Venēcijas mīla. Džordžeta Heiere

un Venēcija iedomājās, kā ir patiesībā: “Vai nu tās ir ļoti spēcīgas, vai arī viņš ir visai vēss.”

      Šis jautājums tā arī palika neatbildēts; Deimrels, kurš bija strauji parādījies uz skatuves, vienā mirklī ieņēma uz tās centrālo vietu, un nevarēja noliegt, ka viņš ir iedvesis dzīvību garlaicīgā lugā – neatkarīgi no tā, vai viņš bija ļaundaris vai tikai otrā plāna lomas tēlotājs.

      Pa ceļam Venēcija nekādi nespēja izlemt, ko lai saka Obrijam. Ja viņa atklātu savu tikšanos ar Deimrelu, brālis varētu uzdot jautājumus, uz kuriem nāktos grūti atbildēt. Ja viņa neko neteiktu, bet Deimrels alktu iepazīties tuvāk, tad neapšaubāmi sastaptu arī Obriju. Bija maz ticams, ka lords varētu būt tik bezkaunīgs, lai atgādinātu par abu pirmās tikšanās detaļām, tomēr varētu izpaust, ka viņi ir runājušies, un Obrijs neapšaubāmi uzskatītu šāda neparasta notikuma nepieminēšanu par dīvainu. Tad Venēcija iedomājās par to, ka, visticamāk, Deimrels nemaz nepaliks ilgāk priorātā, un nosprieda rīkoties pēc sava prāta.

      Galarezultātā viņa no sirds par to nopriecājās. Tas bija Obrijs, kurš pirmais ierunājās par Deimrela atgriešanos, taču visai nevērīgi, jo maz interesējās par kaimiņiem un vēl mazāk par cilvēku, ko nekad nebija redzējis. Pie vakariņu galda Obrijs izmeta: – Ak, starp citu! Ciematā dzirdēju, ka Deimrels atkal esot atgriezies, tikai bez pafosiešiem! Patiesībā viens pats.

      – Ko, un tur nebriest nekāds skandāls? Tas neiepriecinās ziņkārīgos! Interesanti, kāds vējš viņu atpūtis?

      – Jādomā, ka darīšanas, – Obrijs vienaldzīgi atbildēja. – Viņam ir pēdējais laiks parūpēties par saviem šejienes īpašumiem.

      Venēcija piekrita, taču atturējās izteikties par šo tematu. Atkal to pieminēja nevis Obrijs, bet citi. Tik aizraujoši jaunumi apkaimē izplatījās ātri, un vēl pirms nakts iestāšanās gan aukle, gan Gārnardas kundze, noslēgušas pagaidu pamieru, vienā mutē apgalvoja, ka Venēcijai jāizturas piesardzīgāk un viņa nekādā gadījumā nedrīkst iziet aiz vārtiņiem bez pavadoņa. – Nevar zināt, kas tev draud, tā nerīkojoties, – aukle noslēpumaini noteica.

      Laba vēlētājas Venēcija nomierināja, taču nākamajā dienā, kad Edvards Jārdlijs ieradās Anderšovā, gandrīz nonāca līdz savaldības zaudēšanai sarunā ar savu uzticamo pielūdzēju.

      – Uzdrošinos apgalvot, ka viņš nepaliks priorātā ilgāk par vienu vai divām dienām, bet jums vajadzētu pārtraukt savas vientuļās pastaigas, kamēr viņš ir te, – Edvards noteica autoritatīvā tonī, kas viņai likās tik kaitinošs, ka vajadzēja norīt nepārdomātu atbildi. – Vai zināt? – viņš piebilda ar šķību smaidu. – Man nekad nav paticis šis jūsu paradums.

      Ciemos atsteidzās arī Osvalds Denijs, taču viņa padomi aprobežojās ar dramatisku apgalvojumu, ka viņš pratīs atbildēt tam “zellim”, ja Deimrels uzdrošināsies Venēcijai uzmākties. Svarīgā rokas uzlikšana uz iedomāta zobena spala izjauca Venēcijas nopietnību, un viņa izplūda smieklos, liekot Osvaldam iesaukties: – Jūs smejaties, bet es esmu dzīvojis tur, kur dzīvību uzskata par lētu! Es apzvēru jums, ka man nebūs ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ja nāksies izsaukt šo zelli uz divkauju pat par vismazāko jums adresēto apvainojumu!

      Pēc tā visa Venēcija vairs nejutās pārsteigta, kad divas dienas vēlāk no Deniju karietes izkāpa lēdija Denija. Tomēr drīz vien izrādījās, ka lēdijas mērķis mazāk saistās ar jaunās draudzenes brīdināšanu netikties ar bēdīgi slaveno brunču mednieku un vairāk ar omulīgu patenkošanu par viņu. Lēdija patiešām bija sarunājusies ar Deimrelu! Pat vēl vairāk – sers Džons bija nejauši sastapis Deimrelu, izmantojis izdevību un mēģinājis iegūt viņa atbalstu kādā draudzes jautājumā. Kad izrādījās, ka Deimrels to uztver ar interesi, sers Džons aizveda viņu uz Ebersliju, lai sīkāk apspriestu problēmu, un beigās uzaicināja viņu paēst muižā pusdienas.

      – Jūs varat iztēloties manu pārsteigumu, kad viņi abi ienāca iekšā! Jāatzīst, mīļā, ka es nejutos pārlieku priecīga, jo Klāra un Emilija sēdēja pie galda kopā ar mani. Lai arī Klāra nav no tām, kas ļauj sagrozīt sev galvu, Emilija šobrīd ir tajā vecumā, kad meitenes mēdz iemīlēties visnepiemērotākajos vīriešos. Tomēr izrādās, ka par to nevajag baidīties. Abas meitenes paziņoja, ka nekad nav jutušas lielāku vilšanos, jo Deimrels ir visai vecs un nepavisam nav izskatīgs!

      – Vecs? – Venēcija neviļus iesaucās.

      – Nu, tāds viņš izskatījās meiteņu acīs, – lēdija Denija paskaidroja. – Jādomā, ka viņam nav vairāk par četrdesmit gadiem, ja vispār ir tik daudz. Es īsti nezinu. Bērnībā viņš tikpat kā neuzturējās priorātā, tāpēc ka lēdija Deimrela izjuta milzīgu nepatiku pret Jorkšīru un nekad nebrauca šurp, atskaitot gadījumus, kad viņu zirgi piedalījās skriešanās sacensībās. Jūs to neatceraties, mana dārgā, taču viņa bija ļoti lepna un nelaipna sieviete, un es varu teikt par viņas dēlu, ka viņš nemaz neliekas tik augstprātīgs. Bez šaubām, viņam arī nav iemesla celt degunu gaisā! Tomēr Deimreli ir ļoti sena dzimta, un šī vīra tēvs, lai arī allaž izturējās visnotaļ pieklājīgi, esot bijis stipri iedomīgs. Nekas tāds nebija manāms, patiešām, man pat likās, ka lordam piemīt par maz svarīguma! Es negribu teikt, ka man viņa izturēšanās dēļ rastos netīksme pret viņu, tomēr viņam piemīt savāda, saraustīta maniere, kas šķiet pārāk nevērīga, lai man patiktu! Meitenes Deimrelu novērtēja visai zemu, tomēr uzdrošinos teikt, ka tā nebūtu, ja viņš būtu izturējies pret meitenēm mazliet laipnāk. Viņš tik tikko pārmija ar abām duci vārdu, turklāt tie bija visnepieciešamākie!

      – Cik nejauki! – noteica Venēcija. – Viņš ir… tas ir, viņš izklausās visai dīvains.

      – Jā, taču es jutos pateicīga par to! – lēdija nopietni noteica. – Padomājiet tikai, kā es justos, ja viņš būtu izrādījies patīkams! Un sera Džona apgalvojumi, ka dārgā Klāra nav pietiekoši skaista, lai izpelnītos tāda cilvēka interesi, nepavisam nav pamatoti, turklāt šķiet pilnīgi nedabiski, jo attiecas uz viņa miesīgo meitu! Par tādu runāšanu sers Džons dabūtu pēc nopelniem, ja Deimrels būtu metis acis uz Klāru. Turklāt Džons pats atveda lordu uz mūsmāju. Taču viņš tikai apgalvo, ka nevēlas ķīvēties ar kaimiņiem, un tas man šķiet absurdi, jo Deimrels ir nejauks un var izturēties nepiedienīgi pret ikvienu sievieti. Tās nu gan ir saprātīgas runas, kad ikviens zina, ka viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem pavedināja lēdiju viņas vīra deguna priekšā!

      – Kas tā sieviete bija? – Venēcija ziņkārīgi pavaicāja. – Kas ar viņu notika?

      – To nu es nezinu, taču viņa bija viena no Rendlšemu meitenēm. Viņas bija trīs, un visas ļoti skaistas, kas bija pluss, tāpēc ka Rendlšems bija nabadzīgs kā baznīcas žurka, tomēr meitas izdevīgi apprecējās! Negribu teikt, ka viņa būtu tikusi pie bagātības, un es nenovēlētu tādu likteni kādai no savām meitām, pat ja sers Džons būtu tikpat briesmīgi bezatbildīgs, par kādu bija izdaudzināts Rendlšems. Vīram bija ārkārtīgi dīvains uzvārds. Vobsters! Jādomā, ka viņš jau piedzima ar biksēm un kurpēm kājās, taču viņa tēvs bija briesmīgs iznirelis, bet viņa vectēvu vispār neviens nepazina! Klīst baumas, ka viņam esot piederējis lombards, vismaz tā stāstīja mans brālis Džordžs, taču es uzdrošinos apgalvot, ka tās ir tikai runas. Lai vai kā, Gregorijs Vobsters bija bagāts kā ķēniņš Mids un tāpēc bija gaidīts viesis pie lorda Rendlšema. Atceros, ka viņš mēdza izlikties par nezin cik smalku, taču kritiskā brīdī izgāzās kā veca sēta. Un laulības šķiršanai viņš nepiekrita ne par kādu naudu! Viņš uzvedās ārkārtīgi zemiski, jo alka atriebties, un, ja nebūtu lauzis kaklu, apgāzdamies ar divričiem Ņūmārketroudā, tā nabaga sieviete vēl aizvien būtu precējusies ar viņu! Taču tas notika savus trīs gadus pēc laulības