Karalienes nerrs. Ella Mārča Čeisa

jaunas vietas. Mēs ilgojamies pēc savas ligzdas.

      Karaļa sejā pavīdēja pateicība, jo hercogiene iejaucoties ļāva viņam izbēgt no izvēles starp Bakingema un karalienes gribu. – Jūs esat nenovērtējama pērle, kundze. Jums noteikti jāpievienojas karalienes saimei un jādāvā viņai sava sievietes gudrība.

      Franču dāmas draudīgi rauca pieri, un šķita, ka valdniece tūlīt piecirtīs kāju. Hercogiene izlikās to nemanām. – Es justos pagodināta, ja varētu kalpot karalienei mums abām piemērotā laikā. – Bakingems saniknots uzlūkoja sievu, bet viņa turpināja: – Pagaidām man jāpaliek savā ligzdā un jārūpējas par bērniem. Molla mantojusi sava tēva valdzinājumu, un aukle diemžēl viņai piešķir vairāk brīvības nekā ieteicams.

      – Kāpēc gan? – Karaļa skatienā parādījās sirsnība. – Es nekad neesmu sastapis tik apburošu meitēnu.

      – Viņa pārāk labi apzinās Jūsu Majestātes labvēlību. Nesen viņa piedraudēja nabaga Linlijas kundzei, ka jūs viņu šovakar ieslodzīsiet Tauerā.

      – Par kādu nodarījumu?

      – Viņa neļāva Mollai valkāt tērpu, ko viņai uzdāvinājāt.

      – Tā ir saprotama vēlme.

      – Mana meita gribēja to vilkt pirms gulētiešanas. – Karalis iesmējās, un hercogiene turpināja: – Vai izdabāsiet senam draugam, Jūsu Majestāte, un ļausiet man palikt pie bērniem līdz izdevīgākam mirklim?

      – Viss notiks, kā gribēsiet. – Karalis noskūpstīja hercogienes roku.

      Es jutu, ka valdnieka sievas dusmas iekvēlojas vēl košāk. – Senžorža kundze! – karaliene uzsauca. – Sakiet Grigorijam, lai paziņo manas baržas airētājiem, ka mēs brauksim uz Dānijas namu.

      Bija acīmredzams, ka neviena no abām francūzietēm nejūtas pateicīga Bakingemas hercogienei par iejaukšanos. Senžorža kundze, tērpa satīnam noplīvojot, piegāja pie sulaiņa, kurš tik stingi pētīja mani, ka nedzirdēja saucienu. Beidzot sadzirdējis jau otro aso pavēli, viņš klupdams steidzās pie durvīm un saniknots palūkojās uz mani tik dusmīgi, it kā es būtu vainojams.

      Pārējie karalienes galminieki gatavojās doties prom. Gluži kā pēc burvju mājiena parādījās samta apmetņi, spalvu pušķiem greznotas cepures un mīkstas kapuces. Es iedomājos par lādi, ko Uriēls Vērs atvēlēja manam braucienam uz Londonu. Vai kāds atcerēsies to sūtīt man līdzi? Karaliene gribēja mani apģērbt; vai viņa vēlēsies atbrīvoties no visām liecībām par to, ka es kādreiz piederēju Bakingemam?

      Vērs stāvēja patālāk no pūļa, salicis rokas aiz muguras, un centās pārliecināties, ka neviens nevar nolasīt viņa domas. Es nespēju sagaidīt mirkli, kad atbrīvošos no šī cilvēka. Tomēr, ja pajautāšu par savu lādi, varēšu izvilināt no viņa atzīšanos, ka esmu uzstājies labi.

      Izlauzies cauri pūlim, es nostājos Vēram blakus. – Pīrāga varonis, – viņš noteica. – Spriežot pēc skatītāju atsaucības, tu pašrocīgi iznīcināji visu franču armiju.

      – Karaliene šķiet apmierināta.

      – Viņa tevis dēļ iztērēs veselu bagātību, naudu, ko mantnīca nevar atļauties. Bet karalis to visiem iespējamiem līdzekļiem izraus no savu pavalstnieku rokām.

      Man gribējās apsūdzēt Vēru neuzticībā kronim, bet arī Okemā ļaudis žēlojās par karalisko ģimeni, kas izspiež nabagu maciņus sausus un apmaksā savas pārmērības. Pirms kalpošanas pie Bakingema es nebiju apjautis, cik patiesi ir šie vārdi.

      – Vai tev patika dzīvā glezna ar karalienes ģimeni? – Vērs jautāja. – Netika parādīta daļa, kurā viņas brālis karalis atņēma savai mātei Marijai de Mediči reģentes vietu un nolūkojās pa logu, kamēr sargi slepkavoja tās padomdevēju itālieti. Tāda drāma lieliski atdzīvina rātnu ģimenes ainavu.

      Es atcerējos, cik kaismīgi karaliene vēroja izrādi. Viņas tēvs bija nogalināts, māte zaudējusi varu asiņainā apvērsumā. Tātad karalienes pasaule divas reizes sabirzusi pīšļos viņai pie kājām. Tagad, ja piepildīsies Bakingema iecere, tas notiks vēlreiz.

      – Vai ir kāds iemesls, kā dēļ mani uzmeklēji? Varbūt vēlējies tikai palīksmot par savu uzvaru?

      – Gribu, lai nosūtāt manu lādi uz pili, – es sacīju.

      – Nedomāju, ka tev to vajadzēs. Bet man vismaz būs iegansts tevi pirmo reizi apciemot Dānijas namā.

      – Man šķita, ka jūs alkstat atgriezties pie kuģiem.

      Vēra acīs uzplaiksnīja bezspēka pilnas dusmas, ko viņš nepaguva noslēpt. – Es vēlos pamest galmu tikpat dedzīgi, kā tu gribi no manis atbrīvoties. Izskatās, ka mums abiem vēl brīdi nāksies vienam otru pieciest. Tevi priecēs vēsts, ka mēs esam kļuvuši par tuviem draugiem, Džefrij. Mūsu kopējās pūles hercogu tā sajūsminājušas, ka man uzdots tevi apciemot, kad būšu Londonā darīšanās. – Es acīmredzot nespēju noslēpt nepatiku, un Vērs pasmīnēja. – Mani šis noteikums priecē tikpat maz kā tevi. Bet es iesaku tev iemācīties, kā nomākt savas izjūtas galmā. Pretējā gadījumā tu tikpat labi varētu pastiept kaklu pretī vilkiem. Starp citu, Senžorža kundze tevi meklē. Paej nedaudz tālāk, lai viņa neredz mūs abus kopā.

      Apmetis dažus līkločus, es atgriezos pie karalienes galminiekiem. Mēs izgājām nakts tumsā. Sargi devās pa priekšu, turot rokā āvas, un mēs lāpu gaismā šķērsojām Bakingema slaveno dārzu līdz Jorkas nama ūdens vārtiem. Ziedu smarža atkāpās, un tās vietā parādījās zivju un noteku smārds no ūdens, kas skalojās ap piestātni. Pilsēta šķita tikpat draudīga kā lauvas, kas iegrebti vārtu mūrī. Visi godīgie ļaudis jau bija pametuši ielas un kanālus. Tumsas aizsegā slapstās tikai ļaundari.

      – Es vēlos pabūt viena, – karaliene paziņoja. – Man līdzās paliks tikai Senžorža kundze. – Pārliecināts, ka Anrieta Marija sūta prom arī mani, es skatījos, kā Grigorijs palīdz viņai iekāpt greznajā karaliskajā baržā. Senžorža kundze turēja valdnieces tērpa svārkus.

      Ceļš līdz pakāpienam man sagādāja vairāk sarežģījumu. Man sāpēja kājas pēc ilgās gulēšanas pīrāgā, bet es uzrāpos uz klāja, pūlēdamies saglabāt līdzsvaru. No upes pūta salts vējš. Neviens nebija iedomājies sagādāt man apmetni šim ceļojumam. Es cerēju, ka Dānijas nams atrodas netālu, citādi es to sasniegtu nožēlojamā stāvoklī.

      Es atsitos pret bortu, un dobjais troksnis piesaistīja karalienes uzmanību.

      – Kāpēc Džefrijam nav apmetņa? – viņa vērsās pie savas dāmas. – Pajautā!

      Sieviete stomīgi atkārtoja jautājumu angliski.

      Es jau gribēju atbildēt franciski, tomēr jutos pārāk noguris, lai sāktu ilgus skaidrojumus, tāpēc angliski sacīju: – Kundze, es neuzdrošinājos lūgt atļauju, lai paņemtu apmetni.

      Karaliene pieskārās man pie vaiga. Kaut gan viņas roku sedza cimds, tā bija silta. – Grigorij, nekavējoties pasniedz Džefrijam savu apmetni!

      Sulainis ciešāk satvēra audumu sev pie kakla, it kā gribētu atteikties, tomēr beigu beigās noņēma smago apģērba gabalu un aplika man apkārt. Tas ieskāva mani un nogūlās uz zemes, it kā es būtu gara auguma vīrs ar izkusušām kājām. Es neizrādīju, ka jūtos daudz ērtāk. Ja turpināšu tēlot salšanu, karaliene varētu mani pieaicināt pie ogļu pannas, kur sildīja kājas kopā ar Senžorža kundzi.

      Laikam es izskatījos nožēlojams, vismaz tā jutos. Karaliene pasauca mani tuvāk, pati iedama pie sava sēdekļa.

      – Majestāte, vai nebūtu prātīgāk sūtīt mazo vīriņu uz laivas priekšgalu kopā ar pārējiem?

      – Viņš