Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

– Jums jāmaksā trīs mārciņas, desmit šiliņi un seši pensi, kundze.

      Meizija pūlējās neizrādīt izbailes. – Vai būtu iespējams nopirkt šīs mantas jau lietotas? – viņa nočukstēja.

      – Nē, kundze. Šis nav tāds veikals, – pārdevējs atbildēja. Viņš jau bija izspriedis, ka šai klientei rēķinu nevajadzēs izrakstīt.

      Meizija atvēra somiņu, izņēma četras mārciņas, pasniedza tās pārdevējam un gaidīja atlikumu. Labi, ka pirmā semestra stipendija Harijam bija izmaksāta avansā. Jo īpaši tālab, ka vēl vajadzēja nopirkt divus pārus ādas kurpju, melnu un ar saitēm, divus pārus sporta apavu, baltu un ar saitēm, un vienu pāri istabas čību valkāšanai guļamistabā.

      Pārdevējs ieklepojās. – Zēnam vēl būs vajadzīgas divas pidžamas un vieni rītasvārki.

      – Jā, neapšaubāmi, – atteica Meizija, cerēdama, ka naudas palicis pietiekami, lai samaksātu arī par šīm lietām.

      – Kā noprotu, zēns mācīsies kora klasē? – vaicāja pārdevējs, kad bija vēl rūpīgāk ieskatījies sarakstā.

      – Jā, viņš mācīsies kora klasē, – Meizija lepni atbildēja.

      – Tad viņam būs vajadzīgs arī viens uzsvārcis. Sarkans.

      Divas baltas komžas. Un Svētā Bedas skolas medaljons.

      Meizijai gribējās izskriet no veikala.

      – To visu viņam izsniegs skolā, kad zēns ieradīsies uz savu pirmo kora nodarbību, – pārdevējs piebilda un tikai tad pasniedza Meizijai atlikumu. – Kundze, vai vēlēsieties vēl kaut ko?

      – Nē, paldies! – attrauca Harijs, sagrāba divus iepirkumu maisiņus, paķēra mammu zem rokas un steigšus vadīja viņu ārā no veikala.

      Sestdienu pirms aizbraukšanas uz Svētā Bedas skolu Harijs pavadīja kopā ar Veco Džeku.

      – Vai esi satraukts par došanos uz jaunu skolu? – vecais vīrs vaicāja.

      – Nē, neesmu gan! – Harijs izaicinoši attrauca. Vecais Džeks pasmaidīja. – Esmu pamatīgi nobijies, – zēns tomēr atzina.

      – Tāpat kā visi pārējie jauniņie tajā skolā. Pacenties uztvert to kā piedzīvojumu tev nezināmā pasaulē, kur visi ir tādi paši iesācēji kā tu.

      – Tikko es pavēršu muti, lai kaut ko sacītu, viņi uzreiz sapratīs, ka neesmu tāds kā viņi.

      – Var jau būt. Toties, kad tu sāksi dziedāt, pārējie sapratīs, ka viņi nav tādi kā tu.

      – Daudzi nāk no bagātām ģimenēm, kurās ir kalpotāji.

      – Tas būs mierinājums tikai dumjākajiem, – Vecais Džeks noteica.

      – Daudziem šajā skolā jau mācījušies brāļi. Citiem pat tēvi un vectēvi…

      – Tavs tēvs bija krietns cilvēks, – atgādināja Vecais Džeks. – Un tik labas mātes kā tev nav nevienam. Par to tu vari būt pilnīgi drošs.

      – Jūs pazināt manu tēvu? – Harijs vaicāja, nespēdams slēpt pārsteigumu.

      – Es pārspīlētu, ja sacītu, ka pazinu viņu, – Vecais Džeks atbildēja, – es viņu vēroju no attāluma, gluži tāpat kā daudzus citus, kas strādāja dokos. Viņš bija pieklājīgs, drosmīgs un dievbijīgs vīrs.

      – Vai jūs zināt, kā viņš nomira? – Harijs vaicāja un ieskatījās Vecajam Džekam tieši acīs. Zēns cerēja, ka beidzot saņems godīgu atbildi uz jautājumu, kurš viņu mocīja jau tik ilgu laiku.

      – Un ko tev ir stāstījuši? – Vecais Džeks piesardzīgi patincināja.

      – Viņš esot kritis Pasaules karā. Es esmu dzimis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā, un pat man ir pa spēkam izdomāt, ka tas nemaz nav iespējams.

      Kādu brīdi Vecais Džeks klusēja. Harijs turpināja sēdēt uz pašas krēsla maliņas.

      – Kara laikā viņš tika patiešām smagi ievainots. Tomēr tev taisnība, ne jau tādēļ viņš nomira.

      – Bet… kā tad viņš nomira? – neatlaidās Harijs.

      – Ja vien zinātu, es tev to pateiktu, – Vecais Džeks atbildēja. – Tolaik apkārt klīda tik daudz baumu, ka nemaz neattopu, kurām ticēt. Lai nu kā, bet ir vairāki vīri, trīs jau pavisam noteikti, kuri skaidri zina, kas tajā naktī notika.

      – Vienam no viņiem noteikti jābūt manam tēvocim Stenam, – secināja Harijs. – Kas ir pārējie divi?

      Pēc īsas šaubīšanās Vecais Džeks sacīja: – Fils Haskinss un Hugo kungs.

      – Haskinsa kungs? Brigadieris? – Harijs pārvaicāja. – Viņš man neteiks neko. Un kas ir Hugo kungs?

      – Hugo Beringtons. Sera Voltera Beringtona dēls.

      – Ģimene, kam pieder kuģniecība?

      – Tie paši, – apstiprināja Vecais Džeks, kurš bažījās, ka pateicis par daudz.

      – Vai arī viņi ir pieklājīgi, drosmīgi un dievbijīgi vīri?

      – Sers Volters ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu.

      – Un viņa dēls? Hugo kungs?

      – Diemžēl viņš ir tēsts no cita koka, – Vecais Džeks sacīja, tomēr vairāk neko nepaskaidroja.

      Ceturtā nodaļa

      Tramvaja vagona aizmugures sēdeklī mātei blakus bija iekārtojies eleganti ģērbies zēns.

      – Šī ir mūsu pietura, – sieviete sacīja, kad tramvajs nobremzēja. Abi izkāpa un lēnām devās augšup kalnā uz skolu. Ar katru soli viņu gaita kļuva lēnāka.

      Ar vienu roku Harijs turējās pie mātes, bet otrā nesa cieši piebāztu ceļasomu. Viņi gāja klusēdami un vēroja, kā garām aizrībina divriču ekipāžas un pat vairākas automašīnas ar šoferi pie stūres. Visi transportlīdzekļi apstājās pie skolas vārtiem.

      Tēvi uz atvadām sarokojās ar dēliem, kažokādās ietinušās mātes vēl pēdējo reizi nomutēja savas atvases uz vaiga, gluži kā putni, kas piepeši atskārtuši, ka perējumam patiešām laiks izlidot no ligzdas.

      Harijs nevēlējās, lai māte viņu skūpsta, citiem zēniem redzot. Kad viņi bija vēl piecdesmit jardu attālumā no vārtiem, zēns palaida vaļā mātes roku. Meizija atskārta, ka dēls jūtas neomulīgi. Viņa aši pieliecās un noskūpstīja zēnu uz pieres. – Lai tev veicas, Harij! Pacenties, lai mēs visi varam lepoties ar tevi.

      – Atā, mammu! – viņš atteica, pūlēdamies apspiest asaras.

      Meizija pagriezās un devās atpakaļ, lejup no kalna. Pār viņas vaigiem ritēja asaras.

      Soļodams uz priekšu, Harijs pūlējās atcerēties tēvoča Stena stāstu par došanos uz ienaidnieka līnijām. “Nekad neatskaties! Citādi būsi pagalam!” Harijam ļoti gribējās palūkoties atpakaļ. Taču viņš zināja – atliek vien paskatīties un vairs nebūs iespējams apstāties līdz brīdim, kamēr viņš atradīsies drošībā. Tramvajā. Zēns sakoda zobus un turpināja iet.

      – Hei, vecais! Vai forši pavadīji brīvdienas? – kāds zēns vaicāja draugam.

      – Kolosālas! – otrs atbildēja. – Mēs ar senci bijām uz “Lordu”. Ellīgi labs mačs!

      “Interesanti, vai tā būtu kāda baznīca?” Harijs nodomāja. “Un kāds mačs iespējams baznīcā?” Viņš apņēmīgi iesoļoja pa skolas vārtiem un spēji apstājās, pazinis vīrieti, kurš ar nelielu tāfelīti rokā