Baltā princese. Filipa Gregorija

nodrebinos, jo mātes klusie vārdi, kas krīt pār upi kā lietus lāses, savij burvestību tīklu mums apkārt. – Mēs nolādējām viņa dēlu un mazdēlu.

      – Viņš to ir pelnījis. Kad mirs viņa dēls un mazdēls un viņam būs tikai meitenes, mēs pazīsim sava zēna – Meluzīnes zēna – slepkavu un būsim atriebušās.

      – Tas bija briesmīgs lāsts, – es nedroši ieminos. – Briesmīgs lāsts pār nevainīgām atvasēm. Nedrīkst vēlēt nāvi diviem bērniem, kas neko nav izdarījuši.

      – Jā, – māte rāmi piekrīt. – Un mēs to izdarījām, jo kāds to nodarīja mums. Un šis kāds izjutīs manas sāpes, kad mirs viņa dēls un mazdēls, atstājot tikai meitenes.

      Vienmēr ir baumots, ka mana māte nodarbojas ar burvestībām, un viņas pašas māti galu galā tiesāja un atzina par vainīgu melnajās mākslās. Tikai mana māte pati zina, kam tic un uz ko ir spējīga. Es biju vēl meitene, kad redzēju viņu piesaucam vētru. Toreiz es skatījos, kā paceļas upe un aizskalo Bekingemas hercoga armiju. Man šķita, ka viņa visu panākusi ar vienu svilpienu. Viņa man stāstīja par miglu, ko izelpojusi kādā aukstā naktī un kas paslēpusi mana tēva karaspēku tā, ka viņš varēja izauļot no mākoņa kalna galā, pārsteigt ienaidnieku un iznīcināt ar zobenu un vētru.

      Daudzi tic, ka viņai piemīt neparastas spējas, jo viņas māte ir no Burgundiju karaliskās dzimtas, kam pieder arī ūdens dieviete Meluzīne. Mēs dzirdam viņas dziesmu, kad mirst kāds no dievietes bērniem. Es pati to dzirdēju un nekad neaizmirsīšu šo skaņu – liegu, mierpilnu melodiju nakti pēc nakts. Mans brālis vairs nerotaļājās Tauera laukumā, viņa bālā seja vairs nebija redzama logā, un mēs sērojām par mirušu zēnu.

      Varbūt mana māte pati nezina, kādas spējas viņai piemīt. Lai nu kā, viņai dažreiz veicas, un viņa to nodēvē par burvestību. Bērnībā es uzskatīju savu māti par burvi, kas spēj piesaukt visas Anglijas upes. Tagad mūsu ģimene ir sakauta, viņa zaudējusi dēlu, mēs visi esam iestiguši dziļā purvā. Ja viņa tiešām prot kaut ko pieburt, viņai tas acīmredzot sevišķi labi neizdodas.

      Tāpēc es nejūtos pārsteigta, kad Henrijs nemirst, kaut gan viņa atvestā slimība vispirms nopļauj Londonas lordmēru, pēc tam viņa steigā iecelto aizstājēju un vēl sešus padomniekus mēneša laikā. Katrā pilsētas namā ir kāds mirušais, un ik nakti pa ielām grabēdami ripo līķu rati, it kā šis būtu melnās sērgas gads.

      Kad sākas aukstais laiks un slimība izzūd, mana istabene Dženija neatgriežas darbā. Viņa ir mirusi. Visi cilvēki viņas namā saslima ar sviedru drudzi un nomira laikā no prīmas līdz kompletorijam. Nekad vēl nāve nav bijusi tik strauja, un visur skan čuksti par jauno karali, kura valdīšana sākusies ar līķu ratu parādi. Tikai oktobra beigās Henrijs nolemj, ka var droši sapulcēt karaļvalsts augstmaņus un sīkmuižniekus Vestminsteras abatijā un rīkot kronēšanu.

      Pie lielajām pils durvīm klauvē divi heroldi. Tie nes Bofortu standartu ar paceļamā režģa attēlu, un viņus pavada ducis sargu Stenliju krāsas livrejā. Heroldi ziņo, ka lēdija Mārgarita Stenlija nākamajā dienā pagodinās mani ar savu klātbūtni. Māte pieliec galvu un klusi atbild, ka mēs labprāt pieņemsim Viņas Gaišību. Šķiet, mēs esam pārāk labi audzinātas, lai jebkad paceltu balsi.

      Tiklīdz heroldi aizgājuši un durvis aizvērtas, mēs sākam drudžaini apspriest manu tērpu.

      – Tumši zaļš, – māte paziņo. – Tam jābūt tumši zaļam.

      Šī ir vienīgā droši izmantojamā krāsa. Tumši zilā ir karaliskā sēru krāsa, bet es ne mirkli nedrīkstu radīt iespaidu, ka sēroju pēc sava mīļotā un īstenā Anglijas karaļa. Tumši sarkanā ir mocekļu krāsa, bet dažreiz to nēsā arī netikles, lai āda izskatītos nevainojami balta. Mēs nevēlamies raisīt bargās lēdijas Mārgaritas prātā šādas domas. Viņa nedrīkst domāt, ka laulība ar viņas dēlu man būtu kā spīdzināšana, un viņai jāaizmirst baumas par manu dēku ar Ričardu. Tumši dzeltena krāsa derētu, bet tā nevienam nepiestāv. Man nepatīk purpurs, un tas galu galā ir pārāk majestātisks pazemotai meitenei, kuras vienīgā cerība ir kāzas ar karali. Atliek tumši zaļā, un tā ir Tjūdoru krāsa, tāpēc nāks tikai par labu.

      – Man nav neviena tumši zaļa tērpa! – es iesaucos. – Nav laika tādu sagādāt.

      – Mēs vienu pasūtījām Sesilijai, – māte atbild. – Uzvilksi to.

      – Un ko es ģērbšu mugurā? – Sesilija iebilst. – Vai vecu tērpu? Varbūt es nepiedalīšos nemaz? Vai Elizabete vienīgā tiksies ar lēdiju Mārgaritu? Vai pārējiem jāslēpjas? Vai gribat, lai es pavadu dienu gultā?

      – Tava klātbūtne nav nepieciešama, – māte skarbi paskaidro. – Bet lēdija Mārgarita ir tava krustmāte, tāpēc uzvilksi zilo tērpu, un Elizabete uzposīsies tavā zaļajā kleitā, bet tu pacentīsies… ļoti pacentīsies… ciemošanās laikā izturēties pret māsu labi. Nejaukas meitenes nevienam nepatīk, un man tāda nav vajadzīga.

      Sesiliju pārņem dusmas, tomēr viņa klusējot pieiet pie drēbju lādes, izņem savu jauno zaļo tērpu, izpurina to un pasniedz man.

      – Apģērbies un nāc uz manu istabu, – māte aicina. – Atārdīsim apmali.

      Uzposusies tērpā, kam ap malu apšūta šaura zelta auduma lente, es gaidu savas mātes audienču zālē, kur drīz jāierodas lēdijai Mārgaritai. Viņa brauc karaliskajā baržā, kas tagad vienmēr ir viņas rīcībā. Rīb bungas, un abos galos koši plīvo lēdijas Mārgaritas standarti. Es dzirdu viņas pavadoņus nākam pa čirkstošo dārza taciņu granti, pēc tam jau zem loga, un tad zābaku metāla papēži klaudz pret pagalma akmeņiem. Viņi atrauj vaļā lielās durvis, un Henrija māte ienāk istabā.

      Mēs visas pieceļamies un paklanāmies viņai kā vienlīdzīgas. Nebija viegli izlemt, cik dziļā reveransā nolaisties. Beigu beigās vienojāmies par vidēju, un lēdija Mārgarita tik tikko manāmi pieliecas. Kaut gan mana māte šobrīd ir tikai lēdija Greja, reiz viņa bija kronēta Anglijas karaliene, un tad šī sieviete viņai kalpoja. Kaut gan šobrīd lēdija Mārgarita ceļo karaliskajā baržā, viņas dēls vēl nav kronēts. Viņš tikai paķēra kroni, ko Ričards nēsāja uz savas ķiveres, un tagad gaida īsto brīdi.

      Es uz brīdi aizveru acis, atcerējusies zelta kroni pie ķiveres un Ričarda brūnās acis, kad viņš smaidīdams uzlūkoja mani caur sejsegu.

      – Vēlos aprunāties ar Elizabetes jaunkundzi divatā, – lēdija Mārgarita paziņo manai mātei, nepūlēdamās sasveicināties.

      – Viņas Gaišība princese Jorkas Elizabete var jūs pieņemt manā istabā, – māte apķērīgi atbild.

      Viešņa man seko. Es jūtu viņas skatienu duramies mugurā un apjūku. Baidos, ka pārāk šūpoju gurnus vai atmetu matus. Es atveru mātes istabas durvis un pagriežos pret lēdiju Mārgaritu, kas iekārtojas lielajā krēslā, negaidot uzaicinājumu.

      – Drīksti apsēsties, – viņa atļauj. Es ieņemu krēslu viņai pretī un gaidu. Man ir izkaltusi rīkle. Es noriju siekalas un ceru, ka viņa to nepamana.

      Lēdija Mārgarita nopēta mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu pieteikusies uz vietu viņas galmā, un gausi atplaukst smaidā. – Tev paveicies ar izskatu, – viņa saka. – Tava māte vienmēr bijusi skaistule, un tu esi līdzīga viņai. Daiļa un slaida, ar rožu ziedlapām līdzīgu ādu un brīnišķīgiem matiem, kas vienlaikus ir zeltaini un bronzas nokrāsā. Tev noteikti būs skaisti bērni. Laikam vēl joprojām lepojies ar savu izskatu? Vēl joprojām esi iedomīga?

      Es klusēju, līdz viņa nokremšļojas un atceras, kāpēc ieradusies.

      – Vēlos runāt ar tevi divatā,