Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

varētu ilgt vismaz dažus simtus jardu.

      – Mēs ar tavu tēvu Karaliskajā Glosteršīras pulkā pierakstījāmies vienā un tajā pašā dienā, – tēvocis Stens atteica un pieskārās savai cepurei, itin kā salutēdams senajām atmiņām. – Vispirms bija divpadsmit nedēļu ilgas pamatapmācības Tontonas kazarmās. Pēc tam mūs nosūtīja cīnīties ar fričiem. Frontē mums galvenokārt nācās tupēt žurku apsēstās tranšejās un gaidīt, kad mūsu stulbais virsnieks noaurosies un mums būs jāmetas kaujā, izstieptiem durkļiem un rejošiem ieročiem jāsasniedz ienaidnieka ierakumu līnijas… – Pēc tam iestājās gara pauze, un tad tēvocis vēl piebilda: – Es biju viens no tiem, kuriem uzsmaidīja veiksme. Tiku cauri sveikā. – Harijs precīzi vārdu pēc vārda zināja tēvoča nākamo teikumu, tomēr klusēja un klausījās. – Tu vienkārši nesaproti, cik ļoti tev ir paveicies, puis. Es zaudēju divus brāļus. Tavus tēvočus Reju un Albertu. Tavs tēvs karā turklāt zaudēja ne vien brāli, bet arī tēvu, tavu otru vectēvu, kuru tev tā arī neizdevās iepazīt. Tas tik bija īsts vīrs! Viņš spēja iztukšot pinti alus tik ātri kā neviens cits man pazīstams doku strādnieks.

      Ja Stens būtu vērīgāks, tad redzētu, ka zēns ar lūpām atveido viņa sacītos vārdus. Šajā reizē, Harijam par milzu pārsteigumu, tēvocis pievienoja teikumu, kāds viņu rīta sarunā vēl nebija skanējis. – Un tavs tētis vēl šodien būtu dzīvs, ja vien vadība būtu ieklausījusies manī.

      Harija uzmanība piepeši bija pamodusies. Viņa tēva nāve allaž tika apspriesta tikai čukstus, citam citu klusinot, arī tēvocis Stens piepeši noslēdzās sevī, it kā būtu apjautis, ka pateicis par daudz. “Varbūt nākamajā nedēļā,” nodomāja Harijs un panāca tēvoci. Tālāk abi aizgāja soli solī, gluži kā divi kareivji armijas parādē.

      – Ar ko šajā pēcpusdienā spēlē City? – pavaicāja Stens, atgriezies pie ierastā scenārija.

      – Ar Charlton Athletic, – Harijs atbildēja.

      – Tas taču ir īsts vecu nejēgu bars!

      – Pagājušajā sezonā viņi pieveica mūsējos, – atgādināja Harijs.

      – Ja vēlies zināt manas domas, tad viņiem tikai sasodīti paveicās, – atteica Stens un vairs nesacīja ne vārda. Viņi bija nonākuši līdz ieejai doku teritorijā. Stens vispirms reģistrējās un pēc tam gāja uz nodalījumu, kur strādāja kopā ar pārējiem dokeriem. Nevienam ne prātā nenāca nokavēt kaut minūti. To viņi nedrīkstēja. Bezdarba līmenis valstī bija sasniedzis augstāko pakāpi, un pie ieejas dokos stāvēja daudz jaunu, spēcīgu vīriešu, kuri to vien gaidīja, kad varēs ieņemt kāda neveiksmīgāka vietu.

      Harijs negāja līdzi savam tēvocim, jo zināja, ka Haskinsa kungs, pamanījis viņu slaistāmies apkārt, sāpīgi saplūkās ausi. Pēc tam vēl viņam nāksies saņemt spērienu pa sēžamvietu no tēvoča Stena par to, ka atļāvies sakaitināt brigadieri. Harijs devās gluži pretējā virzienā. Viņa pirmā pieturas vieta katru sestdienu bija Vecā Džeka Tāra mītne. Tā bija iekārtota vecā dzelzceļa vagonā otrā doku teritorijas malā. Harijs nestāstīja tēvocim par to, ka regulāri viesojas pie šā vīra. Stens bija cieši piekodinājis no viņa visiem spēkiem izvairīties.

      – Šis droši vien jau gadiem nav bijis vannā, – sacīja cilvēks, kurš pats mazgājās vienu reizi ceturksnī un arī tikai pēc tam, kad Harija mātei bija nācies lūgties un žēloties par nepatīkamo smaku.

      Tomēr ziņkārība bija Hariju pieveikusi. Kādā rītā viņš, rokām un kājām piepalīdzot, uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās pa logu. Vecais vīrs sēdēja pirmās klases kupejā un lasīja grāmatu.

      Vecais Džeks pagriezās pret Hariju un sacīja: – Nāc vien, puis! Nāc iekšā! – Harijs steigšus nolēca zemē un, ko kājas nes, metās projām. Viņš apstājās tikai pie savas mājas durvīm.

      Nākamajā sestdienā Harijs atkal uzrāpās pa vagona sienu un ielūkojās iekšā pa logu. Nu izskatījās, ka vecais vīrs agri devies pie miera, bet tad Harijs saklausīja viņu sakām: – Kāpēc tu nenāc iekšā, manu zēn? Es taču tev nekodīšu.

      Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iekšā viņš tomēr neuzdrošinājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kurš sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. Šādu krāsu mēdz dēvēt par “sāls un piparu” sajaukumu. Viņš līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigarešu paciņas. Viņš uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.

      – Vai jūs esat Vecais Džeks Tārs? – Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.

      – Tā viņi ir mani iesaukuši, – atbildēja vecais vīrs.

      – Un te jūs dzīvojat? – Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.

      – Jā, – vecais vīrs atteica, – šeit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?

      Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.

      Nākamajā sestdienā Harijs jau aizvēra vagona durvis, tomēr neatgāja no tām un neatlaida rokturi. Viņš bija gatavs kuru katru brīdi atgrūst durvis vaļā un mesties projām, ja vien vecais vīrs pakustinātu kaut muskulīti. Brīdi viņi lūkojās viens uz otru, un tad Vecais Džeks noprasīja: – Kā tevi sauc?

      – Harijs.

      – Un kur atrodas tava skola?

      – Es neeju skolā.

      – Ko tad tu ceri savā dzīvē sasniegt, jaunais cilvēk?

      – Pats par sevi saprotams, ka es gribu pievienoties savam tēvocim dokos, – Harijs atbildēja.

      – Kāpēc gan tev būtu jāgrib kas tāds? – noteica vecais vīrs.

      – Un kāpēc tad ne? – Harijs sabozās. – Vai jums liekas, ka neesmu gana labs?

      – Tu esi krietni vien par labu, – Vecais Džeks atbildēja. – Kad es biju tavā vecumā, – viņš turpināja, – tad gribēju iestāties armijā. Manam vecajam nebija pa spēkam mani atrunāt. Ne viņa vārdi, ne darbi nevarēja ietekmēt manu apņemšanos. – Nākamo stundu Harijs kā apburts stāvēja un klausījās Vecā Džeka Tāra stāstos par dokiem, par Bristoli un piejūras zemēm. Nevienā ģeogrāfijas stundā viņš nebūtu varējis uzzināt kaut ko tādu.

      Nākamajā sestdienā un arī daudzās citās sestdienās, tik daudzās, ka zēns pat nezināja skaitu, Harijs devās pie Vecā Džeka Tāra. Tomēr par šiem gājieniem viņš neteica ne tēvocim Stenam, ne arī savai mātei. Vecais Džeks Tārs bija Harija pirmais īstais draugs, un zēns baidījās, ka viņi varētu aizliegt šos apciemojumus.

      Kad tajā sestdienas rītā Harijs pieklaudzināja pie vagona durvīm, kļuva skaidrs, ka Vecais Džeks pavisam noteikti ir viņu gaidījis. Ierastais Cox’s Orange Pippin šķirnes ābols jau bija nolikts uz pretējā sēdekļa. Harijs to paņēma, nokoda kumosu un apsēdās.

      – Paldies, Tāra kungs, – Harijs tencināja un noslaucīja sulu sev no zoda. Viņš nekad nevaicāja, no kurienes ir šie āboli, un tādējādi piešķīra šim lieliskajam cilvēkam vēl dziļāku noslēpumainību.

      Vecais Džeks ļoti atšķīrās no tēvoča Stena, kurš atkal un atkal atkārtoja to mazumiņu, ko pats zināja. Vecais Džeks iemācīja Harijam jaunus vārdus, palīdzēja apgūt jaunu pieredzi, pat atvēra ceļu uz jaunām pasaulēm… Un tā katru nedēļu. Harijs bieži brīnījās par to, kālab gan Tāra kungs nestrādā par skolotāju. Likās,