Baltā princese. Filipa Gregorija

jātnieku zirgu pakavi.

      – Pateicos, – es saku, pieliekusi galvu.

      – Bet es būšu tev laba māte, – viņa kvēli sola. – Kad mani iepazīsi, tu sapratīsi, ka es spēju dāvāt daudz mīlestības un protu būt uzticama. Esmu apņēmusies pildīt Dieva gribu un domāju, ka Dievs izvēlējies tevi par manu vedeklu, mana dēla sievu un… – viņa pieklusina balsi un saviļņota čukst, domājot par manu likteni, par Tjūdoru dzimtas dievišķo solījumu, – …mana mazdēla māti.

      Es atkal pieliecu galvu. Paceļot skatienu, redzu viņas seju starojam. Viņa ir iedvesmota.

      – Kad pati vēl biju pavisam jauna meitene, Dievs mani aicināja laist pasaulē Henriju, – viņa čukst kā lūgdamās. – Man šķita, ka nomiršu sāpēs, biju pārliecināta, ka tās mani nogalinās. Tobrīd es sapratu – ja izdzīvošu, man un šim bērnam būs lemta dižena nākotne. Viņš kļūs par Anglijas karali, un es iesēdināšu viņu tronī. – Lēdijas Mārgaritas seja pauž aizgrābtību; viņa līdzinās mūķenei, kas apraksta savu aicinājumu. – Es zināju, – viņa atkārto. – Zināju, ka mans dēls būs karalis. Un, kad sastapu tevi, es zināju, ka tev lemts laist pasaulē viņa dēlu. – Lēdija Mārgarita vērīgi mani uzlūko. – Tāpēc es pret tevi izturējos skarbi, tāpēc dusmojos, kad redzēju tevi noklīstam no ceļa. Tāpēc nevarēju izturēt, ka krīti no saviem augstumiem, novērsies no sava likteņa un aicinājuma.

      – Jums šķiet, ka man ir aicinājums? – Viņa runā tik pārliecinoši, ka arī es sāku čukstēt.

      – Tu būsi nākamā Anglijas karaļa māte, – viņa paziņo. – Sarkanā roze un baltā, roze bez ērkšķiem. Tev būs dēls, un mēs viņu nosauksim par Anglijas Artūru. – Viņa satver manas plaukstas. – Tāds ir tavs liktenis, meita. Es tev palīdzēšu.

      – Artūrs. – Es izbrīnīta atkārtoju vārdu, ko Ričards izvēlējās mūsu dēlam.

      – Tāds ir mans sapnis, – lēdija Mārgarita apstiprina.

      Un mūsējais. Es neatrauju rokas.

      – Dievs mūs savedis kopā, – viņa kaismīgi paziņo. – Tu dāvāsi man mazdēlu, dāvāsi mieru Anglijai. Tu būsi miers, kas pārtrauks brālēnu karu. Elizabete, tu būsi miera nesēja, un pats Dievs tevi svētīs.

      Šīs nākotnes apburta, es ļauju viņai cieši turēt manas plaukstas un neko neiebilstu.

      Es nestāstu mātei, kas norisinājās starp mani un lēdiju Mārgaritu. Viņa sarauc uzacis, tomēr neko nejautā. – Vismaz viņa nelika noprast, ka mainījusi domas par saderināšanos, – māte saka.

      – Tieši pretēji. Viņa apliecināja, ka mēs precēsimies. Solīja būt mana draudzene.

      Māte apslēpj smaidu. – Ļoti laipni, – viņa nosaka. – Izpalīdzīgi.

      Mēs gaidām aicinājumu uz galmu, gaidām pavēli doties uz karalisko garderobi un pielaikot jaunos tērpus. Sesilija izmisīgi ilgojas pēc krāšņām drānām un vēlas, lai mēs visas atkal parādāmies pasaulei kā piecas Jorku princeses. Mēs varēsim nēsāt sermuļādas un kroņus tikai pēc tam, kad Henrijs būs atcēlis parlamenta aktu, kurā mūs pasludināja par ārlaulībā dzimušām un mūsu tēvu apsūdzēja divsievībā. Henrija kronēšana būs pirmā reize kopš Ričarda nāves, kad mēs varēsim izrādīt apkārtējiem visu savu spožumu.

      Esmu pārliecināta, ka mēs visas apmeklēsim karaļa kronēšanu, bet nesaņemam nekādu ziņu. Viņš noteikti vēlas, lai nākamā sieva redz viņu ar kroni galvā un scepteri rokā. Varbūt es pati viņu neinteresēju, bet viņam jāgrib padižoties ar savu uzvaru bijušās karaliskās ģimenes priekšā.

      Pagaidām es vairāk jūtos kā aizmigusi princese pasakā, nevis sieviete, kuras roka apsolīta jaunajam Anglijas karalim. Es dzīvoju pilī un guļu vienā no labākajām istabām, un mani apkalpo godbijīgi, kaut gan neviens manā priekšā nemetas uz viena ceļgala; šāda cieņa pienākas tikai karaliskajai ģimenei. Bet mana dzīve ir klusa, bez galma, bez pierastā glaimotāju, draugu un lūdzēju pūļa, un es nekad neredzu karali. Es esmu princese bez kroņa, līgava bez līgavaiņa un noteiktas kāzu dienas.

      Reiz visi mani uzskatīja par Henrija saderināto. Vēl būdams tikai trimdinieks, viņš Rennas katedrālē zvērēja, ka esot Anglijas karalis un apņemšot mani par sievu. Bet toreiz viņš pulcēja armiju iebrukumam un izmisīgi alka pēc Jorku dzimtas un visu mūsu piekritēju atbalsta. Tagad viņš ir uzvarējis kaujā un atlaidis karaspēku; varbūt viņš vēlas atbrīvoties arī no solījuma, jo tas ir ierocis, kas toreiz bija nepieciešams, bet tagad kļuvis lieks.

      Māte ir parūpējusies, lai visām piecām Jorku princesēm būtu jauni, skaisti tērpi. Bet mums nav, kurp tajos iet, un neviens mūs neredz, un mūs dēvē nevis par “Jūsu Gaišību”, bet gan “milēdiju”, it kā mēs būtu tikai nelikumīgā laulībā dzimušas meitenes un mana māte būtu nevis karaliene atraitne, bet gan kāda parasta lauku sīkmuižnieka sieva. Mēs visas esam tikpat neapskaužamā stāvoklī kā Sesilija, kuras laulība nupat atzīta par spēkā neesošu, bet viņai nav piedāvāts cits vīrs. Viņa nav lēdija Skropa, bet nav arī nekas vairāk. Mēs esam meitenes bez vārda, bez ģimenes, bez pārliecības. Un šādām meitenēm nav nākotnes.

      Es ticēju, ka atgūšu princeses titulu un īpašumus, kā arī apprecēšos un saņemšu kroni vienas diženas ceremonijas laikā, stāvot blakus Henrijam. Bet klusēšana apliecina, ka viņš nealkst precēties.

      Mēs nesaņemam aicinājumu no karaliskās garderobes pārziņa ierasties un izvēlēties tērpu kronēšanas gājienam. Ceremonijmeistars neinteresējas, vai drīkst atnākt uz pili un iemācīt mums deju kronēšanas svinībām. Visas Londonas šuvējas un ģērbējas dienu un nakti darina tērpus un galvassegas, bet ne pie mums. Mums nesūta norādījumus par gājiena gaitu. Mūs nesauc uz Londonas Taueru naktī pirms ceremonijas, kā tas ir ierasts. Nav zirgu, ar kuriem varēsim jāt no Tauera līdz Vestminsteras abatijai, nav lēmuma par priekšrokas tiesībām lielajā dienā. Henrijs nesūta līgavaiņa dāvanas topošajai sievai. Viņa māte nesūta itin neko. Vajadzētu valdīt rosībai, trauksmei un dažādām pretrunīgām pavēlēm no jaunā karaļa jaunam galmam, kas vēlas izskatīties labi, bet ir tikai klusums, kas katru dienu kļūst pamanāmāks.

      – Mūs neaicinās uz kronēšanu, – es skarbi saku mātei, kad esam divatā. Viņa atnākusi novēlēt man labu nakti guļamistabā, kurā dzīvojam mēs ar Sesiliju. – Tas ir acīm redzams, vai ne?

      Viņa papurina galvu. – Tā izskatās.

      – Kāpēc Henrijs negrib mani sev blakus?

      Māte gausi pieiet pie loga un vēro tumšās nakts debesis, kurās spīd sudrabots mēness. – Viņi nevēlas, lai tronim blakus stāv Jorki.

      – Kāpēc?

      It kā baidoties no sudrabotās gaismas, kas viņu apspīd un piešķir pārdabisku starojumu, māte aizver slēģus. – Neesmu pārliecināta, – viņa saka. – Bet, ja es būtu Henrija māte, tad negribētu, lai mans dēls, kurš ieguvis kroni kaujas laukā, liek to galvā blakus īstajai karaliskās dzimtas princesei, visas tautas mīlulei un daiļavai. Man nepatiktu, kā tas izskatās.

      – Kāds viņš izskatās? – es jautāju.

      – Parasts. – Ar vienu vārdu pietiek, lai iemīdītu Henriju dubļos. – Viņš ir ļoti, ļoti parasts.

      Pat Sesilija, kas lolo drudžainas cerības gandrīz līdz pēdējai dienai, beidzot saprot, ka jaunais karalis tiks kronēts viens un nevēlas, lai es, vienīgā īsti karaliskā un pārāk skaistā princese, stāvētu pie altāra viņam blakus. Viņš pat neļaus mums, bijušajai karaliskajai ģimenei, noskatīties, kā viņš uzliek roku kronim, ko reiz nēsāja mans mīļotais