Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

mums.

      – Visiem zināms, ka lēdiju Mēriju nomoka slimības jau kopš dienas, kad karalis Henrijs viņu šķīra no mātes. Viņa nebūtu pirmā ieslodzītā, kas Tauerā savārgusi. Jebkurā gadījumā mēs parūpēsimies, lai pirms mēneša beigām viņa jau būtu guldīta zemē.

      Tēvs un sātaniskais hercogs smaidīja, un viņu acis man atgādināja asiņaino krusu, Kentas jaunavas lēkmes un nocirstas galvas, kas ripo pa asiņainiem salmiem. Es nesapratu ļoti daudz, tomēr zināju, ka vēsts, ko viņi nosūtījuši princesei Mērijai par Edvardu, ir melīga. Viņi grib notvert manu radinieci lamatās. Viņi nogalinās manu mīļoto princesi. Es atkal atcerējos koši zilo putnu, lapsas asos zobus un astes spalvu, ko lēdija Mērija man pasniedza kā goda zīmi. Toreiz viņa pauda savas ilgas pēc tik drošsirdīga un uzticama drauga, kāda biju es.

      Savā istabā es izvilku Zagles lādi no gultas apakšas un sāku rakņāties pa saviem dārgumiem. No lādes izkrita Džeinas vēstules, un es aplūkoju vārdus, rakstītus ar melnu tinti. Ja Džeina būtu šeit, viņa zinātu, kas darāms. Tomēr es neuzdrīkstējos gaidīt māsu.

      Cik žēl, ka man nebija tāda eņģeļa kā svētajai Kentas jaunavai! Tas varētu nogādāt lēdijai Mērijai zelta vēstuli. Bet tādiem cilvēkiem kā man eņģeļi neparādās. Pat tad, ja man izdotos iznest vēstuli no Saionas nama, līdz Hansdonai bija tāls ceļš. Pat uzticamākais vēstnesis nevarētu nogādāt šādu ziņu. Arī tie, kas atbalstīja lēdiju Mēriju, baidītos un aiznestu vēstuli sātaniskajam hercogam. Ja Nortamberlends nebijās dot karalim arsēnu vai nogalināt princesi, kam jākļūst par karalieni, tad nevilcinātos noindēt arī mani.

      Es košļāju nagu, līdz āda sāka asiņot. Varbūt man trūka drosmes nosūtīt brīdinājumu, ko cits varētu izlasīt, tomēr bija vēl kāda iespēja. Es paņēmu savus sakrātos dārgumus – samīcītu zelta gredzenu, ko atradu Bredgeitas dārzā, sudraba ķēdīti un trīs pērles, ko slepus nogriezu no Besas Hārdvikas tērpa. Piespiedusi košo spalvu pie krūtīm, aizskrēju uzmeklēt Ouenu.

      Atgriezusies namā, es pagāju garām Viljamam Sesilam, vienam no karaļa Edvarda sekretāriem. Jau iepriekš biju viņu pamanījusi. Viņam uz deguna bija trīs lielas kārpas, un viņš likās kluss, bet es redzēju, ka domas viņa prātā burzguļo kā ūdens Bredgeitas strautā palu laikā.

      Tobrīd izskatījās, ka domas tūlīt izlauzīsies no krastiem. Vai viņš bija viens no tiem, ko pieminēja Nortamberlends? Vai viņš zināja, ka valdnieks ir miris? Vai arī Sesilu mocīja tādas pašas aizdomas kā mani un viņš centās noskaidrot, kas notiek?

      Šķita, ka viņš satraukumā ir plūkājis bārdu. Kāpēc viņš uz mani tik cieši raudzījās? Vai saprata, ko esmu izdarījusi? Es pūlējos netrīcēt, kad gāju garām šim cilvēkam – vienīgajam visā Saionas namā, kurš redzēja tikpat daudz kā es.

      Septītā nodaļa

Džeina DadlijaČelsi pils, Londona1553. gada 9. jūlijs

      Vēl tikai seši soļi līdz mūžīgām mokām – tā es domāju, tuvojoties līkumotajai Temzai. Būtu pavisam viegli ļauties kārdinājumam. Tikai ieiet upē. Es jau iztēlojos, ka mani svārki peld kā samta lilijas ziedlapiņas, ka ūdens tajos iesūcas un velk lejup, kamēr es ieeju dziļāk. Es nepretotos upes straumei, tikai atgultos un vērotu, kā saules gaisma aiz ūdens ņirbām izdziest tumsā.

      – Lēdija Džeina! – Elenas kundzes balss atrāva mani no upes krasta; tā bija noticis daudzas reizes kopš mūsu ierašanās vecajā Čelsi pilī. Es vēroju, kā viņa steidzas man pievienoties. Aukle ne mirkli nepameta mani vienu pēc tam, kad sasniedzām šo namu – bijušo Katrīnas Parras īpašumu.

      – Paskatieties, jēriņ, – aukle teica, kad kariete piebrauca pie sarkanās ķieģeļu muižas ar pasaku pils tornīšiem un rožu dārziem. – Vai atceraties, cik laimīgas mēs šeit bijām pirms pieciem gadiem? Abatijas gaisotne jums nenāca par labu. Es baidījos, ka nekad vairs neatgūsieties, ja vēl paliksim Šīnā. Tieši tā es rakstīju jūsu mātei. Bet karalienes atraitnes dārzos jums kļūs labāk. Aizmirstiet savas raizes!

      Labsirdīgā, naivā Elenas kundze. Mana laulība ar Dadliju sekos man itin visur.

      Es notrīsēju, gaidot, kamēr Elenas kundze mani panāks. Ja man pietiktu spēka just ko citu, izņemot savas sāpes, es ļautos vainas apziņai. Nemitīgā modrība bija iegravējusi dziļas rievas aukles sejā. Apsārtušajās acīs vīdēja raizes un bezpalīdzība. Ja es nomirtu, Elenas kundze vismaz izgulētos.

      – Kundze, – viņa aizelsusies dvesa, – jūs tik dziļi iegrimāt domās! Es baidījos, ka iekritīsiet upē! Un neesat paņēmusi šalli. Es zinu, ka ir jūlijs, bet pie upes gaiss tik un tā ir vēss. Iesim prom, kamēr neesat saaukstējusies līdz nāvei. – Viņa ar vienu roku mani apskāva, it kā novēršot pretošanos, un veda mani uz dārzu.

      – Patiesībā es to neizdarītu, – es čukstēju.

      – Ko gan, bērns?

      Es ielūkojos viņai acīs. – Tas būtu nāves grēks.

      Viņa izlikās, ka mani pārprot. – Vai vēlaties kaut ko palasīt par nāves grēkiem? Apsēdieties zem šī koka, un es jums atnesīšu lūgšanu grāmatu. Apsoliet, ka nepametīsiet šo soliņu! Nebūtu labi dzīt mani meklējumos. Man sāp tulzna uz kājas.

      – Kur es varētu aiziet? – Un tā bija taisnība. Pasaulē man nebija patvēruma. Arī debesīs ne. Pirmo reizi mūžā svētie raksti man nesniedza atvieglojumu. Pat vācu mūks Martins Luters, kurš nosodīja katoļu baznīcas grēkus, apgalvoja, ka sievietēm sāpēs jālaiž pasaulē bērni līdz pat nāvei, jo mēs visas izpērkam Ievas pirmā grēka vainu.

      Pat labsirdīgākie cilvēki nenoliegtu, ka Gilfordam Dadlijam ir tiesības izmantot manu miesu, cik bieži viņš vēlas. Nāve bija mana vienīgā cerība uz glābiņu. Mana nāve… vai vīra nāve.

      Es atliecu galvu un pamanīju ozolu, kura stumbrā divi mezgli izspiedās kā acis. Plaisa mizā veidoja muti. Man iesmeldzās sirds, kad domāju par māsām. Atcerējos Mēriju dienā, kad viņa ozolus pie Bredgeitholas vārtu namiņa nosauca par Ahilleja mirmidoniem.

      – Varbūt tas ir kāds gars, – viņa aizrautīgi stāstīja mums ar Ketu. – Hetija man par tiem stāstīja, kad man sāpēja mugura un es nevarēju aizmigt. Kad Īrijai uzbruka ļaunie firbolgi, gari saplūda ar kokiem, upēm un pakalniem, lai ienaidnieki tos neatrastu. Ja es būtu koks, manam kuprim nebūtu nozīmes.

      Vai tam, ko Gilfords ar mani darīja lielajā gultā, būtu nozīme, ja man būtu koka mizas bruņas vai sūnu apmetnis, ar ko apsegt savu kailumu? Es prātodama tuvojos laivu piestātnei. Pēdējā laikā vienmēr jutos atklāta svešiem skatieniem, it kā visi redzētu manu pazemojumu. Ainas no naktī piedzīvotā slīdēja man acu priekšā, un man kļuva pretīga pašas āda. Vai tas bija noticis ar Ketrīnu Parru, kad viņa klīda pa šo dārzu pirms daudziem gadiem?

      Vai sieviete, kas ļāva man iepazīt mātes mīlestību, bija cietusi tāpat kā es? Manā atmiņā bija saglabājušās baismīgas ainas ar viņas vīra neķītrajām darbībām. Bet rokas, kas apvijās apkārt Tomasam Seimūram, nepiederēja viņai. Es redzēju lēdiju Elizabeti – princesi, kuru Ketrīna Parra mīlēja kā savu miesīgu meitu.

      Pat tagad, pēc pieciem gadiem, es nespēju saprast, kāpēc Elizabete tā sāpinājusi savu pamāti. “Palaistuves meita kļuvusi par palaistuvi? Nevienam nevajadzētu brīnīties,” teica mana māte, kad atklājās patiesība par princeses Elizabetes dēku ar Tomasu Seimūru. Varbūt mātei bija taisnība un Annas Boleinas izlaidība saindēja Elizabetes Tjūdoru asinis. Beigu beigās karaliene atraitne nomira sirdssāpju dēļ. Vai arī tāpēc, ka otrais vīrs viņai iebaroja indi, lai būtu brīvs un varētu apprecēties ar savu rudmataino mīļāko.

      Man atšķirībā no Ketrīnas Parras nebūs ļauts rast mieru.