Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

prātīgo pieeju parādīt to, kas notiek, patiesā gaismā, taču Dillija šoreiz klusēja, un pat Nebēdne nenāca klajā ar kādu prātojumu.

      – Mister Šov? – Annijas balss nepauda ierasto spēku.

      Atbildes nebija, un viņa virzījās dziļāk virtuvē, atstājot slapjas pēdas uz akmens grīdas. Viņa nekādā ziņā negrasījās noaut zābakus. Ja būs jābēg, viņa taču to nedarīs zeķēs.

      – Vill?

      Nekur nebija dzirdama ne skaņa.

      Pagājusi garām pieliekamajam, Annija pa šauru gaiteni apgāja apkārt ēdamistabai, pa arkveida ieeju nokļūstot hallē. Sešas kvadrātveida rūtis virs ārdurvīm tik tikko ielaida telpā ļoti blāvu, pelēku gaismu. Smagnējas sarkankoka kāpnes ar nomācošu sarkanbrūnu grīdsegu agrākās puķainās vietā veda uz kāpņu laukumu ar tumšu bieza, krāsaina stikla logu. Mēbeles klāja putekļu kārta, kaktos karājās zirnekļu tīkli. Sienas bija apsistas ar smagnēju tumša koka paneli, bet jūras ainavas nomainītas ar drūmiem eļļas portretiem – turīgiem kungiem un dāmām deviņpadsmitā gadsimta tērpos. Neviens no viņiem neizskatījās pēc iespējamiem Eljota Hārpa īru zemnieku senčiem. It kā ieeja mājā jau neatstātu pietiekami smagu iespaidu, hallē vēl stāvēja bruņutērps un izbāzts krauklis. Izdzirdējusi virs galvas soļus, Annija pagāja tuvāk pie kāpnēm.

      – Mister Šov? Te Annija Hjūita. Durvis nebija aizslēgtas, tāpēc es pati ienācu. – Viņa pacēla skatienu augšup.

      – Man vajag… – Vārdi izdzisa uz mēles.

      Kāpņu galā stāvēja pats nama saimnieks.

      Otrā nodaļa

      Viņš lēnām kāpa lejup. Kā vēsturisks gotu varonis pērļu pelēkā vestē, tumšās biksēs, jātnieku zābakos no melnas ādas, ar pieguļošiem stulmiem. Pie sāna nevērīgi karājās duelēšanās pistole ar tērauda stobru.

      Annijai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Mirkli viņai ienāca prātā, ka atkal sācies drudzis – vai arī iztēlei beidzot izdevies pārspēt realitāti. Redzētais tomēr nebija halucinācija, viss bija pārāk reāls.

      Lēni, lēni viņa novērsa skatienu no pistoles, zābakiem un vestes, lai aplūkotu pašu cilvēku.

      Blāvajā, pelēkajā gaismā viņa mati izskatījās kraukļa melni, acis bija majestātiski bāli zilas, seja ar smalkiem vaibstiem bez smaida ēnas. Viss viņā pauda deviņpadsmitā gadsimta augstprātību. Annijai radās vēlēšanās pakniksēt. Un bēgt. Pateikt, ka īstenībā viņai nav nepieciešams tas guvernantes darbs.

      Vīrietis nonāca kāpņu apakšā, un tad viņa to ieraudzīja. Gaiši baltu rētu virs uzacs. Šī rēta bija radusies viņas dēļ.

       Teo Hārps.

      Astoņpadsmit gadu ir pagājis kopš viņu pēdējās satikšanās. Astoņpadsmit gadu, kopš Annija mēģināja aizmirst to briesmīgo vasaru.

       Bēdz! Bēdz, cik vien ātri spēj! Šoreiz galvā kliedza nevis Princesīte, bet prātīgā, praktiskā Dillija.

      Un vēl kāds…

       Tātad… beidzot esam satikušies. Leo mūžīgais mierīgums bija zudis, dodot vietu godbijībai.

      Hārpa dzedrais, vīrišķīgais skaistums atbilda gotiskajai videi. Viņš bija garš, slaids un atstāja eleganti izlaidīgu iespaidu. Baltā kravate uzsvēra tumsnējo sejas krāsu – mantojumu no mātes andalūzietes –, un pusaudža kalsnums nu bija tikai sena atmiņa. Taču trasta fonda lietotāja augstprātīgā stāja nebija mainījusies.

      Viņš veltīja Annijai aukstu skatienu.

      – Kas vajadzīgs?

      Annija bija stādījusies priekšā, tātad Teo ļoti labi zināja, kas viņa ir, bet izturējās tā, it kā viņa mājā būtu ienācis svešs cilvēks.

      – Es meklēju Villu Šovu, – viņa paskaidroja, ienīstot vieglās trīsas balsī.

      Teo panācās uz priekšu pa marmora grīdu ar melna rombveida formas oniksa ielaidumiem.

      – Šovs te vairs nestrādā.

      – Kurš tad rūpējas par kotedžu?

      – Tas jājautā tēvam.

      It kā Annija tā gluži vienkārši varētu piezvanīt Eljotam Hārpam, vīram, kas ziemas pavadīja Francijas dienvidos kopā ar trešo sievu – pavisam citādu nekā Marija. Mātes spilgtā personība un ekscentriskais dzimumu izlīdzinošais stils – šauras stabuļveida bikses, balti vīriešu krekli, skaistas šalles – bija valdzinājis pusduci mīļāko, arī Eljotu Hārpu. Laulība ar Mariju bija viņa sacelšanās pusmūžā pret ultrakonservatīvo iepriekšējo dzīvi. Eljots bija devis Marijai to drošību, kuru viņa nekad nespēja sasniegt saviem spēkiem. Viņi jau pašā sākumā bija nolemti viens otram.

      Annija zābakos savilka kāju pirkstu galus, pavēlot sev neatkāpties.

      – Vai tu nezini, kur Šovu meklēt?

      Teo tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš bija pārāk vienaldzīgs, lai tērētu enerģiju kustībai.

      – Nav ne jausmas.

      Atskanēja ļoti moderna mobilā tālruņa zvans. Annija nebija pamanījusi spīdīgi melnu telefonu Teo rokā. Tiesa, ne tajā, kura glāstīja ieroci. Kad viņš palūkojās ekrānā, Annija aptvēra, ka tieši Teo bija redzējusi iepriekšējā vakarā, kad viņš, nerēķinoties ar skaisto dzīvnieku, auļoja putenī pāri ceļam. Tas nebija nekāds brīnums. Ne jau pirmo reizi Teo Hārps nerēķinājās ne ar vienu – vai tas būtu cilvēks vai dzīvnieks.

      Anniju atkal pārņēma nelabums. Viņa pamanīja zirnekli rāpojam pa netīro marmora grīdu. Teo izslēdza zvanu. Viņam aiz muguras pa atvērtām durvīm – tās veda uz bibliotēku – Annija pamanīja Eljota Hārpa lielo sarkankoka galdu. Izskatījās, ka tas netiek izmantots. Nebija ne kafijas krūzes, ne dzeltenā zīmogspilventiņa vai uzziņu grāmatas. Ja Teo Hārps sacerēja nākamo romānu, viņš to nedarīja šeit.

      – Dzirdēju par tavu māti, – viņš sacīja.

      Viņš neizteica Annijai līdzjūtību. Bet arī viņš bija liecinieks tam, kā Marija izturējās pret meitu.

       – Stāvi taisni, Antuanete. Skaties cilvēkiem acīs. Kā citādi tu panāksi cilvēku cieņu pret sevi?

      Vai arī ļaunāk.

       – Atdod to grāmatu. Tu nelasīsi nekādas sēnalas. Tikai tos romānus, kurus es tev dodu.

      Annija ienīda visus tos romānus. Citi varētu iemīlēt Melvilu, Prustu, Džoisu un Tolstoju, bet Annija ilgojās pēc grāmatām, kas attēloja bezbailīgas varones ar stāju, nevis tādas, kas metas zem vilciena.

      Teo Hārps slidināja īkšķi gar mobilā telefona malu, otra roka bija uz pistoles. Skatiens slīdēja pār Annijas nevērīgi savilktajiem apģērba gabaliem – sarkano apmetni, veco šalli un viņas novalkātajiem brūnajiem zamšādas zābakiem. Annijai šķita, ka viņa murgo. Ko nozīmē pistole? Un Teo dīvainais tērps? Kāpēc māja izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies divus gadsimtus senā vēsturē? Un kāpēc Teo reiz bija mēģinājis viņu nogalināt?

       – Teo ne tikai biedē ar savu uzvedību, – māte bija teikusi vīram un Annijai. – Ar tavu dēlu, Eljot, kaut kas noteikti nav kārtībā.

      Tagad Annija saprata to, kas tajā vasarā bija palicis neskaidrs. Teo Hārps bija garīgi slims – psihopāts. Meli, manipulācijas, cietsirdība… Viņa tēvs Eljots dažādus negadījumus centās attaisnot kā puikas palaidnības, bet patiesība bija gluži cita.

      Pakrūtē joprojām žņaudza kamols. Šādas bailes bija neciešamas, Annija to apzinājās.

      Teo