Adrenalīns. Deivids Elliss

kaut kas. – Džoels saberzēja rokas.

      – Es tikai pateicu, ka seksa nebūs.

      – Ak… Tātad jūs esat tikai draugi? Tur nekas nesanāks.

      – Laitner, Dieva dēļ! – es ievaidējos.

      – Ja tev kādreiz sagribēsies tādu nobriedušu vīrieti kā es… – Tanī brīdī es apstājos. Arī Džoels mitējās iet un pajautāja: – Ko es tādu pateicu? Kāpēc pēdējā laikā visi ir tik jūtīgi?

      – Ne jau par jūtīgumu ir runa, Laitner. Es tikai iedomājos, ka mēs šurp atnācām, lai izpētītu nozieguma vietu, tādēļ nebūtu prātīgi paiet tai garām.

      – Protams. – Viņš pagriezās un pāri ielai palūkojās uz lietoto grāmatu veikalu. Tā priekšā – vietā, kur noasiņoja Lorenco Faulers, – bija izrullēts milzīgs paklājs.

      – Liecinieki apgalvo, ka uz ielas nevienu neredzēja, – es skaidroju. – Un viņš netika nošauts no tuva attāluma. Tātad šāviens raidīts no ielas pretējās puses. No vietas, kur patlaban stāvam mēs. Es pieņemu, ka viņš notupies starp divām automašīnām un gaidījis upuri. Pēc visa spriežot, Lorenco gājis apkārt savam automobilim un saņēmis lodi kaklā. – Mēs pagaidījām, kamēr aizbrauc vairāki transportlīdzekļi, un tad pārskrējām pāri ielai. Asins pēdas uz seguma joprojām bija redzamas. Es turpināju: – Lorenco atmuguriski aizgrīļojās līdz pat grāmatnīcas durvīm un tad saņēma pa lodei katrā ceļgala bļodiņā.

      – Šāvējs joprojām atrodas ielas pretējā pusē? – Laitners pajautāja.

      – Jā. Droši vien. Liecinieki apgalvo, ka neviens ievainotajam netuvojās. Viņi nevienu neredzēja.

      – Un šauts no Gloka sistēmas ieroča?

      – No pusautomātiskas pistoles. Tas varētu būt Gloks vai kaut kas ļoti līdzīgs.

      Nozieguma vietā es ļāvos pārdomām. Izjūtas, apskatot šo vietu reālajā dabā, visnotaļ atšķīrās no tām, kas radās, analizējot lietai pievienotās fotogrāfijas vai liecinieku stāstus.

      Piepeši es atskārtu, ka Laitners mani uzmanīgi vēro. Es palūkojos uz viņu un tūdaļ aizgriezos. Mēs abi domājām vienu un to pašu: “Divas lietas ar precīziem šāvējiem, kas nogalinājuši no paliela attāluma un raidījuši lodes no pistoles. Vai sagadīšanās?”

      Mēs stāvējām ietves malā, tieši pretī grāmatnīcai. Vietā, kur upuri ķēra pirmā lode, joprojām bija redzami asins traipi.

      – Kāpēc Lorenco savai mašīnai gāja apkārt pa aizmuguri? – es jautāju. – Liecinieki apgalvo, ka viņš gāja austrumu virzienā. Tātad normāli būtu, ja viņš apkārt mašīnai ietu pa tuvāko pusi. Šajā gadījumā tā būtu priekšpuse.

      – Varbūt viņa mašīna atradās pārāk tuvu kādam citam transportlīdzeklim, – minēja Laitners, – un Lorenco nevarēja paspraukties garām.

      – Vai arī viņš uzmanījās, – teica Torija. Es jautājoši palūkojos uz viņu. – Ja sieviete ir viena, tad pirms kāpšanas mašīnā vienmēr pārbauda, vai aizmugures sēdeklī neviena nav. Tāpēc viņa apiet tai apkārt un tikai tad sēžas pie stūres.

      – Un Lorenco noteikti bija paranoiķis, – es sacīju. – Par to es galvoju.

      Torija palocīja galvu un pavaicāja:

      – Tātad tu uzskati, ka slepkava paredzēja šādu rīcību?

      Es pievērsos Džoelam.

      – Laitner? Kāpēc tu man esi vajadzīgs? Torija izrādās daudz noderīgāka! Tev taisnība, – es viņai teicu. – Banda izrēķinājusies ar savējo. Lorenco bija kaut ko nogrēkojies, un Kaparelli baidījās, ka viņš noslēgs darījumu ar varas iestādēm un izpļāpās bandas noslēpumus.

      – Tu esi iesaistīts šajā lietā? Vareni. Tas ir daudz interesantāk par kvadrātvienādojumiem. – Torija rūpīgi nopētīja mani. – Lūk, kāpēc tu aizstāvi kriminālnoziedzniekus.

      – Viņš dedzīgi tic Konstitūcijas pirmajiem desmit labojumiem, – Laitners paziņoja, – un nestrādā naudas dēļ. Un ar skaistām sievietēm viņš nesatiekas seksa dēļ.

      Bija acīmredzams, ka Torija pievērš uzmanību daudzskaitļa formai.

      – Tev vajadzētu iepazīties ar viņa partneri firmā, proti, ar Šonu, – Laitners turpināja. – Vēl viena daiļava, pret kuru ir tikai platoniska attieksme.

      Džoels vienmēr aizmirst filtrēt savus runas plūdus. Vai kāds brīnums, ka neviena no viņa laulībām nav izdevusies?

      Mēs atgriezāmies pie automobiļa.

      – Laitner, – es iesāku, – neviens, kas dzimis pēc divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, vairs nelieto vārdu “daiļava”.

      – Es esmu dzimis pēc sešdesmitajiem gadiem.

      – Neilgi pēc.

      – Taču sirdī es esmu bērns.

      Torija papurināja galvu.

      – Vai man te vispār jābūt? Jums nemaz nav vajadzīgas draudzenes. Jums patīk strīdēties vienam ar otru!

      Nākamajā kvartālā mēs apstājāmies pie bāra, kas kā īpašo piedāvājumu reklamēja “Asiņaino Mēriju”. Mani tas vilināja, ja vien drīkstētu atteikties no tomātu sulas, selerijas kāta un citiem niekiem, kas sabojā vodku. Torija atvainojās un devās uz dāmu istabu, un Laitners steidza jūsmīgi paziņot:

      – Man viņa patīk.

      – Tu esi mans tēvs, vai?

      – Ja es būtu tavs tēvs, tu izskatītos krietni labāk. – Godīgs iebildums. Laitners nocēla skotu viskija glāzi no letes un uzsita man pa roku. – Man šķita, ka tevi dzen tikai ziņkāre, nekas vairāk. Ja Lorenco ierodas pie tevis un pēc tam tiek nošauts, tev sagribas redzēt nozieguma vietu.

      – Jā, es esmu ziņkārīgs.

      – Un līdzi tu atved Toriju, tātad jāsecina, ka tu gribi atstāt uz viņu iespaidu. Vai gan citādi tu pārtrauktu ar viņu ieplānotās pusdienas un dotos uz nozieguma vietu?

      – Tev taisnība, – es atbildēju. – Es patiešām mēģināju atstāt iespaidu.

      – Muļķības. Muļķības! Vai tā būtu sagadīšanās? – Džoels pajautāja. – Divas šaušanas no mazkalibra ieroča, turklāt abos gadījumos attālums vidējs un rezultāts precīzs?

      “Protams, viņam ir taisnība,” es domās atzinu. Es pacēlu vodkas glāzi, lai Džoels nejustos neērti, dzerdams viens.

      – Tagad man jāsaprot, ko tas nozīmē, – es sacīju.

      DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

      Tiesnesis Bērtrands Nešs pāri briļļu rāmjiem palūkojās uz mani tiesas zāles pirmajā rindā. Manas lietas izskatīšana vēl nebija sākta, bet viņš jau izvēlējās mani savas neapmierinātības izgāšanai.

      – Štats pret Tomasu Stoleru, – klerks pasludināja.

      Arī prokurore Vendija Kotovska savilka sejā sašutuma pilnu izteiksmi un pievienojās man pie katedras. Viņa pieskaņojās tiesnesim, jo zināja, kas Nešu tracina.

      – Kolariča kungs, – tiesnesis nodimdināja, iekams es paguvu atvērt muti. – Tiesai šodien jāizskata divi lūgumi, un abos ir pausta jūsu vēlēšanās atkāpties no ierastās kārtības, ko es pieprasu no ikviena jurista šajā tiesas zālē. Mēs esam tikušies vairākkārt, lielākoties