Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

gaidīju. Es nejutu auksto vēju, jo zināju, ka esmu tikai dažu soļu attālumā no sava mūža mīlestības.

      Kad ieraudzīju viņu nākamreiz, man varētu piedot, ja es princesi nepazītu. Viņa bija ieģērbta smagā, ar dārgakmeņiem rotātā tērpā un mantijā, bet galvu apjoza zelta stīpa ar iestīvinātu plīvuru. Kāpnes bija gandrīz par šauru, lai ietilpinātu kuplos svārkus, un abas dižciltīgās dāmas bija pārāk aizņemtas, viņai palīdzot, lai pamanītu mani aiz vidējā pīlāra. Es paguvu uzmest skatienu Katrīnas sejai un ieraudzīju nosārtinātus vaigus, krāsotas lūpas un piesardzības pilnu noslēgtību. Priesteris pat nepagūtu novadīt misi laikā, ko šīs dāmas veltīja tam, lai pārvērstu manu jauko meiteni par izkrāšļotu lelli. Agnese bija ietērpta vienkāršākās galma drānās un tecēja līdzi greznajām dāmām kā pelīte. Es neticēju, ka šī biklā skolas draudzene izcelsies karalienes Izabo galmā.

      Gaidot Katrīnu, man netrūka darba. Istabā bija manāmas visas pazīmes, kas liecināja par vērienīgām jukām. Ceļojuma drēbes mētājās uz grīdas, sukas, ķemmes un matadatas bija izsvaidītas uz skapīšiem, bet uz pulētajām virsmām rēgojās sejas krāsu un pūderu traipi. Es centos atjaunot istabā to nevainojamo kārtību, kādā to pametu. Biju pārliecināta, ka mana Katrīna atgriezīsies nogurusi un izmocīta, tāpēc es iededzu sveces un sabēru kvēlojošas ogles kārbā, lai sasildītu gultu. Uzminējusi (vēlāk atklājās, ka man bijusi taisnība), ka valdniece noteikti jau paēdusi un neiedomāsies piedāvāt kaut ko spirdzinošu Katrīnai, es noliku pie uguns saldu vīnu un pienu, lai tas sarūgtu, kā arī sarūpēju maizītes. Strādājot es centos iztēloties sarunu starp māti un meitu, kas sastopas kā svešinieces.

      Sveces bija kļuvušas par vairākiem sprīžiem īsākas, kad atskanēja putnu čivināšanai līdzīga skaņa, un es piecēlos no soliņa, uz kura sēdēju kā sardze. Tā pļāpāja jaunas, līksmi satrauktas dāmas, kāpjot pa kāpnēm, un es steigšus atgriezos iepriekšējā slēptuvē. Katrīnas svīta bija acīmredzami paplašinājusies, un viņas atstāja guļamistabas durvis vaļā, tāpēc es dzirdēju, kā Armanjakas Bonna valdonīgi sadala dažādos pienākumus, kas saistīti ar Katrīnas tualeti.

      – Ja atļausiet, jaunkundze, Marija un Žanna palīdzēs jums izģērbties, bet es tikmēr noglabāšu jūsu apmetņus un dārglietas…

      Katrīna klusā, patīkamā balsī viņu pārtrauca, runādama pietiekami stingri, lai dāma apklustu. – Nē, Bonnas jaunkundze. Es jums to neļaušu. Vēlos, lai pasaucat Giljometu. Man nepieciešama tikai viņas palīdzība.

      – Vai runājat par savu ģērbēju, jaunkundze? – Bonna sašutusi jautāja. – Vienkāršai kalpotājai nevar uzticēt Jūsu Augstības galma tērpus un dārglietas! Tas ir dižciltīgas dāmas pienākums.

      Es pasmaidīju, dzirdot dzelžaino apņēmību Katrīnas mānīgi pakļāvīgajā balsī. – Mjeta nav “vienkārša kalpotāja”, viņa ir mana zīdītāja. Kad biju bērns, viņai uzticēja manu dzīvību. Domāju, ka šobrīd viņai var uzticēt dažas lupatas un spīguļus. Lūdzu, pasauciet Giljometu.

      Kad Bonna paklausīja, es piesardzīgi nogaidīju un tikai tad atsaucos. Katrīna tikmēr saudzīgi centās pielabināt savu aizvainoto dāmu. – Jūs esat vecāka un gudrāka par mani, Bonnas jaunkundze, bet domāju, ka arī jūs bērnībā aprūpēja aukle, kas pazīst visus jūsu paradumus…

      – Jā, – Bonna negribīgi atzina, – bet man šķita… – Viņa samulsusi apklusa.

      – Jums šķita, ka manējā jau sen ir prom? – Katrīna pieklājīgi turpināja. – Tomēr mana uzticamā Mjeta nekur nav aizbraukusi. Viņa ir šeit… – Un tā patiesi bija. Es izmantoju šo mirkli, lai ienāktu salonā un padevīgi nomestos uz ceļa pie durvīm. Noliekusi galvu, es vairījos no Bonnas jaunkundzes dusmu pilnā skatiena. – Un esmu nolēmusi, ka tikai viņa valdīs manā guļamistabā.

      Biju spiesta sev iekniebt, lai atcerētos, ka šai meitenei vēl nav pat četrpadsmit gadi. Es klusībā noskaitīju pateicības lūgšanu Svētajai Katrīnai, kas noteikti iedvesusi savai vārdamāsai šo piemīlības un stūrgalvības apvienojumu.

      Slēpjoties zem galvassegas malas, es vēroju, kā princese apslāpē žāvas un paziņo jaunajām dāmām: – Esmu nogurusi. Rīt būs daudz darba. Karaliene laikam saaicinājusi pusi Parīzes amatnieku, lai tie mani sagatavotu dzīvei galmā, un man būs nepieciešami jūsu visu padomi par jaunajiem tērpiem. Arlabunakti, un es zinu, ka būsiet laipnas un palīdzēsiet manai draudzenei Agnesei de Blaņī, kas pievienosies jums.

      Man bija žēl kautrās Agneses, ko aizveda prom četras galma meitenes. Doma par visu dienu, kas veltīta drēbēm un dārglietām, viņām šķita tik aizraujoša, ka līksma satraukuma pilnās pļāpas noklusa tikai kāpņu apakšā. Tomēr Bonna aizkavējās, piegāja pie Katrīnas un pieklusināja balsi, lai kaut ko pateiktu. Es smalkjūtīgi atgriezos pie pavarda, lai uzsildītu sarūgušo dzērienu, bet man ir asa dzirde, un es bez piepūles uztvēru viņas sakāmā būtību.

      – Jaunkundz, jūs augāt klosterī, un jums vajadzēs vairāk nekā tikai padomus par dārglietām un tērpiem. Galma likumi ir sarežģīti. Ir viegli kļūdīties. Karaliene uzticējusi man pienākumu jums palīdzēt un uzvest uz pareizā ceļa, tāpat kā mans tēvs palīdz dofinam.

      – To es nemaz neapšaubu. – Katrīna brīdi klusēja un vēroja Bonnu, pirms turpināja, un viņas balsī skanēja majestātiska pārliecība, kādu nevar apgūt; vismaz tā man tagad šķiet. – Un es būšu jums tikpat pateicīga kā dofins jūsu tēvam, jaunkundz. Bet man jāatgādina, ka šovakar galmā karaliene paziņoja kaut ko tādu, ko jūs acīmredzot esat aizmirsusi. Tā kā esmu karaļa vienīgā neprecētā meita, man tiks piešķirts tituls. Domāju, ka jūs nevēlēsieties turpināt kļūdīties un dēvēt mani par jaunkundzi. Novēlu jums labu nakti… un atstājiet, lūdzu, dārglietu lādes atslēgu.

      Vēlāk es uzzināju, ka šī atslēga ir kaut kas līdzīgs Bonnas amata simbolam. Tā bija ievērta dārgakmeņiem rotātā ķēdītē pie viņas jostas, un man brīdi šķita, ka viņa atteiksies to atdot. Tomēr Bonna spēji atāķēja atslēgu un nometa to uz galda blakus Katrīnai.

      – Kā vēlaties, princese. Arlabunakti.

      – Arlabunakti, Bonnas jaunkundze, – Katrīna atbildēja. Viņas izkrāšļotajā galminieces sejā, ko aizēnoja izsmalcinātā galvassega, nebija ne miņas no smaida.

      Armanjakas grāfa meita noliecās smalkā reveransā un aizsoļoja. Uzmetusi man dusmu pilnu skatienu, viņa tīši atstāja durvis vaļā. Paklausījusi Katrīnas bezvārdu pavēlei tās aiztaisīt, es dzirdēju dāmas soļus apklustam pie kāpņu izliekuma un nopratu, ka viņa apstājusies, lai dzirdētu mūsu sarunu. Drūmi pasmaidījusi, es parūpējos, lai viņa saklausītu tikai dobjo koka būkšķi, durvīm aizveroties.

      – Vai man jūs uzrunāt par kundzi, jaunkundz? – es jautāju Katrīnai un pati apjuku.

      Viņa atkal iespurdzās, mani iepriecinot. – Abas uzrunas izmantot nevajag, Mjeta! – viņa iesaucās un pēc brīža piebilda: – Labāk sauc mani par jaunkundzi. Atceros, ka tu mani sauci par mazo kundzi, kad dusmojies.

      – Es noteikti uz jums nekad nedusmojos, jaunkundz, – es apliecināju. – Jūs vienmēr bijāt rātns bērns, un tas nemaz nebija tik sen.

      Katrīna kā jautādama sarauca uzaci.

      – Varbūt jūs nezināt, – es ieminējos un piegāju pie pavarda, lai ielietu karsto dzērienu sudraba kausā, – ka jūsu prombūtnes laikā daudz kas noticis, un reiz Burgundijas hercogs pavēlēja ieslodzīt vairākas karalienes dāmas Šatelē. To vidū bija arī Armanjakas jaunkundze. Runā, ka cietumsargi izturējušies pret viņām slikti, un es zinu, ka ceļā viņas pacieta ļaužu uzbrukumus un ņirgas. Viņa nespēj izjust patiku pret vienkāršas izcelsmes cilvēkiem, piemēram, pret mani.

      Katrīna ilgi vēroja mani,