Viltus eņģelis. Fiona Nīla

kādu joku.

      Un Džeiks, iepriekšējā dienā iedams garām kāpņu augšējā laukumiņā, apstājās un paskaidroja, ka Malejai ir trīs bērni, kas dzīvo pie vecmāmiņas ciematā, kurš atrodas piecu stundu brauciena attālumā no Manilas. Jaunākais ir tikpat vecs kā dvīņi, un Maleja viņu nav redzējusi jau gandrīz divus gadus.

      – Šausmīgi, – sacīja Elija, bet Džeiks jau bija nozudis savā istabā.

      – Man taisnā ceļā jādodas mājup un pusstundu jāmāca viņiem matemātika, – Elija atbildēja Mirai. – Mums ir diezgan stingrs grafiks.

      – Lūdzu, Elij, aiziesim uz Starbucks! – činkstēja Hektors, raustīdams auklīti aiz rokas.

      – Es arī lūdzu, – melodramatiskā tonī viņam pievienojās Elfijs.

      Elija sāka smieties.

      – Mēs mammai neko neteiksim, – Hektors paziņoja.

      Veikli parēķinājusi, Elija atskārta, ka Brionija strādās līdz vēlai stundai. Rīt šīs dienas notikumi dvīņiem jau būs tāla pagātne.

      – Tas tiešām būtu lieliski.

      – Mēs nevarējām saprast, vai tu esi vientuļa vai atturīga, – Mira sacīja.

      Apziņa, ka viņa bijusi auklīšu sarunu objekts, apmulsināja Elija. Ne “vientuļa”, ne “atturīga” nebija tie īpašības vārdi, kurus viņa varētu attiecināt uz sevi. Taču viņai patika tas, kā Mira izrunāja vārdu “atturīga”, uzsverot pēdējo līdzskani tā, ka tas šķietami palika gaisā gluži kā dūmu mutulis. Acīmredzot šo vārdu viņa iemācījusies pavisam nesen, ja reiz pirmās tikšanās laikā lietojusi jau vairākkārt. Tāpat Hektors un Elfijs eksperimentēja ar jaunajiem vārdiem.

      – Vientuļa, – Elija atbildēja. – Bet tas nav galēji. – Viņa prātoja, vai Mira sapratīs, taču nevēlējās meklēt citu vārdu.

      – Labprātīgi vientuļa, – atzinīgi secināja Mira. – Tev droši vien ir ukraiņu dvēsele.

      Viņas izgāja rosīgā ielā, kuru Elija atcerējās no pirmās un pēdējās reizes, kad uz šo skolu bija braukusi automašīnā.

      – Te joprojām ir panki, taču pilsētas pašvaldība tiem maksā par tūristu pievilināšanu… viņi ir ļoti atturīgi… mandeļu smalkmaizīte “Zilā putna” kafejnīcā maksā trīs mārciņas… “Tesko Metro” ir vaļā gandrīz līdz pusnaktij… Divdesmit otrais un vienpadsmitais ir vienīgie autobusi, kas nenogriežas sānielās… – Mira stāstīja, aizrāvusies ar ideju, ka var pamācīt anglieti par dzīvi viņas dzimtenē.

      – Kā sauc šo ielu? – Elija vaicāja, kad viņas gāja garām slaidam vīrietim ar panku frizūru un tik daudziem riņķīšiem uzacī, ka tie atgādināja liliputu aizkaru stangu.

      – Kingsroda, – Mira atbildēja. – Nespēju noticēt, ka tu to nezini! Tā ir tik svarīga, ka to raksta ar noteikto artikulu. Tikai pašām svarīgākajām ielām Londonā ir šis artikuls. – Viņa sāka uzskaitīt: – Ērlskortroda, Portobeloroda, Finčlijroda, Laimhauslinka…

      Valoda šķita pavisam savāda. Mira katru vārdu izrunāja ar sevišķu rūpību, un gramatikas lietojums bija gandrīz nevainojams, bet kopumā tas izklausījās pārāk vecmodīgi.

      – Cik ilgi tu jau dzīvo Anglijā? – pavaicāja Elija.

      – Daudzus gadus, – izvairīgi atbildēja Mira.

      – Kur tu mācījies angļu valodu?

      – Pirms veselas mūžības studēju angļu literatūru Kijevas universitātē. – Mira paraustīja plecus.

      – Literatūru? – Elija pārjautāja. Mira pamāja ar galvu.

      – Kādas grāmatas tu lasīji?

      Mira neatbildēja uzreiz, bet apstādināja ratiņus, ciešāk apsedza bērnu un painteresējās, vai Hektoram un Elfijam patīk skola.

      – “Kas nogalina lakstīgalu”, “Kam skanēs zvans”. Arī Šekspīru, Baironu. Visu, kam varēju tikt klāt, – viņa beidzot atzina. – Tas bija ļoti sen.

      – Un kā tu iemācījies tik labi runāt? – neatlaidās Elija.

      – Mēs klausījāmies ierakstus, – paskaidroja Mira, – un dažreiz mans tēvs klausījās Amerikas radio, taču tolaik tas bija bīstami.

      – Kāpēc?

      – Komunismā tas bija aizliegts.

      – Vai tu biji laimīga, kad dzelzs priekškars tika pacelts? – Elija tincināja.

      – Jauns režīms, citas problēmas, – Mira attrauca.

      – Piemēram?

      – Korupcija, – Mira īsi noteica. – Esam klāt.

      Viņi iegāja kafejnīcā, un Mira izveicīgi stūma ratiņus starp galdiem. Turpat jau bija vairākas sievietes, ko Elija bija redzējusi pie skolas. Līdzās atradās identiski ratiņi ar zīdaiņi, un kāds bērns sēdeklītī sūca dabisko sulu. Elija apsēdās un izjuta pateicību par šādu kompāniju. Pašai par pārsteigumu, viņa nevainojami lietpratīgi pasūtīja stipru kafiju ar vājpienu. Hektors un Elfijs apsēdās pie galda līdzās Elijai, kur jau gaidīja kāds viņu klasesbiedrs.

      Izrādījās, ka arī citas auklītes runā angliski. Nepareizās izrunas, briesmīgā akcenta un savādo modulāciju dēļ tā šķita gluži kā pavisam cita angļu valodas forma. Visas vārdus izrunāja vienādi nepareizi. Ikviens “r” vibrēja uz mēles gala, nevis tika izrunāts rīklē. “Varbūt pēc piecdesmit gadiem tā runās visi,” Elija sprieda, malkodama kafiju. “Iespējams, tas kļūs par dialektu vai kādu vietējās izloksnes formu.”

      Mira iepazīstināja pārējās ar Eliju. Vārdi visām bija teju eksotiski. Sēdošo bērnu pieskatīja Raisa, vecāka gadagājuma kundze ar mūžīgu satraukumu sejā bija Ileana. Turpat bija arī Katja. Visas silti smaidīja un spieda Elijai roku. Elija atcerējās, ka šī Katja bija klusi stāvējusi trīs soļus aiz Sofijas Vilbrahemas. Tieši tādu attālumu ievēroja visas auklītes, kad stāvēja kopā ar savām darba devējām. Etiķete šajās attiecībās izrādījās tikpat izsmalcināta kā Luija XV galmā.

      Katja bija gara un bāla. Mati šķita nevērīgi savilkti zirgastē. Viņa nebija lietojusi kosmētiku un apģērbam izvēlējusies bezveidīgu baltu blūzi un džinsus, bet arī šāds minimālisms nespēja noslēpt viņas skaistumu. Aši uzsmaidījusi Elijai, viņa turpināja iesākto stāstu.

      Malkodama kafiju, Elija jutās pateicīga, ka klausīšanās ir iegansts cieši nopētīt Katju. “Pieskatot svešus bērnus, viņa velti izšķiež savu laiku,” Elija sprieda. “Viņai vajadzētu vadīt MTV vai tradicionālo Austrumeiropas ēdienu gatavošanas raidījumus. Vai strādāt par modeli Stellas Makartnijas modes namā.”

      Viņai klēpī sēdēja pusaizmidzis zēns, kurš sūkāja īkšķi un pārējos pirkstos žņaudzīja auduma gabalu. Sieviete glāstīja un tina uz pirksta gaišos cirtainos bērna matus.

      – Tomasa māte devusies uz Ņujorku un pavadīs tur visu nedēļas nogali, – Katja stāstīja. – Es teicu, ka bērns pēc viņas briesmīgi ilgojas. Bet teicu tikai tāpēc, ka māte grib to dzirdēt. Un man tas liekas jocīgi. Ja es būtu māte, tad gribētu zināt, ka mans dēls ir laimīgs. Vai tu man piekrīti, Elija? Vai tu nejustos laimīga, ja zinātu, ka viņš ir laimīgs kopā ar mani?

      Elija pamāja ar galvu un izjuta pateicību, ka tiek iesaistīta sarunā.

      – Patiesībā dzīve ir daudz vienkāršāka tad, ja viņa ir prom, jo tad mēs atgriežamies lieliskā režīmā.