Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

diplomāts, kurš vadīja karalienes saimniecību, lieliski izprata galma dzīves skaudību un intrigas. Viņš pielabinājās Bonnai, piešķirot viņas aizbilstamajām labākas istabas, bet šis notikums vēl vairāk saspīlēja manas attiecības ar nākamo Orleānas hercogieni.

      Uzzinājusi, ka Alise ir prasmīga šuvēja, Katrīna nekavējoties pievienoja viņu savai augošajai saimei, un tas nozīmēja, ka mana meita ar veiklajiem pirkstiem vairs neapvīlēja karalienes palagus un kreklus. Viņa aprūpēja princeses jauno garderobi un šuva modernas apmales skaistiem tērpiem, ko viņa, protams, dievināja.

      Ak, šie tērpi! Karaliene pasūtīja daudzas patiesi brīnišķīgas kārtas. Šos tērpus radīja un šuva labākie drēbnieki, izmantojot mirdzošu Itālijas brokātu, izšūtu samtu un dārgakmeņu nokrāsu damastu. Garo piedurkņu malas bija smalki veidotas asaru formā vai apdarinātas ar kuplām Krievzemes kažokādām. Kaut gan Parīzes amatnieki nemitīgi žēlojās par neapmaksātiem rēķiniem, viņi sacentās cits ar citu par karalienes Izabo galma jaunās mīlules labvēlību. Drēbnieki, cepurnieki, apģērbu tirgoņi, kurpnieki, cimdu darinātāji un zeltkaļi devās uz Katrīnas torni un drūzmējās pirmā stāva priekškambarī ar savām precēm, kā arī ieplūda krusta ejā, līdz tā atgādināja ielas tirgu. Jaunās galma dāmas, aizraudamās ar visu mūsdienīgo, steidzās aptaustīt mirdzošos zīdus un plīvurus, pielaikot Kordovas mīkstās ādas kurpītes un jūsmot par skaistām, dārgakmeņiem nosētām ķēdēm, piespraudēm un sprādzēm. Šīs dāmas lēma, kurus amatniekus un tirgoņus aicināt pie pašas karaliskās pircējas, lai tie varētu piedāvāt savas preces, un es drīz uzzināju, ka viņu lēmumi netiek pieņemti tikai pēc nopelniem. Pat man solīja sudraba jostas sprādzi, ja es atbrīvošu ceļu pie Katrīnas durvīm. Lai gan es, būdama viena no Katrīnas atslēgu nēsātājām, nesen biju sākusi izmantot jostu, saniknota atteicos no piedāvājuma un bargi norāju grēcinieku.

      Manas tuvās attiecības ar princesi nemitējās kaitināt Armanjakas Bonnu, un sadursmes notika gandrīz katru dienu. Es mēdzu mātišķi uzraudzīt savu cālēnu, bet Bonnas attieksme bija valdonīgāka. Viņa sniedza daudzus padomus un norādes, bet bieži ļāva Katrīnai apjukt neveiklos brīžos.

      Iegājusi salonā brīdī, kad tur norisinājās drēbju jezga, es ieraudzīju princesi sarāvušos krēslā zem baldahīna. Viņu ielenca tirgotāji, visi runāja vienlaikus un grūda viņai sejā savas preces. Jaunai meitenei, kas tikai pirms dažām dienām pametusi klosteri, tas nebija patīkami. Redzot, ka princese tūlīt raudās, es klusībā nolamāju Bonnu un viņas pamuļķās galma meičas. Tās nekur nebija manāmas, jo acīmredzot nespēja pretoties krusta ejās izliktajiem kārdinājumiem.

      – Kaunieties, meistari! – es uzsaucu, atgrūzdama vīrus. – Princese nepieņems lēmumus, kamēr jūs šādi tērgāsiet! – Es paklanījos Katrīnai. – Piedodiet, Augstība, ir laiks gatavoties galmam. Vai drīkstu iztukšot šo istabu?

      – Jā, Mjeta, pateicos, – viņa klusi noteica, un es aizgaiņāju visus uzmācīgos amatniekus, kas vēl joprojām pūlējās skaļi uzlielīt savas preces. Katrīna bija manāmi satriekta un tik cieši satvēra krēsla paroceņus, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Briesmīgi! – viņa iesaucās. – Es nezināju, ko darīt. Viņi tikai nāca un nāca. Es jutos kā muļķe.

      Jau grasījos atgādināt, ka dāmas nedrīkstēja atstāt viņu vienu, bet tajā pašā mirklī ieradās Bonna. Meitene šķita nedaudz nokaunējusies, bet viņas sejas izteiksme mainījās, tiklīdz viņa ieraudzīja mani.

      – Ak, tā esi tu, – viņa salti noteica. – Amatnieki teica, ka viņus padzinusi aizplīvurota veča. – Uzsvērti pagriezusies pret mani ar muguru, viņa jau piesardzīgāk uzrunāja Katrīnu: – Vai neko nevarējāt izvēlēties, kundze? Nebūs viegli jūs ieģērbt galmam pienācīgās drānās, ja trūks vajadzīgo piederumu. Vai meistari jūs kaut kā aizvainoja?

      – Jā, – Katrīna atbildēja. Viņa atmeta galvu un veltīja Bonnai skatienu, kas piepeši bija kļuvis dzedrs un ledains. – Istabā bija pārāk daudz cilvēku, un mani nedrīkstēja pamest ar viņiem vienu. Man paveicās, jo palīgā nāca Mjeta.

      Bonnas krēmkrāsas vaigos ieplūda sārtums. – Lūdzu piedošanu, kundze. Tie bija viscienīgākie amatnieki. Man šķita, ka Jūsu Augstība saprot, cik steidzami jāpiepilda jūsu garderobe.

      – Iespējams, bet man nav jāpacieš vajāšana, – Katrīna atcirta. – Karaliene tic, ka jūs man palīdzēsiet, jaunkundze. Viņa nepriecātos, ja uzzinātu, ka pametāt mani vienu ar visiem šiem vīriešiem, kaut gan uzskatāt viņus par cienīgiem.

      Bonnai nebija citas iespējas kā vien paust nožēlu un vēlreiz atvainoties. Domāju, ka viņai vissāpīgāk iedzēla nevis pats aizrādījums, bet gan mana klātbūtne šajā brīdī.

      Reizēm Bonna tomēr pierādīja, ka ir noderīga. Karaliene katru dienu izsauca Katrīnu uz kādu mielastu vai izklaidi, vai vēlējās iepazīstināt viņu ar ietekmīgu viesi. Armanjakas jaunkundze lieliski pārzināja visas paražas un radurakstus, un pirms katras ciemošanās viņa atstāstīja noderīgas ziņas, ko dzirdējusi no sava galmā pieredzējušā tēva. Šīs mācības kļuva biežākas, tuvojoties lielajam turnīram, no kā baidījās Katrīna.

      – Ak, turnīrs, turnīrs! Karaliene ne mirkli nemitējas par to runāt, – princese reiz žēlojās, nemierīgi grozīdamās, kamēr drēbnieks sparīgi žestikulēja un steidzīgi bēra norādījumus Alisei. Mana meita bija nometusies ceļos blakus Katrīnai un ar adatām atzīmēja pēdējos labojumus brīnišķīgajam tērpam, ko gatavoja princeses pirmajai svinīgajai iznākšanai sabiedrībā. Francijas galmā bija iecienīts tērps ar augstu vidukli un kupliem svārkiem, un karaliene Izabo uzstāja, ka šis ārkārtīgi nozīmīgais apģērba gabals jāšuj no zelta auduma, kas acīmredzami apliecinās Katrīnas lielo vērtību laulību tirgū. Es neko nezināju par tērpiem, bet man šķita, ka smagais zelts nomāks princeses trauslo, gaišo daili.

      – Karaliene nemitīgi atgādina, ka angļu sūtņi ziņos karalim Henrijam par katru mana izskata un uzvedības sīkumu un man esot jāpārstāv Francijas gods. Es tā satraucos, ka droši vien paklupšu vai pārklāšos ar izsitumiem.

      Es dzirdēju šo piebildi, kad kārtoju drēbes aiz garderobes aizkara, un nekavējoties gribēju pieskriet pie Katrīnas un pateikt, ka visā kristīgajā pasaulē nav nevienas tik skaistas un gudras princeses, tomēr pielaikošanu uzraudzīja Bonnas jaunkundze, tāpēc es savaldījos.

      Galma dāma izvēlējās citādu, ne tik mierinošu pieeju.

      – Karaliene noteikti vēlas tikai atgādināt, cik daudz likts uz spēles, kundze, – viņa sacīja. – Bez laulības nebūs arī miera līguma ar angļiem un neizbēgami sāksies karš. Tēvs man stāsta, ka miera sarunas ir sasniegušas izšķirošo posmu un kardināls Lenglijs ir ļoti viltīgs.

      – Nesaprotu, kāpēc karalis Henrijs sūtīja kardinālu, lai tas mani aplidotu, – Katrīna sūkstījās. – Kas gan celibātā dzīvojošam cilvēkam zināms par laulību?

      Es pasmaidīju, dzirdot šīs skolnieces runas. Reiz kāds viņai pastāstīs par daudzām bijušajām klostera meitenēm, kas ieņēmušas arhibīskapa mīļākās vietu.

      Armanjakas jaunkundze nepieļāva, lai šī piebilde viņu samulsinātu. – Kardināls Lenglijs vispirms ir diplomāts un tikai pēc tam priesteris, kundze. Ja runa ir par karaliskām laulībām, līgava vienmēr ir tikai daļa no ilgstošām pārrunām. – Es apjautu, ka Bonna tikpat labi varētu runāt par savu laulību. – Tādos apstākļos ļoti svarīga ir dzimta un raduraksti.

      – Ja tā tiešām ir, kāpēc karaliene tik ļoti uzsver manu izskatu? – Katrīna apvaicājās. – Es esmu karaļa meita, un tas ir viss, kas viņiem jāzina.

      Bonna papurināja galvu. – Karaliene, kas apbur savu vīru, spēj ietekmēt viņa rīcību. Kardinālam tas nešķiet svarīgi, bet karaliene