Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

– Lūdzu piedošanu, kundze, – es šņukstēdama sacīju, vairoties no dāmas skatiena. – Viņu dzīvē nesen notikušas lielas pārmaiņas, un es esmu vienīgā, ko viņi pazīst.

      Zaudējusi pacietību, Burbonas Marija piecēlās un skarbi uzrunāja mani: – Iespējams, bet šie nav parasti bērni. Viņi diemžēl ir pamesti novārtā, un pienācis laiks saņemt nepieciešamo un pelnīto apmācību. Es tūlīt pat vedīšu Šarlu sev līdzi. Viņš ir mana tēva krustdēls, un viņam jādzīvo savā saimē, iegūstot prinča cienīgu izglītību. Tev jāsagatavo Katrīna ceļojumam uz Puasī abatiju. Viņa dosies prom rīt no rīta. – Sieviete valdonīgi pamāja kalpotājai. – Turi zēnu. Mēs aizejam.

      Pat neapjautis, kas notiek, Šarls nokļuva spēcīgās rokās. Viņš spalgi iekliedzās un sāka spārdīties, bet sieviete bija izraudzīta sava spēka dēļ, un zēna vārgā pretošanās viņu neietekmēja.

      – Nē! Liec viņu zemē! – Katrīna sauca un metās sievietei virsū. Ieķērusies tai rokā, viņa nesekmīgi pūlējās atbrīvot brāli. Birdinādama dusmu un bezspēcības asaras, meitene pagriezās pret mani. – Mjeta, neļauj viņu aizvest! Palīdzi!

      Es bēdīga pašūpoju galvu un lauzīju rokas. Ko man darīt? Kas es biju salīdzinājumā ar vareno Burgundiju, Burbonu un Berī? Mēs redzējām tikai Šarla šausmu pilno, biezpiena notraipīto seju un izstieptās rokas, kamēr kalpone nesa viņu lejup pa kāpnēm, bet viņa kliedzieni neapklusa, un tos papildināja Katrīnas šņuksti. Burbonas Marijas vaigi piesarka un sejas izteiksme bija drūma; viņa nostājās durvīs un sniedza man pēdējos norādījumus, pārkliedzot kņadu.

      – Rīt šajā pašā laikā es ieradīšos pēc Katrīnas. Parūpējies, lai viņa ir gatava aizceļot. Negribu vairs redzēt šādus tračus. Tie ir vulgāri un nepatīkami un nenāk bērniem par labu.

      – Jā, kundze.

      Es padevīgi noliecu galvu, tomēr šī pakļāvība slēpa visas neprātīgās, dumpinieciskās domas, kas virpuļoja man prātā. Vai es varētu aizvest Katrīnu uz maiznīcu un audzināt viņu kā savu meitu? Varbūt aizbēgt uz kādu nomaļu ciematu? Aizvest viņu pie karalienes? Tomēr es uzreiz sapratu, ka tas nav iespējams. Katrīna bija karaļa meita, kroņa īpašums. Viņu nozagdama, es nodotu valsti. Mūs atrastu, mani sodītu ar nāvi, un kā tas palīdzētu Katrīnai vai manai ģimenei? Nemaz nerunājot par mani pašu! Un es pat nezināju, kur ir karaliene, tāpēc nevarēju atrast ceļu pie viņas.

      Man laikam vajadzēja justies pateicīgai, ka mums atvēlēta vēl viena diena kopā un Katrīna nav aizstiepta uz slēgtajām nestuvēm, kamēr Burgundija nolīgtie sargi izliekas nedzirdam sirdi plosošos kliedzienus. Man vismaz bija dažas stundas, lai sagatavotu meiteni dzīvei šķirti un mēģinātu viņu pārliecināt, ka tā būs labāk.

      Kā lai iestāsta tikai trīs gadus vecai meitenei, ka gaidāmais nebūs vissliktākais pasaulē, ja esmu par to pārliecināta tikpat kvēli kā viņa? Kā lai dabūju pār lūpām vārdus, ko sirdī noliedzu? Biju dzirdējusi govis maurojam, kad tām atņēma teļus, un arī man rīklē kāpa tikpat skaļš kliedziens. Ja es tam ļautu vaļu, manas sāpes aizskanētu līdz pat karaļvalsts tālākajai malai. Bet es zināju, ka nedrīkstu zaudēt savaldību; mans uzdevums bija palīdzēt Katrīnai sagatavoties neizbēgamajai nākotnei.

      Sākumā viņa raudāja, aizspieda ausis, samiedza acis un sauca: – Nē, Mjeta, nē! Es tevi nepametīšu! Viņi nevar mani piespiest. Es palikšu šeit, un tu atvedīsi Š–Šarlu, un mēs būsim laimīgi tāpat kā a–agrāk.

      Es cieši apskāvu meiteni. Viņa trīcēja un žagojās. Pati juzdamās drausmīgi, biju spiesta viņai atteikt. – Nē, Katrīna. Jums jāsaprot, ka nevarat šeit palikt un mēs vairs nevaram būt kopā. Jums jādodas mācīties, kā kļūt par princesi.

      Viņa izrāvās no manām rokām un sašutusi sauca: – Kāpēc? Tu esi mana aukle. Tu mani vienmēr pieskatīji. Man šķita, ka tu mani mīli, Mjeta.

      Ak Dievs, mana sirds lūza! Mīlēju? Es viņu vairāk nekā mīlēju. Viņa bija svarīga manas būtības daļa. Viņu zaudēt būtu tikpat kā zaudēt rokas vai izraut sirdi no krūtīm, bet man vajadzēja pateikt, ka par spīti mīlestībai man viņa jālaiž prom. Katrīna bija karaļa meita, nevis manējā, un viņai jāpilda tēva vēlmes.

      – Karalis ir jucis! – viņa iesaucās. – Mēs redzējām viņu dārzā. Es viņam esmu vienaldzīga. Viņš pat nezina, kas esmu.

      Ar bērna muti runāja patiesība. Karalis un karaliene, iespējams, mīlēja dofinu Šarlu, zelta puisēnu, kurš nomira, bet pārējie izdzīvojušie bērni nesaņēma ne kripatu vecāku uzmanības.

      – Tomēr Dievam nav vienalga, – es atbildēju, ķerdamās pie salmiņa. – Dievs jūs mīl, un jūs dosieties uz Viņa īpašo namu, kur Viņa mūķenes jūs aprūpēs un sargās.

      – Vai Viņš mani mīl tāpat kā tu? – Katrīna drebēdama strauji elpoja, un acis mazajā, piesārtušajā sejiņā bija platas un jautājumu pilnas. Mana mazā, mīļā Katrīna! Safīrzilajās, apburošajās acīs šķietami slēpās visa dzīves jēga, kaut gan tās bija pietūkušas un sarkanas. Es līdz mūža beigām tās atcerēšos.

      – Jā, – es meloju. To varētu nosaukt par zaimošanu, bet es patiesi uzskatu, ka Visvarenais nevarētu mīlēt šo mazo meiteni vairāk kā es. – Viņš mīl mūs visus, un Jums jāatceras Viņa bauslis par tēva un mātes godāšanu. Tas nozīmē, ka viņiem jāklausa.

      – Bet tā dāma teica, ka viņu sūtījis Burgundijas hercogs. Viņš nav mans tēvs. Es viņu ienīstu. Man nav viņam jāklausa, vai ne?

      Es nospriedu, ka meitene reizēm ir pārāk gudra, lai viņai tas nāktu par labu, un nevilšus aizskāru vaigu, uz kura vienmēr paliks Burgundija spēcīgās pļaukas pēdas. Man nācās norīt nelabumu, ko izraisīja viņa vārds. – Jā, Katrīna, ir jāklausa viņam, jo viņš ir jūsu tēva brālēns un palīdz pārvaldīt valsti.

      Meitenes izmisuma pilnā pretestība sabruka. Viņas pleci noslīga un apakšlūpa iedrebējās. – Un mana māte? Vai viņa grib, lai dodos prom?

      Kuram gan zināmas karalienes vēlmes? Es dzirdēju, ka viņa kopā ar Orleānu sapulcējusi armiju, bet pagaidām nesaņēmu nekādus citus jaunumus.

      – Karaliene noteikti ir vienisprātis ar karali, – es muļķīgi atbildēju, cenšoties atrast kādu uzmanības novēršanas veidu. – Varbūt iziesim ārā? Iedegsim sveci Jaunavai par godu un lūgsim viņas palīdzību, līdz tiksimies atkal. – Es cerēju, ka sargi neliegs mums iet uz kapelu un tās mierpilnā gaisotne mūs abas veldzēs. Mēs varējām lūgt brīnumu, tomēr sirdī es zināju, ka pat Svētā Marija nespēs mūs glābt no Burbonu Marijas.

      Nākamajā rītā es ļoti lepojos ar savu mīļo meiteni, kad viņa devās prom. Mēs jau bijām atvadījušās, ilgi apskāvušās un apmainījušās asarainiem skūpstiem, pirms es ieģērbu viņu jaunajā, zilajā tērpā ar augsto vidukli, gatavojoties ceļojumam. Pēc tam es pēdējo reizi izsukāju viņas garos, smalkos, gaišos matus un sasēju zem zoda baltās cepurītes lentes, cenšoties nepieļaut, lai manas rokas iedrebētos un atklātu manas vētrainās izjūtas. Kad Burbonas hercogiene sniedza roku, lai aizvestu Katrīnu līdz nestuvēm, meitene izskatījās pēc nevainojamas karaliskās princeses – padevīga, jauka un pieklājīga. Tikai abi koši sārtie plankumi vaigos liecināja par izmisumu un skumjām, kas slēpās zem rāmās maskas. Manuprāt, šajā mirklī atklājās viņas rakstura dimantcietā šķautne.

      Sasniegusi nestuves, dižmanīgā dāma pagriezās un pieklājīgi uzsmaidīja man. – Ja nemaldos, tevi sauc Giljometa, – viņa sacīja. – Ja neņem vērā, ka nepārzini galma uzvedību, tu esi labi rūpējusies par princesi. Tomēr tev jāsaprot, ka viņai jāapgūst daudz vairāk, nekā tu jebkad spētu viņai sniegt. Dodies uz saimniecības pārziņa istabu un saņem to, kas tev pienākas.