Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

reizes dziļi ieelpoju spirdzinošo, kondicionēto gaisu un no jauna piespraudu mikrofonu sev pie žaketes. Tik drudžaini vēlējos ātrāk atgriezties uz skatuves, ka burtiski trīcēju. Man šķiet, ka šopēcpusdien es varētu būt uz laiku zaudējusi līdzsvaru, doktor Hodžes. To mēs varam apspriest mūsu nākamās tikšanās laikā.

      Vai varbūt īslaicīgs neprāts ir tikai nepiedodamas uzvedības aizbildinājums? Varbūt man būs pārāk liels kauns jums pastāstīt, ka man kāds piezvanīja, lai pateiktu, ka ar manu vienīgo māsu atgadījusies nelaime, bet es noliku klausuli. Jums par prieku, es apkopoju visu, kas manī ir. Es vēlos izklausīties nevesela, lai jūs varētu uzskatīt, ka spējat paveikt kaut ko noderīgu, bet tai pašā laikā es gribu, lai jūs domātu, ka esmu jauks cilvēks, doktor Hodžes. Jauks, nevesels cilvēks.

      Es izgāju uz skatuves kā rokzvaigzne – un sāku runāt par “izredžu vizualizāciju”, un burtiski iedegos. Es viņus sasmīdināju. Es liku viņiem savstarpēji sacensties, izkliedzot man atbildes, un visu to laiku, kamēr mēs vizualizējām izredzes, es domās iztēlojos savu mazo māsu.

      Es domāju: galvas traumas mēdz būt ļoti nopietnas.

      Es domāju: Niks ir prom, un patiesībā Džeinai par to nemaz nav jābūt atbildīgai.

      Un visbeidzot es nodomāju: Alise bija stāvoklī un gaidīja Medisonu tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā.

      TREŠĀ NODAĻA

      Niks nesagaidīja Alisi slimnīcā ar ziediem. Neviens viņu nesagaidīja, un tāpēc viņa sajutās nedaudz kā varone.

      Abi feldšeri izgaisa kā nebijuši. Alise nespēja atcerēties, vai viņi vispār bija atvadījušies, un tāpēc viņa arī nemaz nepaguva abiem pateikties.

      Slimnīcā sākās drudžaina rosība, bet laiku pa laikam viņai nācās kādā mazā, baltā, kārbai līdzīgā telpā vienai pašai gaidīt uz skrituļnestuvēm un stingi skatīties griestos.

      Uzradās kāds ārsts, iespīdināja viņai acīs mazītiņu, zīmulim līdzīgu kabatas lukturīti un lika Alisei ar skatienu sekot viņa pirkstiem. Turēdama rokās dokumentu paliktni, nestuvju kājgalī nostājās medicīnas māsa, kuras satriecošās acis bija tikpat zaļas kā viņas slimnīcas uzsvārcis, un izvaicāja Alisi par veselības apdrošināšanu, alerģijām un tuvākajiem radiniekiem. Alise izteica komplimentu par viņas zaļajām acīm, medmāsa pavēstīja, ka tās ir krāsainas kontaktlēcas, un Alise noteica: “Ak tā,” un sajutās piekrāpta.

      Uz tā, ko medmāsa ar zaļajām acīm nosauca par “strausa olu” uz Alises pakauša, tika uzlikta ledus komprese, viņai tika iedotas divas baltas, mazītiņā plastmasas glāzītē ieliktas pretsāpju tabletes, taču Alise paskaidroja, ka viņai nemaz tik ļoti nesāp un viņa negrib dzert nekādas zāles, jo gaida bērnu.

      Cilvēki turpināja viņu izvaicāt, runādami pārāk skaļi, it kā Alise būtu iemigusi, lai gan viņa skatījās tiem tieši virsū. Vai viņa atcerējās, kā bija nokritusi? Vai viņa atcerējās, kā bija braukusi ātrās palīdzības automašīnā? Vai viņa zināja, kāda šodien bija diena? Vai viņa zināja, kāds šodien bija datums?

      – Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads? – Ārste, kura izskatījās pagalam nomocīta, nopētīja viņu caur brillēm sarkanos plastmasa rāmjos. – Vai esat par to pilnīgi pārliecināta?

      – Jā, – Alise apstiprināja. – Es zinu, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, jo manam bērnam ir jānāk pasaulē tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītā gada astotajā augustā. Deviņdesmit devītā gada astotā mēneša astotajā dienā. To ir viegli atcerēties.

      – Ziniet, es jautāju tāpēc, ka tagad ir divtūkstoš astotais gads, – ārste paskaidroja.

      – Jā, bet tas taču nav iespējams, – Alise atteica tik pieklājīgi, cik vien spēja. Varbūt šī ārste bija viena no tiem ģeniālajiem ļaudīm, kuri nekādi nespēja atcerēties tik vienkāršas lietas kā datumus.

      – Un kāpēc tas nav iespējams?

      – Tāpēc, ka jaunā tūkstošgade vēl nav pienākusi, – Alise prātīgi paskaidroja. – Cik var noprast, kaut kādas datoru problēmas dēļ visā pasaulē tiks atslēgta elektrība.

      Viņa jutās lepna, ka zina šādu faktu; varētu sacīt, ka tam bija sakars ar pēdējā laika notikumiem.

      – Manuprāt, jūs varētu būt nedaudz apjukusi. Vai tad jūs neatceraties jauno tūkstošgadi? Milzīgo uguņošanu uz ostas tilta?

      – Nē, – Alise atteica. – Es neatceros nekādu uguņošanu. – Lūdzu, izbeidziet, viņai gribējās sacīt. Tas nav smieklīgi, un es tikai drosmīgi izliekos, ka man nemaz nesāp galva. Patiesībā tā sāp ļoti.

      Viņa atcerējās, kā Niks reiz vakarā bija sacījis:

      – Vai tu apzinies, ka jaunās tūkstošgades Jaungada vakarā mūsu bērnam jau būs četri mēneši? – Viņš abās rokās bija saņēmis veseri, gatavodamies izgāzt sienu.

      Alise bija nolaidusi fotoaparātu, ko bija paņēmusi, lai nofotografētu sienas tālāko galu.

      – Tiesa gan, – viņa atzina. Šī doma šķita vienlaikus pārsteidzoša un biedējoša. Četrus mēnešus vecs bērns: īsts, mazs cilvēciņš, viņu radīts, viņiem piederošs, nošķirts no viņiem.

      – Jā, mums laikam vajadzēs sameklēt aukli tam mazajam sušķim, – Niks bija uzsvērti nevērīgi piebildis. Tad viņš bija priecīgi atvēzējis veseri, un Alise bija noklikšķinājusi fotoaparāta slēdzi, kad pār viņiem bija nolijis sārtu apmetuma gabaliņu lietus.

      – Varbūt man būtu vajadzīga ultraskaņas izmeklēšana, lai pārliecinātos, ka pēc kritiena manam bērnam nekas nekaiš, – Alise apņēmīgi paziņoja ārstei. Elizabete šādā situācijā būtu rīkojusies tieši tā. Ikreiz, kad vajadzēja rīkoties uzstājīgi, Alise vienmēr nodomāja: “Ko gan būtu darījusi Elizabete?”

      – Kurā grūtniecības nedēļā jūs esat? – ārste noprasīja.

      – Divpadsmitajā, – Alise atteica, taču viņas prātā atkal uzradās tas pats dīvainais tukšums, it kā viņa nebūtu īsti pārliecināta, ka atbilde ir pareiza. – Vai jūs vismaz varētu paklausīties bērna sirdspukstus, – Alise piebilda Elizabetes balsī.

      – Mmm. – Ārste pabīdīja brilles augstāk uz deguna.

      Alises prātā uzpeldēja atmiņas par sievietes balsi, kas runāja ar vieglu amerikāņu akcentu. “Man ir ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”

      Viņa to atcerējās tik skaidri. Mirklīgo pauzi pēc vārda “žēl”.

      “Man ir ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”

      Kurš tas bija? Kurš to bija teicis? Vai tas patiešām bija noticis? Alisei acīs sariesās asaras, un viņa atkal atcerējās vēja plosītos sārto balonu saišķus pelēkajās debesīs. Vai viņa šos balonus bija redzējusi kādā sen aizmirstā filmā? Kādā ārkārtīgi skumjā filmā? Viņas krūtīs no jauna uzbangoja neparastas jūtas. Gluži kā ātrās palīdzības automašīnā. Bēdas un dusmas. Viņa iztēlojās, kā šņukst, gaudo, cērt nagus sev miesā (un viņa nekad mūžā nebija tā uzvedusies). Un tieši tobrīd, kad Alisei jau sāka šķist, ka šīs jūtas aizraus viņu sev līdzi, tās izgaisa un pazuda. Tas bija tik savādi.

      – Cik bērnu jums ir? – ārste noprasīja. Viņa bija pavilkusi uz augšu Alises sporta kreklu un parāvusi lejup viņas sporta bikses, lai iztaustītu vēderu.

      Alise samirkšķināja acis, lai padzītu