Azenkūras līgava. Džoanna Hiksone

Svēto Krustu, mēs piepeši dzirdējām neprātīgus smieklus, skarbus un uzstājīgus. Nav zināms, kāda jauna un savāda iedoma apsēdusi nabaga neprātīgo karali, kurš atgriezies savā cietoksnī, bet šo drausmo smieklu ielaušanās mūsu mazajā, ērtajā pasaulē līdzinājās spitālīgā skandēta zvana šķindai baznīcas klusumā. Bērni saviebās un aizspieda ausis, bet Katrīna pēc brīža nolaida rokas un jautāja: – Mjeta, vai tas ir vīrs no dārza? Vai tas ir karalis?

      Es papurināju galvu. Meitene acīmredzot bija dzirdējusi uzrauga vārdus. – Nezinu, bērns. Bet troksnis ir nepatīkams. Toties mēs varam no tā aizbēgt. Iesim!

      Vezdama bērnus līdzi, es nokāpu lejā līdz la Bonnas kundzes pamestajai istabai. Viņas milzīgo gultu slēpa smagi samta aizkari, ko es savilku cieši mums apkārt. Mēs iekārtojāmies eļļas lampas nevienmērīgajā gaismā, un es izdomāju stāstu, ka esam bēgļi un slēpjamies nevienam nezināmā kapelā, kur mūs atrast var tikai Dievs. Aizkaru dāvātais siltums un nošķirtība, dūnu spilveni un kažokādas pārklāji bērnus nomierināja, jo viņi, par spīti savai karaliskajai izcelsmei, nekad nebija redzējuši tādu greznību. Turklāt biezie aizkari apslāpēja trokšņus no ārpuses. Viņi vairs nepieminēja baisos smieklus un kliedzošo vīru.

      Tomēr es pati nespēju rast mieru. Kad bērni iemiga, bet lampa sprakšķēdama nodzisa, es gulēju starp viņiem smacīgajā tumsā, bailēs sastingusi un plati atvērusi acis. Karaļa smieklu atbalss modināja murgainas atmiņas par Žana Mišela pavēstītajiem tavernu stāstiem, par spārnotiem dēmoniem, ko sūtījuši burvji. Es iztēlojos ļaunīgas radības ķeramies pie gultas aizkariem; tās uzpūta elpu melnajām ēnām un iedvesa tām neprātu. Man šķita, ka šī elpa liks zaudēt prātu arī man, un es ierakos dziļāk gultasveļā, klusi skaitot lūgšanas. Miegs mani pārmāca tikai pēc dažām stundām.

      5. nodaļa

      Nakts murgi bija nieks salīdzinājumā ar rīta šausmām. Skaļa, metāliska būkšķa pamodināta, es atvēru acis, un tajā pašā mirklī bruņots stāvs atrāva aizkaru, rokā turēdams atkailinātu asmeni. Manu spalgo kliedzienu papildināja baiļu pilnie bērnu spiedzieni. Abi metās man aiz muguras, slēpjoties la Bonnas kundzes spilvenos. Es neesmu drosmīga, bet tobrīd dusmas pārspēja manas bailes, un es spēji piecēlos sēdus kā saniknota kaķene, grasīdamās pretoties uzbrucējam. Tas noteikti bija nožēlojams skats – saburzīta veļa pret pulētu tēraudu!

      – Šeit, kungs! – nepazīstamais iebrucējs uzsauca, pavērsis dunci pret manu kaklu.

      Es atrāvos nostāk, pieķērusies pie pavērtās krekla apkakles, un ar vienu aizsmakušu, nesaprotamu kliedzienu pieprasīju dievišķu aizsardzību un apgaismību. – Dievs, palīdzi… kas jūs esat… ko gribat?

      – Tikai mieru, kundze, – vīrs man ieteica. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs vēlas ar jums runāt.

      Pat tad, ja es uzdrošinātos iebilst, ka šis nav piemērots mirklis sarunai ar augstdzimušo hercogu, man nebūtu iespējas tā darīt, jo vēl baismīgāks stāvs piepeši atrāva vaļā aizkarus gultas kājgalī. Kustība bija tik spēcīga, ka noplēsa āķus no stieņa. Man pretī stāvēja Burgundijas hercogs asinssarkanā samta ietvarā. Es atkal iekliedzos.

      Viņš bija ieģērbies melnās un zelta krāsas bruņās līdz pat kaklam un līdzinājās manu nakts dēmonu iemiesojumam. Pat viņa smārds šķietami izsūca dzīvību; hercogs oda nevis pēc sviedriem kā pārējie vīrieši, bet gan pēc kaut kā salda un šķebinoša kā puvis auglis. Un viņa seja atbilda bruņām – tumša visos iespējamos veidos. Izteiksme bija drūma, āda melnīgsnēja, pelēkās acis dziļi iegrimušas dobuļos, vaigus sedza vairāku dienu rugāji, melnās uzacis bija biezas un sarainas, bet deguns atgādināja gaļas cirvi un liecās virs pilnīgas, purpursārtas mutes.

      – Kur ir dofins? – šis dēmons noprasīja un palūkojās man garām uz bērnu kājām, kas rēgojās ārā no spilveniem. – Ko jūs slēpjat? Paskaties, Dīt.

      Vīrs ar dunci rokā rupji atgrūda mani un izvilka no paslēptuves Katrīnu. Mazā drosminiece spēra un cīnījās, bet bija tikpat bezpalīdzīga kā muša tīklā. Bruņinieks lamādamies nosvieda viņu izstieptas rokas attālumā un sniedzās pēc Šarla, kurš nekavējoties pārsteidzoši skaļi ieaurojās.

      – Tas nav dofins, – hercogs skaļi noteica un veltīja Šarlam riebuma pilnu skatienu. – Pārāk mazs. Un jūs, kundze, tūlīt pat man pateiksiet, kur ir dofins. Dīt, palīdzi viņai domāt.

      Es atvieglota redzēju dunci nozūdam makstī, bet nākamajā mirklī Dīts gandrīz izrāva roku man no pleca, izvelkot mani no gultas un nogrūžot hercogam pie kājām. Tomēr sāpes bija nieks salīdzinājumā ar viņa baziliska cienīgo skatienu. Šajā mirklī hercogs atgādināja visa ļaunuma iemiesojumu, un es neticēju, ka šis briesmonis vēl labu karaliskajiem bērniem. Viņš noteikti nebija labāks pat par vispaviršāko māti, kāda bija karaliene. Es apņēmos neko viņam neteikt, turklāt bailēs drebēju un nespēju pavērt muti.

      – Nu? – Viņš piesita ar zeltu apkalto metāla purngalu pie grīdas. – Es zinu, kas jūs esat, kundze, un jūsu dzimta ir naidīga Burgundijai. Neiesaku jums mani sakaitināt.

      Es piepeši apjautu, ka hercogs mani uzskata par la Bonnas kundzi. Tā bija saprotama kļūda, jo mani atrada audzinātājas istabā un pat gultā, bet es nevēlējos piesavināties šo vārdu, it īpaši pašreizējos apstākļos.

      – Nē, es neesmu la Bonnas kundze! – es steigšus paziņoju, bailēs atguvusi balsi. Tagad es sapratu, kāpēc audzinātāja aizbēgusi. Dievam vien zināms, kā viņa un radinieki apvainojuši Burgundiju, bet nevēlējos uzņemties vainu par to. – Viņa ir aizbraukusi. Nezinu, kāpēc, bet vakar meklēju viņu un skolotāju, tomēr neatradu.

      Hercogs sāka soļiem mērot istabu. Es brīdi baidījos, ka viņš man nenoticēs, tomēr kaut kas viņu acīmredzot pārliecināja par manu necilo izcelsmi. Viņš ierunājās, vērsdamies pats pie sevis.

      – Aizbraukusi? Mani tas nepārsteidz. Viņa aizbēga, jo ir pērkama un alkatīga, tāpat kā visas karalienes dāmas. Tomēr viņu atradīs un sodīs par audzēkņu pamešanu. Bet tam nav nozīmes. Šobrīd man jāzina, kur ir dofins. – Viņš pacēla balsi un soļojot atgriezās pie manis. Rīkodamies gandrīz nevērīgi, viņš satvēra saujā manus matus un parāva galvu augšup tā, ka biju spiesta ielūkoties viņam acīs. – To tu man vari pateikt, lai kas tu būtu, vai ne?

      Man acīs sariesās sāpju asaras, un man šķita, ka āda uz galvas tūlīt plīsīs. – Nē! – es iesaucos. – Nevaru. Esmu tikai aukle. Atnāca karaliene un Orleānas hercogs, viņi aizveda dofinu kopā ar brāli un māsu. Nezinu, uz kurieni.

      – Neticu! – Burgundijs nošņāca un atgrūda mani tā, ka es triecos pret otra vīrieša tēraudā ieautajām kājām. Kaklā kaut kas biedējoši nokrakšķēja, un pār vaigiem ritēja šausmu asaras.

      – Nedariet tā! – Es caur asaru miglu ieraudzīju Katrīnu; viņa metās virsū hercoga bruņotajai kājai un dauzīja dūrītes pret spīdīgo metālu. Es brīdinādama iesaucos un rāpoju pie viņas, bet nepaguvu; hercogs pieliecās, paķēra meiteni un pacēla viņu acu augstumā. Bērna kailās kājas bezpalīdzīgi kūļājās. Viņa pārsteigta apklusa un lūkojās hercoga plēsoņas acīs.

      – Jūs esat maza negantniece, vai ne, jaunkundze? – viņš nošņāca, acīm dusmās spīdot.

      – Nedariet viņai pāri! – es izmisusi iesaucos. – Viņa ir tikai bērns.

      Hercogs veltīja man salta ļaunuma pilnu skatienu. – Kad vanags metas uzbrukumā, tas nedomā par medījuma vecumu, – viņš atcirta un atkal pievērsās Katrīnai. Viņa izliektais deguns gandrīz skāra meitenes seju. – Nu tā, negantniece, jūs varat man pateikt, kur ir jūsu brālis. Jūs esat dofina māsa, vai ne?

      Katrīna