Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

ierados pusstundu agrāk par nolikto laiku. Šajā reizē man bija jānokārto pārbaudījums, ja gribēju arī turpmāk dziedāt korī. Es klusām sēdēju altāra telpā un cerēju, ka Mandejas jaunkundze vispirms uz pārbaudījumu aicinās kādu citu.

      Es jau biju ticis galā ar pirmo uzdevumu, un Mandejas jaunkundze sacīja, ka tas ir vērā ņemams panākums. Mums visiem bija jānolasa “Mūsu Tēvs Debesīs”. Man tas neradīja ne mazākās grūtības. Cik tālu vien sniedzās manas bērnības atmiņas, mamma ik vakaru nometās uz ceļiem pie manas gultas un runāja tik pazīstamos vārdus. Pēc tam viņa apspraudīja man segu. Mandejas jaunkundzes nākamais uzdevums gan prasīja vairāk piepūles.

      Nu jau bija aizritējis otrais mēnesis, kopš mēs dziedājām korī, un tāpēc tika gaidīts, ka spēsim nolasīt visiem priekšā psalmu. Es izvēlējos simt divdesmit pirmo, ko arī zināju no galvas. Agrāk biju to bieži dziedājis. “Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība?” Pats es varēju cerēt vienīgi uz Dieva palīdzību. Tiesa, psalmu grāmatā tagad varēju atšķirt vajadzīgo lappusi, jo nu jau biju iemācījies skaitīt līdz simtam. Mani māca vienīgi bažas par to, ka Mandejas jaunkundze varētu ievērot, ja man neizdosies precīzi nolasīt rindu pēc rindas. Ja viņa pamanīs krāpšanos, tad neļaus man turpināt un man nāksies nīkt ģērbkambarī vēl vienu mēnesi, kamēr pārējie divi “nelgas” (es gan nezināju, ko šis vārds nozīmē, līdz nākamajā dienā nebiju pajautājis Holkoma kungam) varēs dziedāt draudzei.

      Bija pienācis laiks trešajam un pēdējam pārbaudījumam, un es biju tam gatavs. Atlikušajiem koristiem Mandejas jaunkundze lika uzrakstīt visus desmit baušļus pareizā secībā, neieskatoties Mozus Grāmatā.

      Kora vadītāja izlikās neredzam, ka vispirms es minēju zagšanu un tikai pēc tam nokaušanu, nemācēju uzrakstīt “laulību pārkāpt” un vispār nezināju, ko šie vārdi nozīmē. Tikai pēc tam, kad divi “nejēgas” bija aizraidīti projām par mazākām kļūdām, es sapratu, cik izcila ir mana balss.

      Adventes pirmajā svētdienā Mandejas jaunkundze pavēstīja, ka ir izraudzījusies trīs jaunus soprānus – vai “mazos eņģelīšus”, kā mūs dēvēja mācītājs Votss, – kas pievienosies korim. Viens zēns par īstiem nāves grēkiem, tādiem kā pļāpāšana sprediķa laikā un konfektes sūkāšana, tika aizraidīts. Vēl divi pretendenti tika pieķerti dievkalpojuma noslēguma dziesmas laikā izklaidējamies ar rotaļām.

      Nākamajā svētdienā es uzvilku garu, zilu sutanai līdzīgu ģērbu ar baltu, krokotu apkakli. Un tikai man vienīgajam bija atļauts uzlikt bronzas medaljonu ar Jaunavas Marijas attēlu. Šis pagodinājums liecināja, ka esmu izraudzīts par soprānu grupas solistu. Es medaljonu nenoņemtu arī pa ceļam uz mājām un ietu, lepni izriezis krūtis; nākamajā dienā es ar to dotos pat uz skolu, lai parādītu pārējiem zēniem. Tikai nelaime tā, ka Mandejas jaunkundze man to atņēma katra dievkalpojuma beigās.

      Svētdienās es it kā pārcēlos uz pavisam citu pasauli, tomēr bažījos, ka šādai pacilātībai nevarētu būt ilgs mūžs.

      Otrā nodaļa

      No rītiem celdamies augšā, tēvocis Stens allaž sazin kā pamanījās pamodināt arī visus pārējos mājiniekus. Neviens par to nežēlojās, jo viņš bija ģimenes maizes pelnītājs, turklāt visādā ziņā arī lētāks un uzticamāks par modinātājpulksteni.

      Vispirms Harijs dzirdēja, kā noklaudz guļamistabas durvis. Pēc tam sekoja tēvoča smagie soļi uz kāpņu laukumiņa čīkstošajiem dēļiem, tad lejup uz pirmo stāvu un ārā no mājas. Tad nobrīkšķēja vēl vienas durvis, un viņš nozuda mazmājiņā. Ja nu gadījumā kāds vēl nebūtu pamodies, tad ūdens šļākšanās pēc tam, kad tēvocis Stens bija parāvis ķēdi un tad vēl divas reizes aizcirtis durvis, atkal nonākot savā guļamistabā, šie trokšņi kalpoja par atgādinājumu, ka tēvocis Stens vēlas, lai brokastis būtu galdā, kad viņš ieies virtuvē. Viņš mazgājās un skuvās tikai sestdienas vakarā, kad parasti devās izklaidēties. Nevienam ne prātā neienāktu apsūdzēt tēvoci Stenu par savas sūri pelnītās naudas izšķērdēšanu, pērkot pārāk daudz ziepju.

      Meizija, Harija mamma, cēlās uzreiz pēc Stena. Viņa teju izlēca no gultas jau pēc tam, kad durvis noklaudzēja pirmo reizi. Kad tēvocis Stens nāca no mazmājiņas, uz krāsns jau bija uzlikts putras trauks. Drīz pēc tam piecēlās vecāmāte un pievienojās savai meitai virtuvē vēl pirms tam, kad Stens ieņēma savu vietu galda galā. Ja Harijs vēlējās dabūt vismaz kādu kumosu no brokastu galda, tad viņam vajadzēja būt virtuvē piecu minūšu laikā pēc pirmās durvju noklaudzēšanas. Pēdējais virtuvē ieradās vectēvs, jo viņš bija tik kurls, ka allaž pamanījās nogulēt visu Stena rituālās trokšņošanas laiku. Tāds bija dienas sākums Kliftonu mājās, un tas allaž palika nemainīgs. Ja ģimenei ir pieejama tikai viena āra mazmājiņa, viena vienīga izlietne un viens pats dvielis, tad kārtības iedibināšana kļūst par nepieciešamību.

      Kamēr Harijs uzšļakstīja sejai mazliet auksta ūdens, viņa māte virtuvē klāja galdu. Divas biezas, ar taukiem apziestas maizes rikas tēvocim Stenam, četras plānas šķēlītes pārējiem ģimenes piederīgajiem. Ja grozā, ko ik pirmdienas rītu izlika pie ārdurvīm, bija vēl kaut mazliet ogļu, viņa maizi uzgrauzdēja. Kad Stens bija izēdis savu putras bļodu, Harijs drīkstēja to izlaizīt.

      Uz pavarda vienmēr bija liela, brūna tējkanna. Vecāmāte tēju salēja dažādu izmēru krūzēs. Viņa izmantoja apsudrabotu Viktorijas laikmeta tējas sietiņu, ko bija mantojusi no savas mātes. Visi malkoja nesaldinātu tēju – cukurs bija paredzēts tikai īpašām reizēm un svētku dienām. Stens iztukšoja alus pudeli. Viņš allaž izdzēra visu vienā malkā. Pēc tam viņš piecēlās no galda, skaļi atraugājās un tad paņēma savu pusdienu kārbu, ko vecāmāte bija piepildījusi, kamēr viņš brokastoja. Tajā bija divas ar Marmite pastu apziestas maizes šķēles, cīsiņš, ābols, divas alus pudeles un piecas cigaretes. Kad viņš bija aizgājis uz dokiem, visi mājinieki vienlaikus sāka runāt.

      Vecāmāte gribēja zināt, kādi ļaudis pabijuši tējnīcā, kurā strādāja viņas meita. Kas viesiem bijis mugurā, kur katrs sēdējis, ko baudījis no ēdiena, kas pagatavots uz plīts telpā, ko apgaismo elektriskās spuldzes, kuras neko nenopilina ar vasku kā sveces. Un vissvarīgākais bija vaicājums par to, kurš atstājis dzeramnaudu, ko Meizijai allaž nācās dalīt ar pavāru.

      Savukārt Meiziju vairāk interesēja tas, ko Harijs iepriekšējā dienā darījis skolā. Viņa pieprasīja, lai dēls par to atskaitās visos sīkumos. Toties vecaimātei tas nelikās interesanti. Droši vien tālab, ka viņa skolā nekad nebija gājusi. Patiesību sakot, arī tējnīcā viņa nebija spērusi kāju.

      Vecaistēvs vispār reti kad izteica kādu komentāru. Viņš bija kļuvis gluži kurls, jo četrus gadus no vietas bija pielādējis vieglās artilērijas lielgabalu no rītiem, pusdienlaikā un vakarā. Viņš apmierinājās ar to, ka lasīja tekstu no lūpām un laiku pa laikam gluži vienkārši pamāja ar galvu. Svešiniekam tas varēja radīt iespaidu, ka vecaistēvs īsti nedraudzējas ar prātu, taču ģimenei bija labi zināms, cik šāds uzskats būtu nepamatots.

      Ģimenē iedibinātā dienas kārtība mazliet mainījās vien nedēļas nogalē. Sestdienās, kad tēvocis Stens devās ārā no virtuves, Harijs sekoja viņam cieši pa pēdām un gāja līdzi uz dokiem. Svētdienās mamma pavadīja Hariju uz baznīcu, kur trešajā solu rindā gozējās sava dēla – kora solista – slavas staros.

      Bija kārtējā sestdiena. Divdesmit minūšu ilgā gājiena laikā uz dokiem Harijs parasti nebilda ne vārda, izņemot reizes, kad tika tieši uzrunāts. Un vienmēr, kad Stens uzsāka sarunu, tā allaž izvērtās tieši tāda pati kā iepriekšējā sestdienā.

      – Kad tu beidzot metīsi to skološanos pie malas un ķersies pie īsta darba, jaunais cilvēk? – Šādiem