Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

piekalts Šarlam, kurš iebāza īkšķi mutē kā vienmēr, kad satraucās. Burgundijs pieliecies izrāva to un tik spēcīgi satvēra mazo plaukstas locītavu, ka Šarls sāpēs iebrēcās. – Klusēt! – Burgundijs ierēcās, stumdams zēnu pretī savam bruņotajam biedram. – Vai viņš pieminēja Šartru, Dīt? Panāc, lai viņš atkārto.

      – Nē! – es iekliedzos, kad vīrs pievilka Šarlu tuvāk. – Viņš tiešām runāja par Šartru. Karaliene teica, ka viņi dosies uz Šartru! Neko citu mēs nezinām.

      Hercogs ar vienu spēju, asu kustību apcirtās un iesita man pa vaigu ar kniedētajā cimdā ietērptās plaukstas virspusi. Man galvā uzplaiksnīja zvaigznes, un es atkritu pret gultu, strauji elpodama. – Stulbā padauza! – viņš ierēcās, pārspējot zvanīšanu man ausīs. – Kāpēc uzreiz neteici? – Viņš bēra pavēles Dītam. – Nekavējoties liec vīriem kāpt zirgā. Karaliene nesteigsies. Viņa noteikti naktī atpūtusies Melēnā. Bet viņi nedrīkst sasniegt Šartru. Mēs viņus pārtversim Etānā. Uz priekšu! Es drīz tevi panākšu.

      Man vēl joprojām reiba galva, bet izdevās piecelties kājās. Dīts spēji atlaida Šarlu, un tas ieskrēja manās skavās. Vaigs svila, un mutē es jutu asiņu garšu, jo zobi bija saskrāpējuši miesu.

      Burgundijas Žana pelēkās acis iespīdējās. Viņa skatiens pievērsās manam atraisītajam kreklam un krūtīm, ko plānais audums tik tikko apslēpa. Asinis pilēja man no vaiga un sajaucās ar aukstajiem sviedriem, kas ritēja starp krūtīm.

      – Tā tev būs mācība, padauza, – viņš ļauni noteica un tuvojās man.

      Viņa skatiens līdzinājās neķītram glāstam, un man pār ādu pārskrēja tirpas. Hercogs nesteidzoties novilka cimdu no rokas, ar kuru man iesita, un notrauca no sarainās virsmas kaut ko, kas laikam bija manas miesas skranda. Viņa plauksta bija balta un mīksta, un es sarāvos, domādama, ka viņš man pieskarsies. Man kļuva nelabi no vīrieša salkanā, spēcīgā aromāta.

      – Kā tevi sauc, padauza? – Atkārtojot lamuvārdu, viņš pārvērta mani par priekšmetu, kam nav savas gribas.

      – Giljometa, – es aizsmakusi nočukstēju un to nekavējoties nožēloju. Kāpēc teicu patiesību? Neparastais vārds izcēla mani no pūļa. Kāpēc es neteicu, ka esmu Žanna vai Marija, un nepaslēpos starp pārējiem?

      Hercogs pacēla roku un savilka lūpas nežēlīguma pilnā smaidā, izbaudot manu arvien pieaugošo paniku un riebumu. Kaut gan bažījos, ka viņš satvers manas krūtis, viņš tikai pietuvināja pirkstus manam savainotajam vaigam. Kad viņš tos atrāva, es ieraudzīju asinis. Apslāpēdama nelabumu, es vēroju, kā viņš ieliek pirkstu mutē un nosūc sarkano šķidrumu. Tas bija tik pretīgi, ka man tik tikko izdevās neizvemties pār viņa tēraudā tērptajām kājām.

      – Asinis nav dižciltīgas, tomēr saldas, – viņš noteica, nošmaukstinājis lūpas. – Diemžēl man tagad nav laika tās izbaudīt, bet es neaizmirsīšu padauzu Giljometu…

      Viņš uzvilka cimdu un tūlīt pat atguva lietišķu noskaņojumu. – Te notiks pārmaiņas. Jāsakārto karaļa darīšanas. Es atstāšu sargu šiem karaliskajiem bērniem. Parūpējies, lai viņi nekur neiet. – Viņš apgriezās uz papēža un aizgāja. Man prātā atbalsojās viņa draudi: “Es neaizmirsīšu Giljometu…”

      Katrīna lūkojās hercogam pakaļ, saviebusi glīto sejiņu naidpilnā izteiksmē. – Kas viņš ir, Mjeta? – viņa klusi, bet skarbi jautāja.

      – Burgundijas hercogs, – es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt trīsas balsī.

      – Viņš ir slikts cilvēks, – Katrīna kaismīgi sacīja. – Es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu!

      Vēlāk es bieži prātoju, vai Katrīna nav redzējusi kādu vīziju par Burgundijas hercogu. Aizritēja daudzi gadi, līdz viņi atkal sastapās, bet hercoga tēls princeses murgos bija tikpat dzīvs kā manējais.

      Es pārsteigta atklāju, ka vairākums pils kalpotāju uztver Burgundija ierašanos kā priekpilnu notikumu, un jāatzīst, ka viņš ieviesa sen nepieciešamo kārtību. Redzot Burgundijas karogu ar Svētā Andreja krustu plīvojam pie visiem torņiem un vārtu namiem blakus karaliskajām lilijām, es jutos ārkārtīgi nepatīkami, bet tas neiedvesa nekādas baisas nojautas visiem virtuves zēniem, kambarkungiem un sulaiņiem, kas labprāt pārmaiņas pēc saņēma algu laicīgi. Bērnistabā pat ieradās saimniecības pārzinis un apjautājās, kas mums vajadzīgs. Jau pēc dažām stundām bērni saņēma jaunas drēbes, atnāca divas kalpotājas, kas mazgāja grīdu un kāpnes, turklāt mēs katru dienu saņēmām gan labu ēdienu, gan karstu ūdeni. Bērniem atsūtīja arī vairākas greznumlietas, un to vidū bija brīnišķīga miniatūra arfa, ko pirms vairākiem mēnešiem Šarlam uzdāvinājis viņa krusttēvs Berī hercogs. Acīmredzot Burgundija sūtņi panākuši la Bonnu un Leklērku un atņēmuši tiem piesavinātās mantas. Tā kā es pati biju izjutusi hercoga dusmas uz savas ādas, mani pārņēma šausmas, kad iedomājos par šī zagļu pāra likteni.

      Bērniem patika jaunās drēbes un gardais ēdiens, un viņi to nesaistīja ar biedējošo tikšanos audzinātājas istabā. Viņi pat nepamanīja, ka bērnistabas torni apsargā divreiz rūpīgāk un ka mums seko bruņoti vīri, kad mēs izejam ārā paelpot svaigu gaisu. Toties es to visu pamanīju, jo biju kļuvusi par gūstekni un nevarēju apciemot ne Žanu Mišelu, ne savus vecākus. Tāpēc aizritēja ilgs laiks, līdz es noskaidroju, kas notiek ārpasaulē.

      Ja es zinātu, ka trīs vecākie bērni nav sasnieguši Šartru, jo nolaupīti no karalienes svītas un piespiesti apprecēties tā, kā pavēlēja Burgundijas hercogs, es droši vien būtu labāk sagatavojusies turpmākajam. Varbūt nezināšana bija svētība; kad Katrīna man apjautājās par savu māsu un brāļiem, es nevarēju viņai pateikt, ka Luijs pret savu gribu noslēdzis nelaužamu saderināšanos ar Burgundija meitu Margaritu un ieslodzīts Luvrā kopā ar Burgundija ieceltiem skolotājiem. Savukārt māsa un brālis bija aizvesti pie bērniem, ar kuriem Burgundijs viņus saderinājis. Mišela dzīvoja Artuā pie hercoga vienīgā dēla Filipa, bet Žans bija Eno pie Burgundija māsasmeitas Žaklīnas. Tomēr es uzzināju, ka Orleānas hercogs un karaliene neatzīst sakāvi. Viņi sapulcēja armiju, lai stātos pretī Burgundijam ārpus Parīzes. Karalis vēl joprojām grima neprātā un bija ieslodzīts, un pār valsti gūlās pilsoņu kara ēna.

      Turpmākās trīs nedēļas es dzīvoju kā uz adatām. Man patika vienai pašai uzraudzīt Katrīnu un viņas mazo brāli, bet es ik dienu gaidīju ierodamies jaunu audzinātāju, kas pārņems bērnistabu savā ziņā. Kādā septembra rītā man radās aizdomas, ka šis mirklis ir pienācis.

      Šarls jau kopš dzimšanas ēda maz. Viņu varēja saprast, jo īsā mūža laikā viņam piedāvāja briesmīgus virumus. Es patlaban mudināju viņu iztukšot brokastu bļodu ar svaigu biezpienu, kas saldināts ar medu – tas bija jauns, gards kārums, – kad pie torņa kāpnēm atskanēja kņada. Bērnistabas durvis atsprāga vaļā, un ienāca grezni ģērbusies dāma, ko pavadīja liela auguma kalpone ar priekšautu un manējai līdzīgu galvassegu. Es pielēcu kājās un kā aizsargādama nostājos priekšā bērniem, kas izbiedēti pacēla skatienu.

      – Es esmu Marija, Burbonas hercogiene, – sieviete paziņoja. Viņa nesmaidīja, nesasveicinājās un tikai ar ašu skatienu apliecināja, ka viņas vārdi veltīti man.

      Atkāpusies atpakaļ, es nometos ceļos. Viņa turpināja runāt, un manas bažas pieņēmās spēkā. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs lika man parūpēties par bērnu labklājību.

      Kad atskanēja Burgundija vārds, man galvā iezvanījās trauksmes zvani. – J–jā, kundze, – es stomījos.

      Sadzirdējusi, ka tiek pieminēts hercogs un manā balsī parādās trīsas, Katrīna izbijusies pievērsa skatienu grezni tērptajai dāmai. – Nē! – viņa iesaucās, nojautusi briesmas. – Nē, Mjeta, lai viņi