Viltus eņģelis. Fiona Nīla

un atradās pilsētā, kur nevienu nepazīst. Brionija atkal runāja pa tālruni. Šoreiz tā bija darba līnija.

      – Tu esi žurnālists, Feliks, tātad atliek vien darīt savu darbu. Es varu pateikt tikai vienu, proti, tu uzdod pareizos jautājumus nepareizajam cilvēkam. – Brionija iesmējās. – Rīt tiks publiskots paziņojums, tātad tev ir sešas stundas, lai būtu priekšā pūlim.

      – Vai nevari iedot mazliet vairāk informācijas? – Felikss jautāja. Brionijas tālrunim skaļums bija noregulēts visaugstākajā režīmā, un Elija dzirdēja katru vārdu.

      – Nē, – Brionija stingri noteica. Iestājās gara pauze.

      – Satiksimies vakarā un kaut ko iedzersim.

      “Dažkārt visvienkāršākie lūgumi slēpj vissarežģītākos motīvus,” domās secināja Elija.

      – Nevaru. Man jādodas uz slēgšanas vakariņām, – Brionija paskaidroja mazliet maigākā tonī. – Tu zini, cik aizņemta esmu. Bet mēs tevi uzaicināsim vakariņās. Mēs vienmēr meklējam klaidoņus, lai varētu palielināt viesu skaitu. – Tiklīdz saruna beidzās, viņa adrešu grāmatiņā sameklēja nākamo numuru. – The Financial Times jau rok, – viņa teica, – es zinu, kur radusies noplūde. Tas ir viens no analītiķiem Merrill Lynch bankā. Braienam Badam būs beigas. Mums jāķeras klāt, iekams tā kļuvusi par galveno versiju. – Viņa nolika tālruni un uzrunāja Eliju, lūkodamās taisni uz priekšu: – Lai kas ar tevi dzīvē notiktu, vienmēr izdari tā, lai tava versija kļūst zināma pirmā.

      Šāda ieteikuma uzmundrināta, Elija pastiepa kreiso roku pēc ātrumpārslēga, lai izrādītu savu drosmi. Ar otru roku viņa vēl stingrāk ieķērās stūrē. Diemžēl automobilis nevis stabili turējās uz ceļa, bet slīdēja uz ceļa vidu un vienubrīd pat iebrauca pretējā joslā. Vairāki cilvēki uz ietves nicinoši nopētīja Eliju – droši vien sačukstējās par iedomīgām kundzītēm varenos automobiļos, ko pašas neprot vadīt. Elija veikli noņēma roku no ātrumpārslēga un sagrāba stūri, nejauši iedarbinādama logu tīrītājus. Tie neganti čīkstēja un maksimālā ātrumā slīdēja pa sauso vējstiklu.

      – Nolādēts, – Elija nomurmināja.

      – Nolādēts, – priecīgi atkārtoja dvīņi.

      – Uzliec savu roku uz manējās. Kad es došu komandu, spied sajūgu, – rāmi pamācīja Brionija.

      Elija paklausīgi palocīja galvu un nopriecājās, ka vadību uzņēmies kāds cits. “Es esmu pārāk jauna šādam darbam. Pārāk liela atbildība.” Dienu pēc gadījuma ar fotogrāfiju tualetē viņa bija atstājusi Hektoru vannā un pēc brīža atrada aizmigušu, gandrīz paslīdējušu zem ūdens. Pārbijusies, ka zēns noslīcis, Elija izrāva viņu no vannas un tik stipri atsita viņa galvu pret krānu, ka viņam pa degunu sāka tecēt asinis.

      Viņa skaidri zināja – lai ko Izija dara savā guļamistabā, tie nav mājasdarbi, jo divas reizes šīs nedēļas laikā meitene pieķerta pie brokastu galda mācāmies logaritmus un latīņu darbības vārdus. Lai arī Brionija uzstāja, ka viņai jāuzrauga, kurp un ar ko dodas Džeiks, Elijai bija neērti puisim to jautāt. Tad nu viņa nervozēdama nespēja aizmigt tik ilgi, kamēr dzirdēja, ka Džeiks ir pārradies. Un vēl viņa trīs dienas bija aizmirsusi pabarot jūrascūciņas Lorelu un Hārdiju. “Kā gan, viņuprāt, divdesmit vienu gadu veca meitene var kontrolēt septiņpadsmit gadus vecu puisi?” Džeiks to labi saprata un izmantoja izdevību. Patiesībā, par spīti neatlaidīgajiem Brionijas atgādinājumiem, ka Elijai gluži vienkārši vajadzētu aizbāzt caurumus, ko viņa pati nespēj aizpildīt, tieši auklīte vadīja šo izrādi. Brionijas un Nika nekad nebija mājās, jo visu laiku strādāja. Niku mājās Elija bija redzējusi tikai tajā svētdienā, kad Fojs un Tita ieradās pusdienās. Nebija neviena, ar ko padalīties pārdomās. Kad viņa zvanīja draugiem, tie tikai smējās.

      – Paņem naudu un laidies, – ieteica Roza. – Pacieties pusgadu un tad atgriezies uz vasaras semestri. Varēsi dzīvot manā istabā.

      – Un kā tad tavs jaunais draudziņš?

      – Viņš te ierodas tikai tad, ja māja ir tukša. Pārāk visu sarežģī.

      – Augstais Dievs, viņš taču nav viens no precētajiem tajā mājaslapā? – iesaucās Elija.

      – Nē. – Roza smējās. – Tajā ziņā esmu likusies mierā. Viņu ego ir vēl lielāks par banku kontiem. Patiesību sakot, šīs divas lietas varbūt ir diezgan cieši saistītas.

      – Vai tēvs ir pievilcīgs? – jautāja Maija, kad Elija bija izstāstījusi par nelaimes gadījumu ar Hektoru.

      – Vai tu ej uz klubiem? – painteresējās Toms.

      – Redzēju tavu māsu pilsētas centrā, – paziņoja Roza.

      – Viņa nezināja, ka esi prom.

      “Par traku, par traku, par traku.” Šķita, ka tā čīkst vējstikla tīrītāji. Brionija pastiepās, lai tos izslēgtu, bet labo roku joprojām turēja uz ātrumpārslēga.

      Elija palūkojās uz Brionijas roku. Tā šķita bāla, un sīkais zilu vēnu tīklojums atgādināja pārgatavinātu Stiltonas sieru. Viņa atkal pastiepa roku līdz ātrumpārslēgam, un Brionija tūdaļ uzlika tai virsū savu kaulaino plaukstu. Tā izrādījās siltāka, nekā Elija bija iedomājusies. Abu pirksti savijās. Brionijas nagi bija nolakoti blūzes krāsā.

      – Sajūgs! – nokomandēja Brionija, iecirzdama nagus Elijas ādā. Elija spēcīgi nospieda pedāli. – Un tagad uz leju, – Brionija turpināja. Abas kopā viņas pārslēdza ātrumu. – Mašīnas vadīšana līdzinās dzīvei, – Brionija noteica, kad manevrs bija veiksmīgi galā. – Blefs plus prasme. Es varu palīdzēt tev iegūt prasmes, bet blefot jāiemācās pašai. Londona ir pilna ar blefotājiem. – Viņa norādīja uz kādu māti, kas brauca garām. – Redzi, cik pārliecinoši viņa brauc? Arī tu tā vari. Tikai jāizveido pareizā attieksme.

      Pār vaigu Elijai noritēja sviedru lāse, un viņa izbāza mēli, lai to uztvertu, taču nokavēja un sviedri nopilēja uz zilā T krekla. Brionija izlikās, ka nav neko redzējusi, un lika nogriezties pa kreisi un apstāties pie dzeltenās līnijas.

      Visi klusēdami izkāpa no automobiļa. Dvīņi turējās tuvāk Brionijai. Viens no viņiem – iespējams, Hektors – pasniedza roku Elijai. Viņa to satvēra. Bērna rociņa līdzinājās īrisa konfektei – mīksta un lipīga. Zēns augstsirdīgi palūkojās uz auklīti; acīmredzot saprata, ka dāvāt labvēlības zīmi ir viņa varā. “Dvīņi viens otram allaž būs vairāk vajadzīgi nekā viņiem vajadzīgs kāds cits,” reiz bija skaidrojusi Brionija, kad runāja par to, kā atraisīt saites, kas abus vieno.

      – Atlikušos simt jardus mēs iesim kājām, – Brionija teica. – Tad tu varēsi satikt viņu skolotāju. – Brionija uzskatīja, ka Elijai būtu vēlams mājup doties ar metro, lai viņa ar automobili var braukt uz darbu. Elija pateicīgi māja ar galvu, taču nezināja, kas būtu sakāms. Viņa bija pārāk samulsusi, lai atzītu, ka nemaz nezina, kā ar metro aizbraukt līdz Holenda parkam.

      Pie Brionijas pienāca vēl kāda bērna māte, lai uzdotu jautājumus par skolas brīvdienām. Tā bija liela auguma sieviete – tādas parasti mēdz valkāt absolūti nepiemērotus kuplus svārkus ar uzkrītošu rakstu un lietot pārāk sārtu lūpukrāsu, kas it kā uzsver viņas vienkāršību. “Vai Nikam izdevās tikt prom no darba? Vai jūs vismaz nedēļu padzīvojāt Korfu salā? Kā klājas vecākiem?”

      – Viss bija lieliski, Sofij, – teica Brionija. – Mēs vairākas reizes braucām turp un atpakaļ, tomēr pāris nedēļas tur nodzīvojām.

      Sofija Vilbrahema tikai bēra jautājumus un sirsnīgi smējās