Venēcijas mīla. Džordžeta Heiere

sapņot par visām tām svešajām vietām, par kurām lasu grāmatās.

      – Nē, nē, nedariet tā! – viņš lūdzās. – Ticiet man, tādi sapņi ir kā sēklas, no kurām izaug dīvainības! Tas var beigties tāpat kā tai nabaga Stenhopai, kura sāka komandēt nelabi smirdošu beduīnu ordas!

      – Varat ticēt, ka tas man nedraud! Izklausās visai nepatīkami un tikpat garlaicīgi kā mana līdzšinējā dzīve. Jūs pieminējāt lēdiju Hesteri. Vai esat viņu kādreiz sastapis?

      – Jā, Palmīrā… aizmirsu, kurā gadā. Trīspadsmitajā? Četrpadsmitajā? Tas nav svarīgi.

      – Vai bez Levantes jūs esat bijis arī Grieķijā? – Venēcija pajautāja.

      – Jā gan. Vai jūs apgūstat klasiku?

      – Nē, es ne, bet Obrijs gan. Lūdzu, pastāstiet viņam par to, ko esat redzējis Atēnās! Viņš par tādām lietām var parunāt tikai ar Eperseta kungu. Vikārs ir ļoti mācīts vīrs, taču nav savām acīm redzējis to, ko jūs!

      – Es pastāstīšu Obrijam par visu, ko viņš vēlēsies zināt, ja vien jūs, noslēpumainā Lenjonas jaunkundz, atklāsiet man to, ko vēlos zināt es!

      – Labi, – viņa rātni atbildēja. – Lai gan paliek mīkla tas, ko stāstīt un kāpēc jūs saucat mani par noslēpumainu!

      – Par noslēpumainu es saucu jūs tāpēc, ka… – Viņš apklusa, juzdamies uzjautrināts par nevainīgi gaidpilno izteiksmi meitenes acīs. – Jums ir divdesmit pieci gadi, jūs esat neprecējusies un, cik noprotu, bez pielūdzējiem!

      – Gluži otrādi! – iesaucās Venēcija, piemērodamās viņa noskaņojumam. – Man ir divi pielūdzēji! Viens no viņiem ir pārmērīgi romantisks, bet otrs…

      – Jā? – viņš mudināja.

      – Cienījams! – viņa secināja un sāka smieties, kad Deimrels saķēra galvu rokās.

      – Bet jūs esat nepārspējama!

      – Vai tiešām? Patiesībā tur nav nekāda noslēpuma, jo mans tēvs bija vientuļnieks.

      – Tas izklausās neloģiski.

      – Nē, tas ir visbūtiskākais visā šajā stāstā.

      – Dieva dēļ, vai viņš ieslēdza jūs arī?

      – Ne gluži, lai gan bieži vien ir šķitis, ka viņš to labprāt būtu izdarījis. Redziet, mana māte nomira. Jādomā, ka tēvs viņu bija mīlējis visai izmisīgi, jo pēc tam iekrita visdziļākajā letarģijā un kļuva tāds pats kā Henrijs Pirmais. Nekad vairs nesmaidīja! Es nevaru jums izstāstīt, kā tas bija, tāpēc ka viņš neļāva pieminēt mātes vārdu, turklāt man tolaik bija tikai desmit gadu un es daudz nepazinu nevienu no viņiem. Patiesībā es tikai ar pūlēm spēju atcerēties, kāda izskatījās mana māte. Viņa bija skaista un valkāja skaistas drānas. Diemžēl tētis pēc viņas nāves noslēdzās, un man šķiet, ka līdz brīdim, kad man apritēja septiņpadsmit, viņš ne reizes nepārmija ne vārda ar kādu, kas nedzīvoja mūsu mājā!

      – Augstais Dievs! Vai viņš bija sajucis prātā?

      – Nē! Tikai savādnieks, – Venēcija atbildēja. – Viņš nekad neraizējās par kādu citu, allaž domāja tikai par sevi, taču tā jau laikam savādnieki dara. Tomēr, kad es pieaugu, viņš atļāva lēdijai Denijai un Jārdlija kungam reizi pa reizei aizvest mani uz ballēm Jorkā un pat atvēlēja man veselu nedēļu Herogeitā kopā ar krustmāti Hendredu! Es cerēju, ka varēšu apciemot viņu Londonā, kur viņa būtu mani ievedusi sabiedrībā. Viņa to piedāvāja, taču tēvs neko negribēja par to dzirdēt. Krustmāte vairs neuzstāja.

      – Nabaga Venēcija!

      Varbūt meitene ievēroja, ka Deimrels ir nosaucis viņu vārdā, taču to neizrādīja, tikai pasmaidīja un sacīja: – Jāteic, ka tolaik es jutos bēdīga par to, taču beigu beigās tāpat nebūtu aizbraukusi, pat ja tētis piekristu, jo Obrijs vēl aizvien bija piekalts pie gultas un es nevarētu viņu atstāt.

      – Tātad jūs nekad neesat bijusi nekur tālāk par Herogeitu? Nav brīnums, ka jūs sapņojat par ceļošanu! Kā jūs spējāt izturēt tik neciešamu tirāniju?

      – Ak, tētis bija nepiekāpīgs tikai šajā jautājumā! Visādi citādi es varēju rīkoties pēc sava prāta. Es nebiju nelaimīga… Vai jūs domājāt, ka biju? Nepavisam ne! Varbūt šad un tad man kļuva garlaicīgi, taču visumā man bija pietiekoši daudz darāmā ar mājsaimniecības vadīšanu un rūpēm par Obriju.

      – Kad jūsu tēvs nomira? Jādomā, ka pagājuši jau vairāki gadi? Kāpēc jūs palikāt te? Vai pieraduma spēks ir tik liels?

      – Nē, taču apstākļi gan! Redziet, mans vecākais brālis kalpo pie lorda Hilla, un kādam ir jārūpējas par Anderšovu, kamēr Konvejs nav nolēmis māju pārdot. Un vēl jau ir arī Obrijs. Diez vai viņš gribētu kaut kur pārcelties, tāpēc ka tad viņš vairs nevarētu mācīties pie Eperseta kunga, un es nevaru atstāt viņu vienu.

      – Es ticu, ka viņš ilgotos pēc jums, bet…

      Viņa iesmējās. – Obrijs? Ak nē! Obrijam grāmatas patīk labāk nekā cilvēki. Redziet, es baidos, ka aukle varētu padarīt viņu vai traku, cenšoties ietīstīt siltās dūnās, un to viņš nespēj izturēt. – Venēcija sarauca pieri. – Kaut nu viņa nenokaitinātu Obriju līdz nāvei, atrodoties šeit! Ja es nebūtu paņēmusi aukli uzreiz līdzi, viņa atnāktu kājām. Turklāt viņa zina, ko darīt, kad Obrijs ir apslimis, un es nevarētu atstāt visas rūpes par viņu pilnībā uz jūsu pleciem. Varbūt Bentvērta kungs pateiks, ka viņš var atgriezties mājās.

      Vēlāk ārsts gan izkliedēja bažas par to, ka Obrijs būtu nopietni savainojis gūžu, taču strupi noraidīja aukles ierosinājumu pārvest slimnieku uz mājām. – Jo nekustīgāk viņš gulēs, – sacīja doktors Bentvērts, – jo ātrāk sadzīs sarautās saites. – Aukle uzņēma šo verdiktu stipri negribīgi, taču Obrijs, kuram bija vajadzīga liela izturība, lai izciestu ārsta pārbaudi, sajutās dziļi atvieglots.

      Ar pieredzes radītu takta sajūtu Venēcija nebija pavadījusi ārstu slimnieka istabā. Viņa palūdza Deimrelu izdarīt to viņas vietā, un viņš pamāja un īsi noteica: – Jā, es iešu. Neraizējieties! – Pagāja vairākas minūtes, pirms Venēcija attapās, ka ir uzrunājusi viņu kā ilggadēju draugu. Tad ar zināmu izbrīnu viņa atminējās ieilgušās vakariņas un to, kā viņi bija sēdējuši un sarunājušies vēl ilgi pēc tam, kad Imbers novāca galdu. Deimrels bija atzvilis grebtajā krēslā ar portvīna glāzi garajos pirkstos, bet viņa uzlikusi elkoņus uz galda un turējusi vienā rokā pusapēstu ābolu. Krēsla bija nemanot iezagusies istabā, un Imbers atnesa sveces augstos, ar vasku notecējušos svečturos un novietoja tos uz galda, izveidojot gaismas laukumu, kurā viņi bija sēdējuši, visapkārt sabiezējot tumsai. “Par ko mēs runājām šīs omulīgās stundas laikā? Par visu vai varbūt ne par ko,” Venēcija secināja un atskārta, ka ir atradusi draugu.

      Pavēstījis, ka neiesaka pārvietot Obriju prom no priorāta, ārsts šķita reizē pārsteigts un atvieglots par to, ka meitene uztver šo spriedumu tik mierīgi. Atvainošanās, kas ieskanējās Bentvērta balsī, sākotnēji Venēciju samulsināja, taču vēlāk viņa saprata, ko ārsts gribējis teikt, pieminot sarežģījumus un neveiklu situāciju. Kad Deimrels bija pavadījis ārstu līdz karietei un atgriezās istabā, viņa izmocīja: – Es baidos… nebiju par to padomājusi… Vai jums nāksies grūti paturēt šeit Obriju, kamēr viņš atlabs?

      – Nepavisam ne! – lords atbildēja ar pārliecinošu degsmi. – Kas gan jums to iestāstījis?

      – Bentvērta kungs teica, ka viņš nožēlojot, bet esot spiests nostādīt mani tik neveiklā situācijā,