Venēcijas mīla. Džordžeta Heiere

pareizo un labi organizēto dzīvi. Ja Deimrels tiešām neraizējās par sabiedrības viedokli, kā par viņu runāja, tad satikšanās varētu ieraut viņu tieši tādā skandālā, no kāda Edvards labprāt būtu izvairījies. Viņam noteikti netrūka drosmes, tomēr nebija ne mazākās vēlēšanās stāties pretī lordam rīta agrumā ar pistoli rokā un divdesmit jardiem aukstas zemes starp abiem. Ja līdz tam nonāktu, tad pie vainas būtu Obrija neapdomība un Venēcijas nelabojamā pārsteidzība, un Edvards kā godavīrs nespētu atkāpties pat tad, ja uzskatītu, ka Venēcija ir neviļus šķērsojusi striktas pareizības robežlīniju, tādējādi sniedzot tādam cilvēkam kā Deimrels nepareizu priekšstatu par savu raksturu.

      Tādēļ viņš devās no Anderšovas uz priorātu nevis romantiskas degsmes, bet gan sašutuma un saasinātu dusmu dzīts, turklāt stingrā kontrole nevis mīkstināja viņa izjūtas, bet gan drīzāk pastiprināja.

      Viņa ierašanās notika gandrīz vienlaicīgi ar Deimrela atgriešanos no Tērskas. Kad Edvards nokāpa no zirga, Deimrels iznira ap stūri, nākdams no staļļa; viņš bija apkrāvies ar saiņiem un pasitis vienā padusē pātagu, lai novilktu cimdus. Ieraugot Edvardu, viņš pārsteigumā apstājās, un kādu brīdi abi stāvēja un klusējot nolūkojās viens otrā. Vienam skatiens pauda drūmas aizdomas, bet otram acīs sāka parādīties augošs uzjautrinājums. Tad Deimrels jautājoši sarauca pieri, un Edvards stīvi ierunājās: – Lords Deimrels, ja nemaldos? – Tie bija vienīgie iestudētie vārdi, ko viņam bija lemts izrunāt.

      Kopš tā brīža tikšanās turpinājās saskaņā ar scenāriju, kas ļoti atšķīrās no viņa iedomātā. Deimrels panācās uz priekšu un noteica: – Jā, es esmu Deimrels, taču baidos, ka jūs zināt par mani vairāk nekā es par jums. Tomēr nojaušu, ka jūs esat jaunā Lenjona draugs. Esiet sveicināts!

      Runājot viņš pasmaidīja un pastiepa plaukstu. Edvards bija spiests sarokoties ar viņu, un tas bija draudzīgs žests, kas viņam lika atteikties no iecerētās formālās izturēšanās.

      – Sveicināti, – viņš atbildēja pieklājīgi, ja arī ne sirsnīgi. – Jūs uzminējāt, ka es esmu Obrija Lenjona draugs. Varētu pat teikt, ka ilggadējs viņa ģimenes draugs! Droši vien mans vārds jums neko neizteiks, taču es esmu Edvards Jārdlijs no Neterfoldas.

      Viņš kļūdījās. Pēc brīža Deimrela sarauktā piere nogludinājās, un viņš noteica: – Vai jūsu zemes atrodas dažu jūdžu attālumā no manām dienvidrietumu robežām? Jā, šķiet, ka tā. – Tad viņš pasmaidot piebilda: – Priecājos par to, ka man izdodas aizvien vairāk iepazīties ar šo apkaimi! Vai jūs bijāt ieradies apciemot Obriju?

      – Es ierados tikko, milord, no Anderšovas, kur namzinis mani informēja par Obrija kļūmīgo nelaimes gadījumu… Vēl viņš man pateica, ka šeit ir arī Lenjonas jaunkundze.

      – Ak tā gan? – Deimrels vienaldzīgi apjautājās. – Es visu rītu biju projām, taču ir ļoti iespējams, ka viņa ir te, pie brāļa. Vai vēlaties doties augšā?

      – Pateicos! – Edvards sacīja, viegli palocīdamies. – Ja Obrijs jūtas pietiekoši labi, lai uzņemtu apmeklētājus, es labprāt tā rīkotos.

      – Uzdrošinos apgalvot, ka tas viņam par ļaunu nenāks, – atbildēja Deimrels, ievezdams viesi pa atvērtajām durvīm mājā. – Ziniet, viņš nav daudz savainojies, kauli nav lauzti! Vakar vakarā es aizsūtīju pēc ārsta, kurš ieradās viņu apskatīt, taču nebūtu to darījis, ja vien Obrijs neatklātu, ka viņam ir gūžas locītavas kaite. Viņš nejūtas gluži labi, taču Bentvērts ir pārliecināts, ka viņam kādu laiku mierīgi jāpaguļ un nekādas sliktas sekas nav gaidāmas. Tiklīdz Obrijs uzzināja, ka manā mājā ir bibliotēka, es atskārtu, ka jaunekļa noturēšana gultā nesagādās ne mazākās grūtības.

      Viņa balsī jautās smaids, taču Edvarda atbilde bija nopietna: – Viņš mūždien ir iebāzis degunu grāmatā.

      Deimrels piegāja pie apspūrušas zvana auklas, kas karājās līdzās akmens kamīnam; paraudams to, viņš uzmeta ašu, vērtējošu skatienu Edvardam. Uzjautrinājums viņa acīs bija izteikts, tomēr viņš tikai noteica: – Jādomā, ka jūs pārāk labi pazīstat Obriju, lai brīnītos par viņa neparasto inteliģences apjomu un spēku. Turpretī es, vakar pasēdējis pie viņa dažas stundas, biju spiests pilnībā piepūlēt savas aizmāršīgās un diemžēl arī kūtrās smadzenes, lai būtu viņam cienīgs partneris sarunās par visdažādākajiem tematiem, sākot ar tekstiem un beidzot ar uztvertspējīgu prātu. Rezultātā es nonācu pie secinājuma, ka zēna lielākais drauds ir nevis kliba kāja, bet gan apmiglotas smadzenes.

      – Vai jūs viņu uzskatāt par tik gudru? – apjautājās Edvards, juzdamies krietni vien pārsteigts. – Man bieži vien ir licies, ka viņam noteikti trūkst veselā saprāta. Tomēr es nepavisam neesmu grāmatu tārps.

      – Ak, nedomāju, ka viņam vispār piemistu veselais saprāts! – Deimrels atbildēja.

      – Man bija ļoti žēl, ka viņam nebija pietiekoši daudz prāta, lai atteiktos no izjādēm ar zirgu, kuru viņš nespēj savaldīt, – noteica Edvards ar vieglu smaidu. – Kad pirmoreiz ieraudzīju to bēri, es Obriju brīdināju, ka tā notiks. Patiešām, es viņam visā nopietnībā lūdzu pat nemēģināt.

      – Vai tiešām? – Deimrels atzinīgi iejautājās. – Un viņš jūsos neieklausījās? Jūs mani pārsteidzat!

      – Viņš ir pārāk izlutināts. Bez šaubām, savā ziņā tas bija neizbēgami Obrija slimības un bērnības apstākļu dēļ, taču viņam tika ļauts darīt neprātīgas lietas, – sacīja Edvards, cenzdamies izskaidrot Lenjonu situāciju. – Viņa tēvs, nelaiķis sers Frānsiss Lenjons, lai arī daudzējādā ziņā diezgan cienījams vīrs, bija savādnieks.

      – Lenjonas jaunkundze man par to stāstīja. Man gan šķiet, ka viņš bijis ārprātīgais, taču nestrīdēsimies par definīcijām!

      – Par mirušajiem neklājas runāt ļaunu, – Edvards neatkāpās, – taču viņš gandrīz nemaz neizrādīja interesi par saviem bērniem. Piemēram, varētu domāt, ka viņš sagādās savai meitai pavadoni un kompanjoni, taču tā nenotika. Varbūt jūs, nezinot apstākļus, brīnāties par Lenjonas jaunkundzes brīvo izturēšanos un uzskatāt par dīvainu to, ka viņai tiek ļauts staigāt apkārt bez kādas uzraudzības.

      – Nav šaubu par to, ka es tā arī nodomātu, ja būtu sastapis viņu bērnībā, – Deimrels aukstasinīgi atbildēja. Viņš pagrieza galvu, kad priekšnamā ienāca Imbers. – Imber, šis ir Jārdlija kungs, kurš ieradies apciemot mūsu slimnieku. Uzved viņu augšā un pielūko, lai Pridijas kundze dabū savu linu pluci, labi? – Viņš norādīja, lai Edvards sekotu namzinim, bet pats devās uz vienu no saloniem aiz priekšnama.

      Edvards steidzās augšā pa platajām, lēzenajām kāpnēm, sekojot Imberam, un viņa izjūtas svārstījās no atvieglojuma par to, ka Deimrels acīmredzami ir pilnīgi vienaldzīgs pret Venēciju, līdz aizkaitinājumam par nevērību, ar kādu noslēgusies viņu saruna.

      Parasti viņš nepievērsa uzmanību Obrija ierastajai nepieklājībai, taču nicinošais aicinājums nebūt cietpaurim viņu tik ļoti satracināja, ka nācās savaldīties, lai neatbildētu asi. Viņš nekad neatļāvās runāt pārsteidzīgi, tāpēc pēc brīža noteica mierīgā tonī: – Ļauj man atzīmēt, Obrij, ka šis nelaimīgais gaidījums vispār nebūtu noticis, ja tu nebūtu tāds spītnieks.

      – Galu galā tas nemaz neizrādījās tik nelaimīgs, – iejaucās Venēcija. – Cik laipni, ka esat atnācis palūkoties, kā viņam klājas!

      – Es esmu spiests uzskatīt par nelaimīgu, ja ne vairāk, negadījumu, kas jūs nostāda neveiklā situācijā, – Edvards sacīja.

      – Ak,