Venēcijas mīla. Džordžeta Heiere

savainoto brāli, taču Deimrelu tik un tā uzskatītu par Kalibanu.”

      Aizvirtņu atvēršana apakšstāva viesistabā izrāva Venēciju no šaubu pilnajām pārdomām. Kalpotāju rosīšanās nozīmēja, ka nav nemaz tik agrs, varbūt ir ap pulksten sešiem. Meklēdama kādu attaisnojumu tam, ka ir piecēlusies stundu pirms ierastā laika, Venēcija atcerējās dažus ne gluži steidzamus uzdevumus, kas bija palikuši novārtā no iepriekšējās dienas, un nolēma nekavējoties ķerties pie tiem.

      Viņa nebija nekāda čaklā mājsaimniece, taču pirms došanās uz brokastu istabu paguva iegriezties pienotavā un staļļos, aprunāties par ziemas sēju ar pārvaldnieku, pavēstīt putnkopei Gārnardas kundzes iebildumus mazliet pārveidotā formā, atbildē noklausīties žēlabainu tirādi par dzīvi kopumā un konkrēti par vistām un izrīkot padzīvojušo un spītīgo dārznieku, lai viņš piesietu dālijas. Likās neticami, ka viņš varētu to izdarīt, jo uzskatīja tās par izlēcējām un uzurpatorēm, par kādām viņa jaunības dienās nekas nebija dzirdēts, un kļuva neciešami kurls katru reizi, kad Venēcija tās pieminēja.

      Gārnardas kundze sagādāja Venēcijai lielu atvieglojumu, jo uzskatīja par pašsaprotamu, ka viņai jādodas apraudzīt nabaga Obrija jaunskungu, taču cienīgi uzmeta lūpu, kad Venēcija atteicās ņemt līdzi prāvu grozu ar ēdamo, kā pietiktu veselai viesu armijai. Uz jautājumu, vai, viņasprāt, Obrijs atrodas uz neapdzīvotas salas, ekonome atbildēja, ka viņam būtu labāk uz vientuļas salas nekā Imberas kundzes kulinārajā žēlastībā. Gārnardas kundze paziņoja, ka Imberas kundze ir ne tikai nevarīga, lēnīga un neizdarīga, bet arī cilvēks, kuram viņa nemūžam neuzticētos. – Es neesmu aizmirsusi vistiņas un nekad arī neaizmirsīšu, pat ja nodzīvošu līdz simts gadiem!

      – Vistiņas? – Venēcija neizpratnē apvaicājās.

      – Gailīšus! – nočukstēja Gārnardas kundze, acīm iedegoties. – Visi kā viens izrādījās gailīši, jaunkundz!

      Tomēr Venēcija nespēja saskatīt nekādu sakarību starp gailīšiem un Imberas kundzes kulināro mākslu, savu nostāju nemainīja un devās vākt kopā dažādās mantas, kuras aukle savā sākotnējā satraukumā bija aizmirsusi paņemt līdzi. Pie tām piederēja krekls, kuru viņa šuva Obrijam, un viņas mežģīņu rokdarbs, kas atradās viņas šūšanas groziņā kopā ar adatām, diegiem, šķērēm, sudraba uzpirksteni un vaska gabalu. Venēcijai vajadzēja to visu rūpīgi iesaiņot drāniņā un pielūkot, lai nekas netiktu aizmirsts. “Beigās aukle tāpat pateiks, ka es esmu atvedusi nepareizo diegu un tieši tās šķēres, kuras viņa nav gribējusi,” Venēcija prātoja, tāpēc nolēma vest uz priorātu visu milzīgo grozu.

      Obrija rīkojumu izpilde bija vēl grūtāks uzdevums, jo viņš vēlējās ne tikai tādas vienkāršas lietas kā papīru un vairākus zīmuļus, bet arī vairākas grāmatas. Platona “Faidonu” viņa patiešām ieraudzīja uz rakstāmgalda bibliotēkā, taču Valtera Skota “Gajs Menerings” atradās tikai pēc nogurdinošas meklēšanas, tāpēc ka pārcentīgā istabene nepacieta uz krēsla novietotu atvērtu grāmatu un bija to otrādi iebāzusi plauktā, kurā glabājās tikai mācību grāmatas un vārdnīcas. Ar Vergiliju problēmas neizraisījās, jo Obrijs bija konkrēti lūdzis “Eneīdu”, taču no Horācija bija atrodami vairāki sējumi, un Venēcija vairs skaidri neatcerējās, vai Obrijs bija gribējis “Odas”, “Satīras” vai “Vēstules”. Beigu beigās viņa nolēma ņemt visas trīs, un Ribls aizstiepa kaudzi uz ekipāžu, kamēr pusmūža kučieris Fingls izteica prognozi, ka neviens nepagūs ne attapties, kad Obrija jaunskungs būs aizstudējies līdz smadzeņu drudzim.

      Apzinādamās, ka izturas tā, kā pienākas mācīta cilvēka māsai, Venēcija devās uz priorātu, kur ātri vien tika izgaisinātas jebkādas cerības uz to, ka viņu varētu pagodināt ar kādu cildinošu vārdu. – Ak, nevajadzēja vest visas! – sacīja Obrijs. – Deimrelam ir lieliska bibliotēka, pirmšķirīga, pietiekoši liela, lai tai būtu savs katalogs! Vakar vakarā viņš man sameklēja un atnesa grāmatas, kuras es jo īpaši vēlējos. Ieraugot šo izcilo kolekciju, es viņu brīdināju par to, cik grūti nāksies atbrīvoties no manis, taču viņš apgalvo, ka varu aizņemties jebkuru sējumu. Ak, vai tas esi tu, Fingl? Labrīt! Vai tu esi apskatījis Rufusu? Lorda Deimrela zirgu puisis rūpējas par viņu, taču es esmu pārliecināts, ka tu arī gribēsi aplūkot savainoto priekškāju. Nē, neliec tās grāmatas te. Izrādās, ka man tās nav vajadzīgas!

      – Ak tu jocīgais puika! – Venēcija noteica un pieliecās, lai uzspiestu skūpstu viņam uz pieres. – Man vajadzēja pusstundu, lai sameklētu “Gaju Meneringu”, un es tev atvedu visu Horāciju, tāpēc ka biju aizmirsusi, kuru sējumu tu īsti vēlējies!

      – Muļķīte! – viņš pazobojās, uzsmaidīdams māsai. – Tomēr “Gaju Meneringu” es paturēšu gadījumam, ja man sagribēsies uz nakti kaut ko palasīt.

      Viņa izņēma to no kaudzes, kuru Fingls vēl aizvien turēja rokās, un pamāja, ka viņš var iet. Venēcijas skatiens bija tik šķelmīgs, ka vecais kučieris izteiksmīgi pacēla acis augšup.

      – Kā tu gulēji? – Venēcija pajautāja brālim.

      – Ak… ciešami labi! – viņš atbildēja.

      – Tu mānies, mīļais. Dzirdēju, ka tu esot atraidījis magoņu sīrupu, kuru aukle bija iedomājusies atvest.

      – Pēc Deimrela iedotās opija tinktūras? Skaidrs, ka es to atraidīju! Viņš arī piekrita, ka būs labāk, ja iztikšu bez tā, tāpēc aukle devās gulēt noskaitusies, par ko es no sirds priecājos. Deimrels atnesa šaha dēli, un mēs izspēlējām pāris partijas. Viņš ir lielisks spēlētājs, es uzvarēju tikai vienreiz. Tad mēs sākām runāties, ak, vēl pāri pusnaktij! Vai tu zināji, ka viņš ir studējis klasiku? Viņš ir mācījies Oksfordā un apgalvo, ka esot aizmirsis visu, taču tās ir blēņas! Man šķiet, ka viņš bijis visai centīgs students. Vēl viņš ir uzturējies Grieķijā un varēja man to aprakstīt. Vismaz to, kas bija aprakstīšanas vērts! Atšķirībā no tā puiša, kurš pērn bija apmeties pie Epersetiem un varēja pateikt par Grieķiju vien to, ka neesot tur varējis dzert vīnu sveķu garšas dēļ un ka viņu esot sakodušas blaktis!

      – Tad tev patika vakars?

      – Jā, ja neskaita manu sasodīto kāju! Tomēr, ja es nebūtu nokritis, tad uzdrošinos apgalvot, ka nemūžam nebūtu iepazinies ar Deimrelu, tāpēc es to nenožēloju.

      – Droši vien ir ļoti patīkami parunāt ar kādu, kuram ir saprašana par lietām, kas tevi visvairāk interesē, – viņa piekrita.

      – Tā ir, – Obrijs godīgi atbildēja. – Turklāt viņš man nejautā desmit reizes stundas laikā, kā es jūtos un vai es negribētu vēl vienu spilvenu! Negribu teikt, ka tu tā darītu, taču aukle spētu izvest no pacietības pat svēto! Tev labāk nevajadzēja viņu šurp vest. Mārstons var izdarīt visu, kas man vajadzīgs, nesakaitinot mani! – viņš piebilda, savilkdams sejā nožēlas pilnu šķību smaidu.

      – Mans mīļais, es nebūtu viņu atturējusi! Pasaki man tikai vienreiz, kā tu šorīt juties, un tad es apsolu… Lenjonas godavārds! Otrreiz es to vairs nejautāšu.

      – Ak, es jūtos pietiekoši labi! – viņš īsi atbildēja. Venēcija neko neteica, un pēc brīža Obrijs padevās un uzsmaidīja viņai. – Ja tu tik ļoti gribi zināt, tad es jūtos velnišķīgi, it kā visas manas locītavas būtu izkustējušās no vietas! Taču Bentvērts apgalvo, ka tā nav, tātad manas sāpes ir nebūtiskas un tās drīz vien pāries. Uzspēlēsim piketu… tas ir, ja tu esi iecerējusi kādu laiku uzkavēties. Te kaut kur ir atrodamas kārtis; šķiet, ka uz tā galda.

      Venēcija jutās gluži apmierināta, lai arī, pirmoreiz ienākot istabā, bija nodomājusi, ka brālis izskatās bāls un noguris. Tomēr nevarēja gaidīt, lai uz zēnu