Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

atgriezos savā istabā un iemetu Dženetu lādē. Piespiedusi to pie krūtīm, grīļodamās izgāju pagalmā, kur jau pulcējās Safolku svīta. Likās, ka viņi tam ir gatavojušies, jo nebija nekādas apjukuma pilnas rosības.

      Viss bija tik dīvains! Bet tas mani tobrīd nesatrauca. Es redzēšu māsu! Drīz būšu kopā ar Džeinu, un viņa ieviesīs skaidrību visā šajā mulsumā. Es saritināšos viņai pie kājām, atbalstīšu galvu pret viņas ceļgalu un baudīšu mieru, kas viņu vienmēr ieskāva.

      Kā es varēju nojaust, ka mana māsa nekad vairs nebaudīs mieru? Un ka nākamreiz, kad atgriezīšos Bredgeitā, visa mana pasaule būs sabrukusi?

      Piektā nodaļa

Džeina Dadlija15 gadiBijusī Šīnas abatija, Sari grāfiste1553. gada jūnija beigas

      Runā, ka mūki pieprata brūvēt indes, kas iznīcināja saprātu un noēda miesu no kauliem, līdz upuris pārvērtās par skeletu ādas apvalkā. Bet mani neviens neindēja. Ne kāds mūka rēgs, ne Viņa Gaišība Nortamberlends. Vismaz tā kliedzot apgalvoja mana māte tajās drausmīgajās dienās, kad ieradās Šīnā un pavēlēja man atlabt.

      Pat lielākā vārguma mirkļos es ticēju, ka viņas dzelžainā griba spēj atvairīt nāvi. Vai arī bailēs no viņas es apēdu vēl dažas karotes viruma? Spēru vēl dažas soļus, lai atgūtu spēku un viņa liktu mani mierā?

      Man jāpretojas šīm melnajām domām, ko modinājis drudzis. Tā teica Elenas kundze, kad es pamodos naktī, mirkstot sviedros – murgu, nevis slimības dēļ. Nezinu, kurš no cēloņiem ir sliktāks. Viņa turēja sveci, un es vēroju, kā rožlapiņas noslīkst vēsajā ūdenī, ar ko viņa mazgāja manu seju. Arī es slīku – slīku šajā savādajā krēslas valstībā, šajā vietā, kas reiz bijusi abatija. Es biju laulāta, bet nebiju sieva, un mans vīrs bija tikpat neredzams kā mūki. Manas kāzas līdzinājās nepatīkamam murgam, bet tagad šķita kļuvušas par kaut ko vēl baisāku. Vai riebums, ko jutu pret Gilfordu, pārvērtis manu laulību par kļūdu, un Nortamberlends nolēmis to labot, izmantojot savu slepeno pulveri?

      Nebūtu jēgas mani noindēt, ja Nortamberlends varētu gluži vienkārši pasludināt, ka laulība nav spēkā. Tomēr drudzis un bailes aizgaiņāja manu veselo saprātu.

      Elenas kundze pagaršoja no visa, ko ēdu es. Viņa ar kailiem pirkstiem pieskārās manām grāmatām, krekliem un apaviem. – Lūk, jēriņ. Nekas no tā nav saindēts. Es vēl joprojām esmu sveika un vesela.

      Kaut gan tā bija patiesība, es ļoti vēlējos, kaut man blakus būtu gudrā Mērija, kas dzirdēja visu. Viņa palīdzētu man atbrīvoties no šīm ļaunajām nojausmām. Mērija, tik jauna, un tomēr it kā vecāka par mūžsenajiem akmeņiem, it kā būtu atradusi plaisu starp pagānisko pagātni un tagadni.

      “Cik grēcīgi ir tā domāt par savu māsu!” Citi varētu par kaut ko tādu baumot, bet es Mēriju pazinu labāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Man vajadzēja kļūt par viņas aizstāvi, par vairogu, bet šeit es nespēju pat savaldīt savas baisās iedomas vai aizgaiņāt tās aiz grāmatu mūra. Es nevarēju pat lasīt, lai Dievs man palīdz! Prāts nespēja savīt kopā divus teikumus, jo mani pilnībā pārņēma sajūta, ka Nortamberlends mani iznīcinās.

      Vai es zaudēju prātu? Es ielūkojos sudraba spogulī, kam iepriekš nekad nebiju pievērsusi uzmanību. Manā sejā izspiedās asi kauli, vietām lobījās āda. Reiz biezie un mirdzošie mati bija tik plāni, ka šur tur rēgojās kaili ādas laukumiņi. Pat mana māte izskatījās apjukusi, kad notrauca izkritušās šķipsnas no spilvena.

      Es nespēju apvaldīt skaudro sāpju dzēlienu, ko izraisīja mans jaunais izskats. Keta bija daudz skaistāka par mani, tomēr arī es biju pievilcīga… agrāk. Es atkal atcerējos Mēriju. Gandrīz dzirdēju viņas mierinājuma vārdus. “Ar laiku pierod pie neglītuma. Bet tu šāda nebūsi vienmēr.”

      – Paldies Dievam, – es nočukstēju un sarāvos, it kā mazā māsiņa būtu mani dzirdējusi. Es paplūkāju izirušu diegu savā vīnsarkanajā naktstērpā, bet nagi bija tik robaini, ka es aizķēru audumu. Sakrustojusi rokas, piespiedu tās pie vēdera. Šīs domas bija kristietes necienīgas, un es apņēmos, ka turpmāk viss mainīsies.

      Kaut gan Elenas kundze jau vairākas dienas mudināja mani iziet dārzā, es atteicos. Kopš sākās drudzis, es klīdu pa vecās abatijas kambariem. Pēdējā laikā biju spēcīgāka un nolēmu, ka dienā varētu aiziet līdz dārza galam. Tikai tad, kad atveseļošos, es drīkstēšu pamest šo rēgaino vietu. Tādas domas uzmundrināta, devos uzmeklēt Elenas kundzi.

      Pirms stundas biju atstājusi viņu blakus istabā, kur viņa iemiga pie kamīna, nogurusi no ilgajām naktīm, kad uzmanīja mani. Es apzinājos, ka ir savtīgi viņu modināt, bet nespēju vairs uzturēties sava prāta tumšajos gaiteņos.

      – Elenas kundze, – es teicu, ienākusi pa durvīm. – Es vēlos doties pastaigā…

      Viņas iecienītais krēsls bija tukšs, bet šuvekļa rāmis nomests uz galda. Cik savādi, ka viņa mani pametusi tik vāju un slimības nomocītu!

      Es spēru vēl dažus soļus, šoreiz jau drošāk nekā iepriekšējā dienā. Ieraudzījusi savu izbiedēto aukli, kas piepeši parādījās aiz stūra, es iztrūkusies sagrīļojos. – Kundze, jūsu cienījamais vīrs gaida apakšstāvā.

      Sirds sažņaudzās, un es jutos kā atgriezusies slimības drausmīgākajos mirkļos. Kaklā atkal sakāpa nelabums. – Mans vīrs? – es atkārtoju, vilcinādama laiku un pūlēdamās atgūties.

      Aukle sparīgi māja ar galvu. – Lords Gilfords Dadlijs ieradies svarīgā uzvedumā no paša Nortamberlendas hercoga.

      Man ietrīsējās rokas, kad es iedomājos hercoga caururbjošo, kvēlo skatienu un nežēlības apdvesto seju. Varbūt Mērijai bija taisnība, nodēvējot viņu par sātanisko hercogu, jo viņš likās neuzveicams. Kaut gan māte apgalvoja pretējo, es baidījos, ka jau esmu piedzīvojusi to, ko viņš spēj nodarīt saviem ienaidniekiem.

      – Es pieņemšu lordu Gilfordu. – Labāk runāt ar lauvas mazuli nekā pašu lauvu. – Kādu uzdevumu Nortamberlendas hercogs viņam uzticējis?

      Elenas kundze satraukta papurināja galvu. – Nezinu, bet jūsu vīra sejas izteiksme vēsta, ka tas būs nepatīkams, un viņš dzer daudz vīna.

      Mežonīgās bailēs man sažņaudzās pakrūte. Gribējās bēgt uz gultu, ierakties zem segām un izlikties, ka atgriezies drudzis. Ja Gilfords baidītos aplipināties ar manu slimību, tad vairītos no abatijas un manis. Tomēr es atmetu galvu; rūgta pieredze man bija mācījusi, ka nepatīkamas ziņas labāk uztvert mierīgi, kaut vai izliekoties. Iegājusi zālē, es redzēju Gilfordu zvilnam ozolkoka krēslā. Zobens un siksna bija nosviesta uz galda. Viņš bija iedūris nazi lielā maizes klaipā, kas nolikts uz skapīša blakus. Vīna krūka bija apgāzta, un Gilfords drūmi pētīja savu tukšo kausu.

      Sejas vaibsti, ko Keta nodēvētu par izskatīgiem, man tādi nepavisam nešķita. Salmu krāsas mati krita pār pieri, zaļais samta kamzolis bija noputējis un saburzīts. Man bija grūti noticēt, ka šis cilvēks ir mans vīrs. Es viņu gandrīz nepazinu, un man viņš nepatika.

      Tomēr es piespiedu sevi viņam tuvoties. – Cik negaidīts apciemojums, milord! – es sacīju, nolaidusies reveransā.

      – Tu to nesauc par patīkamu. Nav nozīmes melot, vai ne, Džeina?

      Es izgāju gaismā, kas ieplūda pa logu, un sajutu brīdi, kad viņa skatiens beidzot pievērsās man. – Tu esi vēl bālāka nekā mūsu kāzās.

      Man iekvēlojās vaigi. Es stingi vēroju kroni, kas bija iegravēts koka panelī viņam aiz galvas. Tas bija paveikts pēc tam, kad karalis Henrijs piesavinājās abatijas. – Es ilgi slimoju.

      – Jā, tēvs kaut ko tamlīdzīgu