katja, – viņi unisonā noskandēja, tinot vaļā papīriņus. Tāds cukura daudzums bija lielākais noteikumu pārkāpums kopš brīža, kad Elija sāka strādāt. Bet gan jau ar to varēs tikt galā. Varbūt zēni jau gulēs, kad Brionija pārnāks mājās. Un nākamajā dienā viņa diez vai apjautāsies, vai bērni vakar ēduši saldumus. Nodevušies konfekšu ēšanai, zēni dāvāja Elijai papildu divdesmit minūtes kopā ar Miru un viņas draudzenēm. Viņai patika sēdēt vienā pulkā ar šīm sievietēm siltā kafejnīcā, lai gan sarunās viņa iesaistījās tikai epizodiski. Bija patīkami klausīties, kā viņas žēlojas, ķircina cita citu un dod padomus, kā pārdzīvot dusmu lēkmes vai nepiededzinot uzvārīt olu krēmu. Katja bija netaktiska un jautra. Miras darba devēji apmeklē laulību konsultantu. Sofijas vecākā meita guļ ar savu angļu valodas pasniedzēju. Brionija atteikusies no piedāvājuma parādīties uz žurnāla Vogue vāka kā viena no veiksmīgākajām Lielbritānijas biznesa sievietēm. Mira centās brīdināt Katju, taču velti.

      – Tikai nestāstiet mammai, – Elija sacīja Hektoram un Elfijam, – citādi mums vairs neļaus šurp nākt. – Abi nopietni palocīja galvu. Elija atkal pievērsās Katjai. – Kur tu satiki Miru?

      – Braucot prom no Ukrainas, – viņa atbildēja.

      – Jūs droši vien bijāt ļoti jaunas, – Elija sprieda.

      – Septiņpadsmit, – precizēja Katja. – Bet tagad esmu vecāka un gudrāka.

      – Lidojāt vienā lidmašīnā? – Elija painteresējās.

      – Mēs pārvietojāmies pa sauszemi, – Katja smaidīdama attrauca un nervozi palūkojās uz Miru. – Tas bija garš ceļojums. Mums pietika laika iepazīt vienai otru. Man draudēja briesmas, un Mira man palīdzēja.

      – Vai gribēsi satikties ar mums šajā pašā laikā nākamnedēļ? – pēkšņi pajautāja Mira.

      – Noteikti, – Elija nekavējoties atbildēja. Hektoram un Elfijam tas nāktu par labu un viņai arī. Viņi nejustos tik vientuļi.

      – Dvīņi drīkst nākt un spēlēties ar Tomasu un Leo, – piebilda Katja.

      – Tas būtu lieliski, – Elija sacīja, – viņus ne pārāk bieži aicina ciemos.

      – Es šajā nedēļas nogalē gatavoju vakariņas visiem, – paziņoja Katja. – Vai arī tu atnāksi?

      – Niks un Brionija brauc prom, – paskaidroja Elija. – Citreiz. Varbūt kaut ko uztaisīšu jums.

      – Tu proti gatavot? – pabrīnījās Katja.

      – Patiesību