Adrenalīns. Deivids Elliss

pacēlu glāzi, lai bārmenis ielej man piekto vodku. Protams, es neesmu alkoholiķis… nu, tā droši vien apgalvo katrs alkoholiķis. Nē, es noteikti atšķiros no citiem – un arī tā apgalvo visi. Es necenšos slēpties no kaut kā vai aizmiglot skatu uz realitāti. Pēdējā laikā ar realitāti es visnotaļ labi tiku galā, bet nebija iemesla būt gauži apmierinātam. Es joprojām ilgojos pēc sievas un meitas tik izmisīgi, ka nereti bija grūti elpot, taču iemācījos sadzīvot ar šo stāvokli.

      Bet dzēru es tādēļ, lai naktī varētu iemigt. Es biju zaudējis spēju iegrimt rāmā sapņu valstībā. Ja izdevās iemigt, es gulēju kā nosists, bet tiktāl vēl vajadzēja nonākt.

      Bārmenis nolika man priekšā vīna glāzi ar ledus kubiņiem un citrona un laima šķēlītēm. Es ilgi uz to raudzījos.

      – Pie velna, kas tas ir? – es pajautāju.

      – Dzirkstošs vīna kokteilis. No dāmas.

      Es pievērsos telpas stūrim. Nodalījumā sēdēja tā pati sieviete tajā pašā baltajā mētelī. Nez kā es nebiju pamanījis viņas ierašanos.

      Viņa pienāca man klāt. Kopš iepriekšējās reizes es biju par viņu domājis. Varbūt pat jutos ieintriģēts – tas droši vien būtu atbilstošākais vārds. Tādā tuvumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga – neliela auguma, meitenīga. Izrādījās, ka viņai ir iešķība mute, piesardzīgs skatiens, burvīga bāla āda un vasarraibumi. Un viņa sasodīti labi smaržoja.

      – Tu taču vēlējies to kokteili, – viņa sacīja.

      – Lieliski, – es norūcu. Šķita, ka viņa kaut ko apsver un vēl nav izlēmusi, vai vajadzētu apsēsties. – Tu gribi man pateikties, bet nevari izdomāt, kā tieši to izdarīt. Tu taču pati spēj par sevi parūpēties un nealksti pēc vīrieša, kurš glābj nelaimē nonākušu dāmu. – Svešiniece uzjautrināta klausījās. – No otras puses – tie divi tēviņi tomēr likās draudīgi. Varbūt tu novērtēji viņus par zemu, tāpēc juties atvieglota, kad es iznācu no bāra un piedāvāju palīdzību.

      Tu vienlaikus pateicies un dusmojies.

      Klausīdamās viņa kodīja lūpas. Gaidīja turpinājumu, taču es tobrīd pētīju viņas muti un ļāvu, lai mana iztēle pievēršas krietni tumšākām un kaistošākām vietām. Kā mēdz teikt, es nodevos tukšiem sapņiem. Mohandass Gandi piepeši sāka izskatīties pēc Hjū Hefnera.

      – Kā man izdodas? – es pajautāju.

      – Minēšana?

      – Neapšaubāmi, tas noderēs sākumam.

      – Lieliski, – viņa atbildēja. – Tu esi apburošs, saprotošs un ļoti uzticams.

      – Neaizmirsti, ka es tevi izglābu.

      – To nav iespējams aizmirst.

      – Iedzer kopā ar mani! – Es norādīju uz krēslu.

      Kādu mirkli viņa vilcinājās, un acīs iemirdzējās jautrība.

      – Zini, es tiešām gribēju pateikties.

      – Malkojot tev būs pietiekami daudz laika. Es pat ļaušu tev izmaksāt, ja tādējādi tu jutīsies labāk.

      – Bet tu apgrūtini man šo pateikšanos.

      – Aiz skarbuma maskas es slēpju jūtīgu, ievainojamu dvēseli.

      – Un tu esi precējies. – Viņa norādīja uz manu kreiso roku. – Lai gan šovakar gredzenu esi noņēmis.

      Viņai taisnība. Uz pirksta joprojām varēja redzēt bālu svītriņu. Gredzenu es noņēmu pirms dažiem mēnešiem, taču iespieduma pēdas vēl nebija izgaisušas.

      – Tad jau tev labāk iet, – es ieminējos.

      Bārmenis blakus vīna glāzei nolika vodku. Es aizgriezos no dāmas, lai iedzertu. Pagāja vairākas minūtes, bet viņa pat nepakustējās.

      – Paldies, ka tovakar man palīdzēji, – viņa beidzot ierunājās.

      – Nieki.

      – Es neesmu radusi, ka cilvēki man palīdz.

      Šo atziņu es atstāju bez atbildes un izdzēru atlikušo vodku. Efekts bija tūlītējs.

      – Tu tomēr neesi precējies, vai ne? Es kļūdījos.

      – Vairs neesmu. – Es noliku glāzīti.

      – Tev ir pildspalva?

      “Vai man ir pildspalva? Nē, nav.” Bet bārmenim bija. Tāpat kā vēl viena vodkas glāzīte.

      Viņa pasniedza man papīra lapiņu. Uz tās bija uzrakstīts vārds “Torija” un tālruņa numurs.

      – Varbūt gribēsi man kādreiz piezvanīt, – viņa paskaidroja.

      – Paldies, – es noburkšķēju, bet mana jaunā paziņa jau devās uz durvju pusi.

      DIVPADSMITĀ NODAĻA

      Telpa, kuru mums ierādīja Boidas centrā, atgādināja milzīgu rotaļistabu – tajā bija galda spēles, televizors ar krēsliem apkārt un rakstāmgalds. Sienas bija krāsotas oranžā tonī, un paklājs uz grīdas visnotaļ biezs, lai gan mazliet netīrs. Tradicionāli advokātam un klientam atvēlēja citādi iekārtotu vietu, taču budžets bija ierobežots, tāpēc šī bija pielāgota arī ģimenes tikšanās reizēm.

      Toms Stolers likās zaudējis saikni ar realitāti. Viņam bija nepieciešama nopietna, valsts apmaksāta psiholoģiska palīdzība, taču viņš to nesaņēma, jo šī pati valsts apsūdzēja viņu, alka iemest cietumā uz mūžu un nevēlējās atzīt, ka šaušanas brīdī – vai varbūt pat visu laiku – viņš bijis garīgi slims.

      Es apsēdos un vēroju Tomu un Šonu. Viņi neapsprieda lietu, neiedziļinājās viņa traumētajā prātā. Viņi spēlēja dambreti. Es biju paņēmis līdzi Šonu, jo viņa daudz labāk nekā es prata apieties ar cilvēkiem, dibināt draudzīgas saites un godāt savstarpējo attiecību nianses.

      Toms bija ieņēmis vietu pretī Šonai, un slimības simptomi nelikās mainījušies – mēle nemitīgi šaudījās ārā no mutes, acis nepārtraukti mirkšķinājās, pirksti visu laiku ņirbēja. Doktors Baraniks apgalvoja, ka tās ir antipsihotisku medikamentu blaknes. Šķita, ka Toms apsver nākamo gājienu, taču es noskārtu, ka viņš atrodas tālu prom un iztēlojas sevi par seru Lanselotu, kurš saticis savu Gvinivjeru Šonas izskatā.

      Varētu nodomāt, ka jau atrašanās Boidas centrā vien apstiprina Toma slimību, taču ne. Valsts nebija dumja. Šajā iestādē atradās visi tie, kas citos cietumos sagādāja problēmas, – gan pacienti ar lipīgām slimībām, tādām kā cilvēka imūndeficīta vīruss, gan bēdīgi slaveni indivīdi, kam nepieciešama šķirta turēšana, piemēram, bandu vadoņi vai policisti, gan vīri ar “uzvedības traucējumiem”.

      Mans klients Toms Stolers iederējās pēdējā kategorijā, jo nebija garīgi slims. Viņam bija “uzvedības traucējumi”. Jā, protams. Tūdaļ pēc sprieduma pasludināšanas viņu aizsūtīs uz labošanas iestādi, kur sniegs nepieciešamos psihologa pakalpojumus, bet pagaidām – un it īpaši tāpēc, ka aizstāvība prāvā grasās izmantot nepieskaitāmības argumentu, – valsts pret viņu izturas kā pret problemātisku ieslodzīto, kuru paklausībā var turēt ar medikamentiem.

      Toms nokāva divus Šonas dambretes kauliņus.

      – Ak, es cerēju, ka tu tā nedarīsi, – Šona ievaidējās.

      Pacēlis galvu, Toms ilgi un cieši uz viņu nolūkojās. Skatiens bija gauži neizteiksmīgs – arī tajā brīdī, kad Šona pasmaidīja un novērsās.

      Šona nokāva