Baltā princese. Filipa Gregorija

Skrops no Apsolas, – es nicīgi atbildu. – Niecības kungs no Nekurienes. Ja viņu atradīsi un ja viņš vēl ir dzīvs, varēsi pārcelties pie viņa. Ja viņš tevi pieņems bez pavēles no kāda cita.

      Sesilija uzrauj plecu un novēršas. – Karaļa mātes kundze par mani parūpēsies, – viņa aizstāvēdamās paziņo. – Es esmu viņas krustmeita. Tagad visu pārrauga viņa; mani viņa neaizmirsīs.

      Laiks ir pavisam nepareizs šim mēnesim, pārāk saulains, gaišs un karsts dienā, bet naktī gaiss ir pievildzis, tāpēc neviens nespēj iemigt. Neviens, tikai es. Kaut gan mani nomāc sapņu lāsts, es nevaru piespiest sevi negulēt. Katru nakti es ieslīgstu tumsā un sapņoju, ka pie manis smejot nāk Ričards. Viņš stāsta, ka uzvarējis kaujā un mēs apprecēsimies. Es iebilstu, ka man pavēstīja par Henrija uzvaru, bet viņš satver manas rokas, skūpsta mani un apgalvo, ka esmu maza, mīļa muļķīte. Mostoties es viņam ticu, un mani pārņem spēja, drausma atskārsme, kad redzu otrās labākās guļamistabas sienas un Sesiliju sev blakus. Tad es atceros, ka mans mīļotais ir stings un auksts neiezīmētā kapā, bet viņa zeme svīst karstumā.

      Mana istabene Dženija, kuras tēvs ir tirgonis Sitijā, stāsta man par baisu slimību pilsētas pārpildītajos namos. Pēc tam viņa atklāj, ka divi tēva mācekļi jau ir miruši.

      – Vai mēris? – es jautāju un nekavējoties soli atkāpjos. Šo slimību izārstēt nav iespējams, un es baidos, ka viņa to atnesusi sev līdzi un karstais sērgas vējš skars mani un manu ģimeni.

      – Sliktāk nekā mēris, – istabene atbild. – Neviens nav redzējis neko tādu. Vills, pirmais māceklis, pie brokastu galda sūdzējās par aukstumu un sāpēm, it kā viņš visu nakti būtu cīnījies ar nūjām. Tēvs ļāva viņam atgriezties gultā, un viņš sāka svīst. Krekls mirka sviedros. Kad māte aiznesa alus kausu, viņš karsa un nespēja atvēsināties. Viņš aizmiga un vairs nepamodās. Astoņpadsmit gadus vecs jauneklis! Miris dienas laikā!

      – Vai viņam bija augoņi? – es jautāju.

      – Nekādu augoņu, nekādu izsitumu, – Dženija apliecina. – Tas nav mēris. Kaite ir jauna. To dēvē par sviedru slimību, un to mums atvedis karalis Henrijs. Visi apgalvo, ka viņa valdīšana sākusies ar nāvi un nebūs ilga. Mēs visi mirsim viņa godkāres dēļ. Runā, ka viņš ieradies svīstot un cīnīsies, lai paturētu troni. Šī ir Tjūdoru slimība. Visi domā, ka viņš ir nolādēts. Šis rudens ir silts kā vasaras vidus, un mēs svīdīsim līdz nāvei.

      – Ej mājās, – es nobijusies pavēlu. – Un paliec tur, līdz būsi pārliecināta, ka jūties labi un visi tavējie ir veseli. Neej pie manām māsām vai Voriku bērniem!

      – Es jūtos labi! – viņa iebilst. – Un slimība ir ātra. Ja es būtu aplipusi, pat nepagūtu jums to pateikt un nomirtu. Ja vien es varu noiet ceļu no savām mājām līdz pilij, tad esmu vesela.

      – Ej mājās, – es atkārtoju. – Kad drīkstēsi atgriezties, es aizsūtīšu kādu pie tevis. – To pateikusi, dodos uzmeklēt māti.

      Viņa nav atrodama ne pilī, ne tukšajās, aizslēģotajās karalienes istabās, ne vēsajās dārza takās. Es ieraugu viņu sēžam uz soliņa pašā piestātnes galā, kas iestiepjas upē. Māte cenšas uztvert vēja pūsmu, kas aizšalc virs ūdens, un ieklausās viļņu čalās ap koka pāļiem.

      – Mana meita, – viņa apsveicinās, kad pieeju klāt. Es nometos ceļos, gaidot viņas svētību, bet pēc tam nolaižu kājas pār piestātnes malu un šūpoju tās. Atspulgs lūkojas man pretī, it kā es būtu ūdens dieviete un dzīvotu upē, gaidot atbrīvošanu no lāsta, nevis princese vecmeita, kuru neviens negrib.

      – Vai dzirdējāt par jauno slimību pilsētā? – es jautāju.

      – Jā. Karalis nospriedis, ka nevar rīkot kronēšanu un sapulcināt tik daudz cilvēku, jo tie var būt slimi, – māte atbild. – Henrijam nāksies vēl dažas nedēļas būt iekarotājam, nevis kronētam karalim, un gaidīt, kamēr slimība izzudīs. Viņa māte pavēlējusi skaitīt īpašas lūgšanas. Lēdija Mārgarita ir pārbijusies. Viņa domā, ka līdz šim Dievs vadījis viņas dēlu, bet tagad nosūta slimību, lai pārbaudītu viņa gara spēku.

      Es paceļu skatienu un samiedzu acis, ielūkojoties spožajās debesīs rietumu pusē, kur riet liesmu apņemta saule, vēstot par vēl vienu neparasti tveicīgu dienu. – Māt, vai to paveicāt jūs?

      Viņa iesmejas. – Vai apsūdzi mani burvestībās? Vai es nolādēju tautu, uzsūtot tai sērgas vēju? Nē, es nevarētu neko tādu panākt. Pat tad, ja man piemistu šāda vara, es to neizmantotu. Šo slimību izraisīja Henrijs, nolīgstot sliktākos kristīgās pasaules vīrus, lai iebruktu šajā nabaga zemē, un tie atveda sērgu no tumšākajiem, netīrākajiem Francijas cietumiem. Viņi nes slimību sev līdzi. Tāpēc tā parādījās Velsā un aizceļoja līdz Londonai kopā ar armiju. Vainīga nevis maģija, bet gan viņu pamestie netīrumi un pa ceļam izvarotās sievietes. Nabaga dvēseles! Henrija noziedznieku armija uzsūtījusi mums šo slimību, kaut gan visi runā, ka tā ir Dieva dusmu zīme.

      – Vai nevarētu būt abējādi? Varbūt tā ir gan slimība, gan zīme?

      – Neapšaubāmi, – māte apliecina. – Karalim, kura valdīšana sākusies sviedros, nāksies pūlēties, lai saglabātu troni. Henrija slimība nogalina viņa draugus un atbalstītājus kā ierocis, kas vērsts pret viņu. Uzvaras mirklī viņš zaudē vairāk sabiedroto nekā cīņas laukā. Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji.

      – Ko tas nozīmē mums?

      Māte pavērš skatienu pret straumi, it kā ūdens varētu atpludināt atbildi līdz manām kājām. – Vēl nezinu, – viņa domīgi nosaka. – Nesaprotu. Bet, ja Henrijs pats saslimtu un nomirtu, cilvēki noteikti sauktu to par Dieva atriebību uzurpatoram un meklētu Jorku mantinieku.

      – Vai mums tāds ir? – es jautāju, un mana balss ir tik tikko dzirdama, ūdens šalku apslāpēta.

      – Protams. Vorikas Edvards.

      Es brīdi vilcinos. – Vai neviena cita nav? Varbūt ir kāds tuvāks? – Tā kā māte neskatās uz mani, bet tikko jaušami pamāj, es turpinu tincināšanu: – Mans mazais brālis Ričards? – Viņa atkal pamāj, it kā pat vējam neuzdrošinātos uzticēt vārdus. Es spēji ievelku elpu. – Vai viņš tiešām ir drošībā? Dzīvs? Anglijā?

      – Neesmu saņēmusi nekādas vēstis. – Māte papurina galvu. – Nekas nav droši zināms, un es tev neko nedrīkstu teikt. Mums jālūdz par abiem Jorku zēniem, prinčiem Edvardu un Ričardu, kā pazudušiem. Varbūt kāds mums atklās viņu likteni. – Viņa man uzsmaida. – Un labāk neietērpt vārdos savas cerības. Bet… kuram gan zināms, kāda būs nākotne, ja Henrijs Tjūdors nomirs?

      – Vai nevarat vēlēt viņam nāvi? – es čukstu. – Lai viņš mirst no slimības, ko pats atvedis?

      – Ja viņš nogalinājis manu dēlu, pār viņu jau guļas mans lāsts. – Māte pagriež galvu, it kā ieklausītos upes čalās. – Vai atceries, kā nolādējām zēnu slepkavas? Lūdzām, lai mūs atriebj Meluzīne, manas mātes priekštece dieviete. Vai atceries, ko teicām?

      – Vārdus nē. Bet es atceros nakti.

      Toreiz mēs ar māti gandrīz zaudējām prātu no sāpēm un bailēm, ieslodzītas patvērumā, kur ieradās Ričards un paziņoja, ka abi zēni ir pazuduši no savām istabām Tauerā. Tonakt mēs uzrakstījām lāstu uz papīra, salocījām to laiviņā, aizdedzinājām un palaidām upē, kur tas uzliesmoja. – Neatceros, ko tieši mēs teicām.

      Māte zina katru vārdu. Tas ir baisākais lāsts, ko viņa kādam uzsūtījusi.

      – Mēs