Adrenalīns. Deivids Elliss

divi krēsli un lēta griestu lampa. Ož pēc tabakas. Cigarete joprojām deg uz mazā galdiņa pie dīvāna, un dūmu strūkliņa lēni vijas gaisā. Tu paskaties uz Lū. Arī viņš redz cigareti.

      Vēl pirms mirkļa kāds ir sēdējis uz dīvāna.

      Mājas dziļumā atskan šāvieni. Lū aizsteidzas pa gaiteni labajā pusē. Pirmās durvis ved uz vannas istabu. Tu seko viņam. Tīrs. Neviena nav. Lū piesit tev pie krūtīm un norāda uz dušas kabīni. Tu varbūt tai nepievērstu uzmanību, savukārt Lū parūpējas par visu. No kabīnes ārā karājas neilona aukla. Lū pavēl tev palikt sardzē un pats piesardzīgi slīdošiem soļiem tuvojas kabīnei, satver auklu, strauji parauj to un tūdaļ aizlec pēc iespējas tālāk – ja nu gadījumā seko sprādziens.

      Nekā. Taču pati kabīnes tvertne izskatās šķība. Izrādās, tā ir slepena eja uz slepenu bunkuru.

      Brīdi nogaidījis, Lū pabīda tvertni malā un atklāj eju gandrīz perfekta kvadrāta formā. Tu izstiep kaklu un ieraugi kāpņu galu. Pēkšņi no ejas atskan šāviens. Lū palec malā, un lodes atsitas pret flīzētajām sienām. Tu nomērķē pa četrstūraino eju un šauj.

      Šāvieni no ejas apklust. Lū iemet caurumā granātu, un jūs izskrienat gaitenī. Tu izsauc palīgspēkus, un gaitenī parādās vairāki reindžeri. Tu atceries par šāvieniem nama dziļumā un savādo troksni, taču tavu uzmanību piesaista vannas istaba. Lū jau līdz pusei ir nozudis ejā.

      Tās ir nestabilas virvju kāpnes. Tev slīd kājas, un tu gandrīz nokrīti ar galvu pa priekšu. Tu noturi līdzsvaru un desmit pēdas zemāk nonāc uz mīksta – varbūt plēņu – pamata. Ir tumšs, taču nakts redzamības brillēs tu redzi divus tuneļus, pa labi un pa kreisi.

      – Noliec! – kaut kur uzkliedz Lū. – Met zemē! Es teicu, ka jāliek zemē! Noliec!

      Tu sāc skriet un spried, ka troksnis nāk no labās puses tuneļa.

      – Nomet ieroci! Nekavējoties nomet ieroci! Noliec savu ieroci!

      Automātiskā ieroča šāvienu kārta. Un drausmīgs klusums. Tava sirds pukst tik spēcīgi, ka tev aizmiglojas acis, un bailes nomāc spēju runāt. Apņēmīgi pagriezies uz izvēlētā tuneļa pusi, tu pacel ieroci šaušanas gatavībā…

      Lū ir saliecies un nokritis uz ceļiem. Kādu brīdi tu domā, ka viņam iesists, varbūt pa torsa apakšdaļu…

      – Es taču teicu, ka jāliek zemē! Es teicu… teicu, ka jānomet ierocis. Kāpēc tu ne…

      Piepeši tu ieraugi, ka leitnants rokās ir satvēris kādu sejiņu. Redzeslokā nonāk arī sīka roķele ar atvērtu plaukstiņu.

      Un izdedžos mētājas ūdenspistole. Rotaļlieta.

      Dažas pēdas tālāk atskan šāvieni. Tunelis met līkumu, tādēļ tu neredzi mērķi. Arī tu izšauj un tādējādi liec saprast, kas gaida iespējamos uzbrucējus.

      – Leitnant Lū! – tu iesaucies.

      Tomēr uzbrukums turpinās, šāvieni skan krietni tuvāk. Tu kopā ar vairākiem citiem reindžeriem atklāj uguni. Slēgto telpu piepilda dūmi un putekļi. Tavas nakts redzamības brilles kļūst nederīgas.

      Lū nekustīgi sēž un auklē meitenes līķīti, šūpodams sarunājas ar to.

      – Laižamies prom no šejienes! – uzsauc papildspēku komandieris. – Ārā!

      – Leitnant! – tu sauc. – Leitnant Stoler! Tom!

      Tu satver viņu aiz rokas un velc. Viņš nepretojas. Jūs abi esat nonākuši pamatīgā krustugunī.

      – Pie velna, Tom, saņemies!

      Beidzot Lū pieceļas kājās, un jūs nonākat pie virvju kāpnēm. Ir laiks pamest tuneli. Tu svied granātu, lai aizkavētu ienaidnieku. Un pēdējais, ko tu redzi, ir mazā meitenīte izdedžos. Granāta ripo uz viņas pusi.

      ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

      Sēdēdams uz soliņa, Bobijs Hiltons nolūkojās pāri parkam, kas šajā gadalaikā bija gandrīz tukšs. Vien divi bērni mēģināja savelt bumbās slapjā sniega paliekas.

      – Jūs zināt, ka nemiernieki izmanto bērnus, – viņš teica. – Dažkārt kā aizsegu. Dažkārt tiem uzvelk pašnāvnieku vestes. Dažkārt nepilngadīgajiem iedod ieročus un pavēl atklāt uguni. Neko jūs nezināt. Sasodīts, neko!

      – Es jums ticu, – es apgalvoju. – Un ne mirkli nešaubos, ka tā notiek.

      Hiltons sāka bakstīt zobus, lai nomierinātos un atbrīvotos no atmiņām, kas tik dziļi viņu ietekmējušas.

      – Ar ko tas beidzās? – es jautāju. – Viņa personas lietā es neko tādu neatradu.

      – Mēs izsaucām bruņotu helikopteru. – Joprojām vērdamies tālumā, Hiltons papurināja galvu un paskatījās uz mani. – Sākās uzlidojums. Uzlaida piecas vai sešas kārtas pa māju. Nolīdzināja to līdz ar zemi, iznīcināja bunkuru un dumpiniekus. Komandā, kas pēc tam pārbaudīja drupas, manis nebija. – Viņš saviebās. – Bet meitenīte gāja bojā. Varbūt tika saraustīta gabalos. Diemžēl. Manuprāt, bija septiņi mirušie, varbūt astoņi.

      – Kas notika ar Tomu?

      Paraustījis plecus, Hiltons paliecās uz priekšu. Diena bija dzestra, taču šiem veterāniem, kā varēja spriest, pret aukstumu nav iebildumu.

      – Lai kas arī notika, viņš par to klusēja. Varbūt lēnāk reaģēja un mazāk runāja, taču pārāk vaļsirdīgs viņš nekad nav bijis. Viņš turpināja dienestu. Bija arī citas misijas. Bet viņš visu paturēja pie sevis. – Hiltons palūkojās uz mani. – Saprotiet, par to tuneli mēs neko nezinājām. Mūsu izlūkošana Mosulā tobrīd nekam nederēja. Izrādījās, ka izveidots vesels tuneļu tīkls, pa kuru teritorijā iekļūst ārvalstu kaujinieki. Tiek lēsts, ka mēs iznīcinājām pāris tūkstošu šaujamieroču, vairāk nekā simts kilogramu heroīna un likvidējām lielu teroristu vervēšanas shēmu. Pateicoties Tomam. Bet viņš neuzskatīja sevi par varoni, jo bija nogalinājis neapbruņotu meitenīti. Es dzirdēju, kā viņš pavēlēja meitenei nomest ieroci. Sasodīts! Viņš gluži vienkārši nesaprata, ka tā ir rotaļlieta. To nekad nevar zināt. Tu atrodies notikuma vietā, aci pret aci ar ienaidnieku. Sarunām nav laika.

      Roberts Edvards Hiltons pirms diviem mēnešiem bija pabeidzis savu otro misiju Irākā. Viņš bija aptuveni divdesmit piecus gadus vecs, neliela auguma un plecīgs, ar pūtainu seju un priekšlaicīgi izkritušiem tumšiem matiem. Valsts nodrošinātā advokāta izmeklētāji nebija ar Hiltonu runājuši, jo tobrīd viņš joprojām atradās kaujas laukā. Tagad viņš bija atgriezies savās mājās Rasīnā Viskonsinas štatā, kur Džoelam Laitneram izdevās viņu uzmeklēt.

      Džoels sēdēja man blakus – drošības labad, gadījumam, ja Hiltons atteiktos sadarboties tiesā, – un klusēdams pierakstīja sarunu.

      – Tātad Toms pilsētā nošāvis sievieti. Nolādēts. – Hiltons sakrustoja kājas, bet rokas uzlika uz sola atzveltnes. – Pēctraumatiskā stresa sindroms? Viņš vēlreiz pārdzīvojis Mosulā pieredzēto?

      – Tā izskatās, – es atbildēju. – Pēc nopratināšanas ieraksta noskatīšanās tāds iespaids rodas. “Nomet ieroci, nomet ieroci, kāpēc tu nenometi ieroci?” Baisi.

      – Nabaga Toms.

      Hiltonam acīs sariesās asaras, un šo emociju dēļ viņš sajutās neveikli, it kā viņam kāds pārmestu kļūdu.

      – To sievieti viņš nošāva ar Gloka sistēmas pistoli, – es sacīju, lai palīdzētu Hiltonam atgūties no sāpēm un pievērsties kaut kam citam. – Vai viņš jebkad ir lietojis tādu ieroci?

      Mirkšķinādams