Melnais eņģelis. Enija Solomone

svarīgs ir tikai tas, lai rūpnīcu neslēdz ciet.

      Edija centās neizrādīt pārāk lielu interesi.

      – Ak tā? Vai tad klīst tādas runas?

      Endijs piegrūda Hovardam ar elkoni.

      – Nē taču! Vecais Hovards tikai nobijies kaut ko muld. – Endijs un Rass skaļi ierēcās, bet Hovards abu zobošanos uztvēra labsirdīgi.

      – Vai Harley labojat? – Edija pavaicāja automehāniķim.

      – Johaidī, jā. Kad man ir tāda iespēja, – Endijs atsaucās. – Kāpēc tā prasi? Vai tev ir Harley?

      – 1200, aizmugure pazemināta, nošķelts spārns un skaists hromēts pārklājums. – Edija nespēja noslēpt lepnumu balsī.

      Visi trīs atzinīgi iepleta acis.

      – Man nav nekas pretī to apraudzīt, – Endijs piedāvājās.

      – Tad es tuvākajā laikā piebraukšu, – Edija solīja, un abi starojoši uzlūkoja viens otru.

      – Paklau… dzirdēju, ka tu saķēries ar Teriju Bišopu, – ierunājās kalsnais – Rass. – Vai tāpēc policijas šefs Drenens tevi aizturēja?

      Uz mirkli pasaule sastinga.

      – Vai tu teici Drenens?

      – Jā. Holts Drenens. Policijas priekšnieks. Kāpēc tu tā prasi?

      Edija paraustīja plecus, ātri izgudrojot atbildi.

      – Es pazinu vienu Drenenu Sentluisā. Nez vai nav radinieks?

      Druknais Hovards noliedzoši pakratīja galvu.

      – Nē-e. Visi vietējie Dreneni joprojām dzīvo tepat. Tā ka tas nebūs mūsējais. Kāpēc Holts tevi aizvilka līdzi?

      Edija paliecās uz priekšu.

      – Es aizstāvējos, un viņš trāpījās ceļā manai dūrei. – Iztaisnojusies viņa tēlotā nopietnībā piemetināja: – Man nepatīk, ja kāds trāpās ceļā manai dūrei.

      Visi trīs vīri iesmējās, un Edija pamirkšķināja viņiem ar aci.

      Palikusi viena, Edija piepildīja tukšās glāzes. Viņai bija jādomā par dzirdēto uzvārdu. Drenens. Bet Holts bija par jaunu, lai…

      – Iedod trīs Buds, vienu gaišo alu, RC cola un rumu, – “Reda” otra darbiniece paliecās pār leti ar paplāti. Lūsija Kīla bija gara, stalta, ar smēķētājas aizsmakumu balsī un rudu matu cirtām gar slaido, vājo kaklu.

      Lūsijai bija sešdesmit gadu, un tāda vecuma viņa arī izskatījās – skarba, ar “biezu ādu”. Reds abas iepazīstināja, un viņa paziņoja, ka strādā bārā jau trīsdesmit gadu.

      – Esmu pārdzīvojusi divus īpašniekus, trīs vīrus, izcietu krūts vēzi un autoavāriju. Mani nepaķersi uz muļķa, un draugi man nav vajadzīgi. Ja ātri saliesi man dzērienus, satiksim labi.

      Un Edija visu vakaru cītīgi gādāja, lai Lūsijai to netrūktu. Viņa negribēja sadusmot oficianti. Viņa nevienu negribēja sadusmot. Tikai darīt savu darbu un iekļauties vidē. Tā mierīgi un lēnām. Viegli. Kļūt par daļu no pūļa.

      – Pavei, vai redzi? – Lūsija piebikstīja Edijai, kas tajā brīdī atkorķēja alus pudeles. Vecākā sieviete pamāja uz durvīm. – Likumsargs atkal klāt, – viņa pavīpsnājusi noteica.

      – Sveicināta vēlreiz, Edij! – Holts Drenens kopā ar savu vecāko versiju nostājās pie bāra letes.

      Edijai sažņaudzās sirds, bet, ātri atguvusies, viņa nikni paskatījās uz policistu.

      – Šef, vai ieradies atkal gadīties viņai ceļā? – Lūsija izmeta pār plecu, steidzoties prom ar dzērieniem.

      Holts pasmaidīja.

      – Varbūt.

      – Dzirdējām, ka viņai esot smaga dūre! – kāds garāmejot uzsauca.

      Holts paberzēja zodu.

      – Vai gribi apskatīt manus zilumus?

      Telpā atskanēja smiekli.

      Kāds vīrietis pienāca pie abiem apmeklētājiem un uzsita pa muguru vecākajam no viņiem.

      – Prieks tevi redzēt, šef.

      – Man tevi arī, Henrij, – par šefu uzrunātais atbildēja.

      – Ko jums atnest? – Edija pārtrauca laipnību apmaiņu. Holts joprojām bija tajos pašos džinsos, T krekla piedurknes apkļāva spēcīgos plecu un roku muskuļus. Edija atcerējās stipro Holta tvērienu. Neviļus skatiens palika gluži kā piekalts pie viņa rokām, lielajām plaukstām ar garajiem, slaidajiem pirkstiem.

      – Vai gribi alu, tēt? – Holts noprasīja.

      Tētis. Šis vārds lika Edijai atjēgties. Acumirklī viss nostājās savās vietās.

      – Tāpēc jau nācu šurp. – Izlejamo vai pudeli?

      – Ielej, meitenīt, – vecākais vīrs smaidīdams mudināja. – Vēlamies redzēt, kā tu strādā.

      Edija, pakampusi divas glāzes, veikli tās piepildīja un nolika priekšā abiem vīriešiem. Holts iepazīstināja viņu ar savu tēvu.

      – Džeimss Drenens – Edija…

      – Svona, – viņa piebilda un ātri paspieda sniegto roku.

      – Svona, – Holts atkārtoja. – Tādu uzvārdu nezinu. Un tu, tēt?

      Džeimss iemalkoja alu. Un nopētīja Ediju pāri glāzes malai.

      – Nē. Es arī nezinu.

      Edija mainīja tematu. Viņa gribēja parunāt par vīriešu uzvārdu.

      – Divi policisti vienā ģimenē. Tas ir iespaidīgi.

      – Tikai viens. – Džeimss norādīja uz dēlu. – Es esmu pensijā.

      – Ā, tātad jūs šo darbu esat mantojis. – Uzsverot pēdējo vārdu, Edija zīmīgi uzlūkoja Holtu.

      – Es pieteicos uz to tāpat kā citi, – Holts miermīlīgi paskaidroja, acīm redzami neraizējoties par norādi uz nepotismu. Tad viņš pasmaidīja, draiskai uguntiņai pazibot skatienā. – Bet radu būšana mums te nenāk par ļaunu.

      – Tu pat nepieminēji savus desmit gadus Memfisas policijas iecirknī, – Džeimss piebilda.

      – Ak jā. Arī tas.

      Edija bija atklājusi to, ko nemaz negribēja dzirdēt. Holts bija nevis kaut kāds rupeklis ar žetonu, bet īsts policists, kas apzinājās savas rīcības sekas. Turklāt viņam sasodīti labi piestāvēja tas, ko viņš darīja.

      – Vai Terijs Bišops sēž aiz restēm? – viņa pajautāja.

      – Ja ļaušu viņam klīst apkārt, viņš sev tikai kaitēs.

      Edija ievilka elpu. Kas neriskē, tas nevinnē – un tā tālāk.

      – Par ko Terijs tik ļoti satraucās? Vai saistībā ar rūpnīcu? Viņš klaigāja, ka šo to zinot. Kas tas ir?

      Vecākais Drenens pasmīkņāja.

      – Es neticētu ne vārdam, ko saka Terijs Bišops.

      – Īpaši tad, ja viņš izdzēris sešas alus kārbas – visu iepakojumu, – Holts papildināja. – Viņu atlaida no “Hamerbilta”. Kopš tā laika bļaustās. Šeit lāgā nav citu darbu, ja nestrādā rūpnīcā.

      – Šef, beidz monopolizēt meiteni! – kāds