Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

atklāti redzamas viņas sejā.

      Pat mana māte izskatījās nokaunējusies. Vai šīs izjūtas bija patiesas? Man nebija ne jausmas.

      Toties lēdija Mērija viņai ticēja. Princeses balss atmaiga. – Tik sirsnīgam draugam iespējams piedot daudz, – viņa sacīja. – Lai Dievs mani soda, ja es reiz aizmirsīšu jūsu dzimtas pausto uzticību manai mātei viņas mokās. Man jāatceras, ka pat drosmīgais Čārlzs Brendons bija spiests mesties ceļos Annas Boleinas priekšā. Tikai pēc tam, kad viņas vara pār karali pagaisa, jūsu tēvs drīkstēja atklāt savas patiesās domas.

      – Jūs nevarat apšaubīt manu padevību jums. – Es vēroju, kā māte pieliek plaukstu pie krūtīm. – Māsīc, es zvēru… – Viņai aizrāvās elpa, it kā aizkustinājums liegtu runāt. Tikai es pamanīju, ka viņa patiesībā neko neapzvēr.

      Lēdija Mērija saspieda manas mātes plaukstu. – Piedodiet, ka ļāvos nedrošībai. Es cenšos to pārvarēt, bet esmu sastapusi daudz nodevēju… tomēr jūs neesat viena no tiem, Frānsisa, – viņa steigšus piebilda. – Bet pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir pilna ar plūstošām smiltīm. Liktenis ne reizi vien ir gandrīz ierāvis mani tajās.

      Kaut ko sadzirdējusi, es pagriezu galvu un ieraudzīju, ka istabā ienāk glītākais no tēva pavadoņiem. Ketas iemīļotā galma dāma iespurdzās, bet Besa viņu apklusināja un atgādināja, ka jāsaglabā pašcieņa.

      – Lūdzu piedošanu, Jūsu Gaišība, – viņš vērsās pie manas mātes, – jūsu vīrs sūta ziņu. – Vīrietis paklanījās. – Viņa Gaišība aicina jūs uz savu istabu. Viņš vēlas uzklausīt jūsu domas par jauno cisternu.

      – Viņa Gaišība lieliski zina, ka es runāju ar savu māsīcu. – Māte izlikās apvainojusies, bet pēdējo pusstundu bija slepus vērojusi durvis, it kā gaidītu tēva aicinājumu un jau zaudētu pacietību.

      – Ejiet vien, Frānsisa, – Mērija viņu iedrošināja. – Es esmu nepateicīga viešņa. Henrijs pieminēja, ka jums abiem šodien jāpārrunā kaut kas svarīgs, bet es jūs nelaižu prom. Jūsu vīrs uz mani dusmosies.

      – Vīri mēdz būt ļoti prasīgi, – māte piekrita.

      – Es to diemžēl nezinu. – Lēdijas Mērijas acīs parādījās ilgas.

      – Cerēsim, ka drīz jūs būsiet precēta un varēsiet žēloties tāpat kā mēs ar Besu, – māte sacīja.

      – Tā ir mana kvēlākā vēlme, kaut gan pagaidām Dievs man ir liedzis laulības dzīves priekus.

      Keta stāstīja, ka princese jau kopš šūpuļa bijusi saderināta ar dažādiem vīriešiem, tomēr kaut kas vienmēr iznīcinājis plānoto savienību – gan politiski šķēršļi, gan karaļa Henrija pavēle parlamentam izsludināt Mēriju par bastardu. Tagad viņš bija miris, un šķita, ka abas princeses vienmēr būs nelikumīgi dzimušas.

      Iepriekšējos Ziemassvētkos, ko mēs svinējām lēdijas Mērijas namā Hansdonā, Keta šausminājās par viņas likteni. “Cik drausmīgi būt trīsdesmit septiņus gadus vecai sievietei, kam ir tik niecīga iespēja jebkad iegūt vīru, nemaz nerunājot par mīlestību! Runā, ka valdnieks Edvards viņu neizprecinās, jo viņa piekopj veco ticību. Viņš negrib, lai princese rada jaunās reliģijas ienaidniekus.”

      – Man jādodas pie vīra, – māte ierunājās, izraujot mani no pārdomām, – bet Besa kopā ar pārējām dāmām varētu pavadīt jūs pastaigā. Zinu, ka jums asiņošanas laikā bieži ir sāpes, ko atvieglo staigāšana.

      – Protams, un es apbrīnoju jūsu izdarīgo Besu, taču man nav noskaņojuma dāmu pļāpām. Es labprātāk ņemtu līdzi tikai mazo Mēriju.

      Māte, pārsteigta un nedaudz izbijusies, iepleta acis. – Jūs vēlaties pastaigāties kopā ar Mēriju?

      Princese pievērsās man. Viņa samiedza acis, pūloties saskatīt mani labāk. – Vai tev tas patiktu, Mērij?

      Es jau grasījos pamāt, bet zināju, ka māte dusmotos, ja es neatbildētu skaļi. – Ļoti patiktu. Es jums parādītu ozolus, divpadsmit karotājus.

      – Labi. – Mātes māsīca man uzsmaidīja.

      – Besa? Hetija? – Mana māte pasauca, un abas steidzās pie mums. – Pavadiet lēdiju Mēriju un manu meitu līdz akmens soliņam un pakavējieties tur. Varbūt vajadzēs aiznest apmetni vai vīnu. Pieskatiet viņas un parūpējieties, lai bērns nenogurdina manu māsīcu. Tiklīdz mūsu viešņa šķitīs kaut nedaudz aizkaitināta, sūtiet manu meitu uz bērnistabu.

      – Tas nebūs nepieciešams, – princese sacīja. – Mērija nevarētu mani aizkaitināt.

      – Protams. Tomēr Hetija parūpēsies par jums.

      Hetija paklanījās, un es redzēju, ka viņas ar māti apmainās daudznozīmīgiem skatieniem. Es nojautu, ko tas nozīmē. Hetijai vajadzēja panākt, lai es nestāstu princesei par to, cik nelabprāt vecāki uzņem tādu viešņu. Biju dzirdējusi, kā Hetija mātei atklāj citus noslēpumus. Viņa prata noklausīties gandrīz tikpat veiksmīgi kā es.

      Baidoties, ka māte vispār aizliegs man doties līdzi princesei, es lavījos uz durvju pusi, bet māte pamanījās man iekniebt, gan izliekoties, ka sakārto mana tērpa piedurkni. Es savaldījos, jo zināju, ka nedrīkstu izrādīt sāpes.

      – Atceries, ko es tev teicu, un uzvedies kā Safolku dzimtas cienīga meitene, Mērij. Tu zini, kas notiek ar nepaklausīgiem bērniem.

      Viņa gribēja man atgādināt par bendes cirvi. Es iztēlojos tā aso, izliekto, mirdzošo asmeni.

      – Būšu tikpat laba kā Džeina, – es sacīju, jo māsa bija labākais cilvēks, ko pazinu.

      Tomēr māte nešķita apmierināta, un arī lēdija Mērija nespēja apslēpt nepatiku pret Džeinu. Es noskumu, domājot par to, ka princese vairs nemīl manu māsu. Keta bieži brīnījās, kāpēc cilvēki nevar ticēt, kam paši vēlas, un par to nerunāt, bet Džeina vienmēr gribēja stāstīt par Martinu Luteru un ļauno pāvestu.

      Lēdija Mērija acīmredzot bija pamanījusi manas bēdas, jo aizgaiņāja savu sājo sejas izteiksmi. – Tu ļoti mīli savu māsu, vai ne? – Es pamāju. – Tā ir dāvana, par ko vienmēr jāpateicas Dievam. Ne visām māsām tā veicies. Arī mēs ar māsu reiz bijām tuvas.

      – Kāpēc jums vairs nepatīk lēdija Elizabete?

      Hetija man piebikstīja, lai es nerunātu par to, kas mūsu viešņu apbēdinātu, bet lēdija Mērija paskaidroja:

      – Tu esi dzirdējusi par visu ļauno, ko Anna Boleina nodarīja manai mātei un man. Jo lielāka auga Elizabete, jo vairāk viņa līdzinājās savai mātei. – Es cerēju, ka māsīca Mērija nekad neveltīs man tik saltu skatienu, kāds šobrīd jautās viņas sejā. – Lēdija Elizabete ir jauna, gudra sieviete, kas prot stāstīt cilvēkiem visu, ko tie vēlas dzirdēt, bet neko nesola. Viņa ir viltīga, un man nepatīk meli.

      Es vairs nedomāju par ļauno Elizabeti, jo pati jutos vainīga. Droši vien es lēdijai Mērijai vairs nepatiktu, ja viņa zinātu, cik bieži es vairos no patiesības. Viņa satvēra manu plaukstu, un es to saņēmu stīvajos pirkstos.

      Arī tad, kad jau staigājām pa dārzu, es jutu Hetijas skatienu. Viņa bija gatava piecelties un pārtraukt mūsu sarunu, tiklīdz nojaustu kaut ko aizdomīgu.

      Princese spēra īsākus soļus, lai man nevajadzētu steigties. Es vedu viņu pa ceļu, kur pāri mums slējās milzīgie ozoli, un pastāstīju, ka mēs ar māsām izdomājām dažādus stāstus par šiem kokiem – ka šie ozoli bijuši grieķu varoņa Ahilleja drošsirdīgie mirmidoni, kas atdzīvosies un aizstāvēs mūs, ja mums draudēs briesmas.

      – Kurš jūs aizstāvēja bērnībā, kundze? – es jautāju.

      – Diemžēl