Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

tu vari nosaukt kādu no šīm valstīm?

      – Austrālija, Kanāda, Indija. – Brīdi svārstījies, Harijs vēl piebilda: – Un Amerika.

      – Nē, Amerika gan ne, – sacīja vecais Džeks. – Reiz tā bija, taču nu vairs ne. Vājas gribas premjerministra un slima karaļa dēļ.

      – Un kurš tad bija premjerministrs un kurš karalis? – Harijs sapīcis vaicāja.

      – Tronī tūkstoš septiņi simti septiņdesmit sestajā gadā sēdēja karalis Džordžs Trešais, – skaidroja vecais Džeks, – taču taisnības labad jāteic, ka viņš bija patiešām slims cilvēks. Viņa premjerministrs lords Norts vienkārši izlikās neredzam, kas notiek kolonijās, un diemžēl galu galā savējie pacēla ieročus pret mums.

      – Vai tad mēs viņus nesakāvām? – nesaprata Harijs.

      – Nē, nesakāvām vis, – vecais vīrs skaidroja. – Un ne jau tikai tālab, ka taisnība bija viņu pusē, turklāt tas ir obligāts nosacījums uzvarai…

      – Ko nozīmē “nosacījums”?

      – Tas ir kaut kas tāds, kam noteikti jābūt, – Vecais Džeks paskaidroja un turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts.

      – Viņus vadīja izcils ģenerālis.

      – Un kā viņu sauca?

      – Džordžs Vašingtons.

      – Pagājušajā nedēļā jūs man sacījāt, ka Vašingtona ir Amerikas galvaspilsēta. Vai viņš tika nosaukts šajā vārdā par godu galvaspilsētai?

      – Nē, pilsētu nosauca šajā vārdā, lai godinātu viņu. To uzcēla purvainā vietā, ko dēvēja par Kolumbiju. Tur cauri plūst Potomakas upe.

      – Vai arī Bristole nosaukta kāda cilvēka vārdā?

      – Nē! – Vecais vīrs īsi iesmējās. Viņu uzjautrināja tas, cik ātri Harija zinātkārais prāts aizšaujas no viena temata pie cita. – Bristole sākotnēji tika dēvēta par Brigstovu. Un šis nosaukums saistījās ar to, ka tur bija tilts, bet pie tā atradās iecienīta tikšanās vieta.

      – Un kad tā kļuva pr Bristoli?

      – Vēsturniekiem šajā ziņā nav vienota viedokļa, – stāstīja Vecais Džeks. – Bristoles mūra pili uzcēla Glosteras Roberts tūkstoš simt devītajā gadā, kad pamanīja, ka būtu izdevīgi īriem pārdot vilnu. Tā bija laba iespēja. Pēc tam pilsēta pārtapa par tirdzniecības ostu. Kopš tā laika jau simtiem gadu pilsēta ir kuģu būves centrs. Un kopš tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada, kad kļuva skaidrs, ka jāpaplašina flote, tas attīstās vēl straujāk.

      – Mans tētis piedalījās Pasaules karā, – ar lepnumu paziņoja Harijs. – Vai jūs arī piedalījāties? – Šī bija pirmā reize, kad pēc Harija vaicājuma Vecais Džeks svārstījās ar atbildi. Viņš gluži vienkārši sēdēja un neteica ne vārda. – Atvainojiet, Tāra kungs, – sacīja Harijs. – Es negribēju būt uzbāzīgs okšķeris.

      – Nē, nē, nekas… – Vecais Džeks mierināja. – Nu jau vairākus gadus man šo jautājumu neviens nav uzdevis. – Viņš vairs nesacīja neko, vien pavēra plaukstu, un tajā vizēja sešpensu monēta.

      Harijs paņēma nelielo sudraba naudiņu un iekoda tajā. Viņš bija redzējis, ka tā dara tēvocis Stens. – Paldies! – Harijs tencināja un tad ielika monētu kabatā.

      – Ej, nopērc sev ceptu zivi un kartupeļus doku kafejnīcā, tikai nestāsti savam tēvocim. Citādi viņš tev vaicās, kur ņēmi naudu.

      Patiesību sakot, Harijs vispār ne reizi tēvocim Stenam nebija ieminējies par Veco Džeku. Reiz viņš bija dzirdējis, kā Stens saka viņa mammai: – To ķerto taču vajadzētu iespundēt! – Harijs bija vaicājis Mandejas jaunkundzei, ko nozīmē vārds “ķertais”, jo pats nebija varējis atrast skaidrojumu vārdnīcā. Kad jaunkundze viņam bija izstāstījusi, Harijs pirmo reizi aptvēra, cik dumjš patiesībā ir viņa tēvocis Stens.

      – Nu… ne jau obligāti dumjš, – Mandejas jaunkundze paskaidroja, – Varbūt tikai slikti informēts un tālab aizspriedumains. Harij, es nemaz nešaubos, – viņa vēl piebilda, – ka savā dzīves ceļā tu sastapsi ne vienu vien šādu cilvēku. Turklāt daudzi no viņiem ir daudz augstākos amatos nekā tavs tēvocis.

      Trešā nodaļa

      Meizija nogaidīja, līdz aizcērtas ārdurvis, un jutās droša, ka Stens ir ceļā uz darbu. Tikai tad viņa pavēstīja: – Man piedāvāja viesmīles darbu Royal Hotel.

      Pie galda sēdošie nebilda ne vārda. Brokastlaika sarunām bija jāiekļaujas ierasti noteiktā kārtībā, un tās nedrīkstēja nevienu pārsteigt. Harijam bija vesels lērums jautājumu, tomēr viņš gaidīja, lai pirmā ierunājas vecāmāte. Viņa savukārt tikai ielēja sev vēl tasi tējas, itin kā vispār nebūtu dzirdējusi savu meitu runājam.

      – Lūdzu, vai kāds varētu kaut ko sacīt? – iesaucās Meizija.

      – Man nebija ne jausmas, ka tu meklē citu darbu, – Harijs tomēr uzdrošinājās pavērt muti.

      – Es jau arī nemeklēju, – atbildēja Meizija, – bet pagājušajā nedēļā Fremptona kungs, Royal Hotel direktors, bija ienācis pie Tillijas iedzert kafiju. Viņš nāca vēl vairākas reizes, līdz beidzot piedāvāja man darbu!

      – Man likās, ka tu tējnīcā jūties laimīga, – sarunā iesaistījās arī vecāmāte. – Tillijas jaunkundze taču maksā labi, un darba stundas arī ir pieņemamas.

      – Jā, es patiešām tur jūtos labi, – atbildēja Harija mamma, – bet Fremptona kungs piedāvā man piecas mārciņas nedēļā, turklāt vēl arī pusi no visām dzeramnaudām. Piektdienās es nesīšu mājās vismaz sešas mārciņas.

      Vecāmāte tikai sēdēja, pavērusi muti.

      – Vai tev vajadzēs strādāt arī naktīs? – vaicāja Harijs, kad bija izlaizījis Stena putras bļodu.

      – Nē, nevajadzēs vis, – Meizija attrauca un pabužināja dēla matus. – Vēl labāk, ik pārnedēļas man būs viena brīvdiena.

      – Vai tavas drānas būs pietiekami glaunas, ja nāksies apgrozīties tik smalkā vietā kā Royal Hotel?

      – Man būs formastērps, un katru rītu tiks izsniegts arī sniegbalts priekšauts. Viesnīcai ir arī sava veļas mazgātava.

      – Par to es nemaz nešaubos, – noteica vecmāmiņa. – Tikai man nāk prātā viena liksta, ar kuru mums visiem būs jāiemācās sadzīvot.

      – Kāda tad, mammu? – vaicāja Meizija.

      – Sanāks tā, ka tu pelnīsi vairāk nekā Stens. Un viņš par to nepriecāsies.

      – Tad tieši viņam būs jāiemācās ar to sadzīvot. Vai ne? – ieteicās vecaistēvs. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš bija paudis savu viedokli.

      Papildu nauda lieti noderēja. Jo īpaši tad, ja ņem vērā to, kas notika Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Meizija jau grasījās doties projām no baznīcas, kad pamanīja, ka pa ailu viņai mērķtiecīgā solī tuvojas Mandejas jaunkundze.

      – Vai varam parunāties, Kliftones kundze? Privāti? – viņa vaicāja, tad pagriezās un devās atpakaļ ģērbkambara virzienā, un Meizija paklausīgi sekoja viņai. “Ko gan Harijs sastrādājis šoreiz?”

      Meizija tūlīt pēc kora vadītājas iegāja ģērbkambarī un, kājām ļimstot, pamanīja tur arī mācītāju Votsu, Holkoma kungu un vēl kādu viņai svešu kungu. Kad Mandejas jaunkundze klusi aizvēra durvis, Meizija sāka nevaldāmi trīcēt.

      Cienīgtēvs