Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

katrs šīs dīvainās dienas mirklis, lai par to pastāstītu Nikam. Vajadzēs viņam parādīt to rodeo jāšanas izdarību. Viņam tā liksies ļoti uzjautrinoša. Jā, visa šī diena bija briesmīgi smieklīga.

      (Protams, arī mazdrusciņ biedējoša, jo ko gan viņa, sasodīts, darīja sporta zālē kopā ar Džeinu Tērneri, kura uzvedās kā galīgi jukusi?)

      Viņi izgāja ārā pa stikla durvīm un nonāca milzīgā, garā telpā, kas bija tik liela kā tirdzniecības centrs. Viss šeit šķita svešāds. Tur bija rindās saliktas, sarežģītas iekārtas, ar kurām darbojās gan vīrieši, gan sievietes. Visi, šķiet, ar lielām pūlēm cēla, vilka vai stūma dažādas lietas, kas viņiem bija krietni vien par smagu. Telpā valdīja uzcītības pilns klusums, gluži kā bibliotēkā. Brīdī, kad garām aizslīdēja nestuves, neviens nepārtrauca darīt iesākto. Nestuves tika pavadītas vienīgi ar skatieniem, tik vienaldzīgiem un bezpersoniskiem, it kā Alise būtu televīzijas ziņās rādīts sižets.

      – Alise! – Kāds vīrietis nokāpa no soļošanas trenažiera un nostūma austiņas sev uz pleciem. – Kas tev notika?

      Viņa seja – koši sarkana un sviedru lāsīšu izraibināta – izskatījās pilnīgi sveša. Alise stingi raudzījās augšup uz vīrieti, pūlēdamās izdomāt kādu pieklājīgu atbildi. Bija tik sirreāli sarunāties ar nepazīstamu cilvēku, guļot uz muguras nestuvēs. Alise bija nonākusi vienā no tiem sapņiem, kuros viņa ieradās kokteiļu viesībās, ģērbusies vienā pidžamā.

      – Drusku apdauzīts pakausis, – Džordžs Klūnijs atbildēja viņas vietā, un tas nemaz neizklausījās medicīniski.

      – Cik žēl! – Vīrietis ar dvieli noslaucīja pieri. – Tā tikai vēl trūka. Tagad, kad tuvojas tā svarīgā diena!

      Alise mēģināja savilkt bēdīgu seju svarīgās dienas dēļ. Varbūt viņš bija kāds no Nika kolēģiem, un runa bija par kādu darba pasākumu, ko viņai vajadzētu zināt.

      – Nu, tā tev būs mācība, lai tu tik traki neaizraujies ar sportošanu, vai ne, Alise?

      – Ho, – Alise atteica. Viņa īsti nezināja, ko bija gribējusi sacīt, tomēr tā nu tas izskanēja: ho.

      Feldšeri aizsoļoja tālāk. Vīrietis atkal atgriezās uz trenažiera un atsāka skriet, vēl uzsaukdams viņai pakaļ:

      – Saudzē sevi, Alise! Pateikšu Megijai, lai piezvana! – Atdarinādams klausuli, viņš pielika pie auss īkšķi un mazo pirkstiņu.

      Alise aizvēra acis. Pakrūtē sagriezās nelabums.

      – Kā tu jūties, Alise? – Džordžs Klūnijs noprasīja.

      Alise atvēra acis.

      – Man ir drusku nelabi, – viņa sacīja.

      – Skaidrs. To jau varēja sagaidīt.

      Viņi apstājās pie lifta.

      – Es patiešām nezinu, kur atrodos, – Alise atgādināja Džordžam. Šķita, ka būtu vērts vēlreiz par to ieminēties.

      – Tagad par to nav jāuztraucas, – Džordžs atteica.

      Lifta durvis nošvīkstot atvērās, un no tā iznāca sieviete ar gludiem, taisni apgrieztiem matiem.

      – Alise! Vai ar tevi viss kārtībā? Kas noticis? – Viņa runāja, izteikti noapaļojot patskaņus. – Kāda sagadīšanās! Es nupat par tevi iedomājos! Es jau gribēju tev piezvanīt par to – nu, par to mazo negadījumu skolā. Kloī man visu pastāstīja. Nabadzīte! Ak vai, tā tikai vēl trūka, ar visu to rītvakaru un gaidāmo svarīgo dienu!

      Viņa nespēja vien beigt runāt, un feldšeri tikmēr iegrozīja nestuves liftā un nospieda pogu, uz kuras bija burts “G”. Durvis aizslīdēja ciet, sieviete pacēla roku pie auss, atdarinādama klausuli, gluži tāpat kā vīrietis uz trenažiera, un tai pašā mirklī kāda balss iesaucās:

      – Vai tā bija Alise Lova, ko es nupat redzēju uz nestuvēm?

      Džordžs ieminējās:

      – Jums ir daudz paziņu.

      – Nē, – Alise atteica, – nē, patiesībā nav vis.

      Viņa atcerējās, kā Džeina bija teikusi: “Patiesībā es nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.”

      Alise pagrieza galvu un apvēma Džordža Klūnija glītās, spodrās, melnās kurpes.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

      Pusdienlaiks jau bija gandrīz beidzies, kad man piezvanīja. Pēc piecām minūtēm man vajadzēja atkal atgriezties pie darba, un man būtu vajadzējis atrasties vannas istabā, lai pārbaudītu, vai starp zobiem nav ieķēries kāds krikums. Viņa sacīja: “Elizabete? Ak, sveika, te Džeina.

      Man te ir radusies problēma,” it kā visā pasaulē būtu tikai viena vienīga Džeina (kaut gan sievietei, kuras vārds ir Džeina, būtu vajadzējis ierasti nosaukt arī savu uzvārdu), un es sāku prātot: Džeina, Džeina, Džeina, kurai radusies problēma, un tad es sapratu, ka tā ir Džeina Tērnere. Alises Džeina.

      Viņa pateica, ka Alise stepa nodarbības laikā pakritusi sporta zālē.

      Tur nu es stāvēju, kamēr simt četrdesmit trīs cilvēki visi sēdēja atgāzušies pie saviem galdiem, lēja sev ūdeni ar ledu, grauza piparmētru konfektes, turēja pildspalvas gatavībā un gaidpilni skatījās uz katedru. Katrs no viņiem bija samaksājis divtūkstoš deviņsimt piecdesmit dolāru, lai dzirdētu manu uzstāšanos. Vai divtūkstoš piecsimt, ja kāds bija izmantojis iepriekšējās pieteikšanās atlaidi.

      Lūk, cik cilvēki man maksā, lai iemācītos uzrakstīt veiksmīgu pasta reklāmas projektu. Es zinu! Tā nejaukā biznesa pasaule jums ir pilnīgi sveša, vai ne, doktor Hodžes? Uzreiz bija skaidrs, ka jūs tikai pieklājīgi mājāt ar galvu, kad es jums mēģināju izskaidrot, ar ko nodarbojos. Varu derēt, ka jums nekad nav ienācis prātā, ka visas tās vēstules un brošūras, ko jūs saņemat pa pastu, patiesībā ir sarakstījuši dzīvi cilvēki. Tādi kā es. Varu derēt, ka uz jūsu pastkastītes ir uzlīme “REKLĀMAS NEMEST”. Neuztraucieties. Es jums to neņemšu ļaunā.

      Lai nu kā, tas gluži nebija vispiemērotākais brīdis, lai es trauktos apraudzīt savu māsu tikai tāpēc, ka viņai kaut kas atgadījies sporta zālē (dažiem ir arī jāstrādā; dažiem nav laika dienas vidū apmeklēt sporta zāli). It īpaši tāpēc, ka pēc tā atgadījuma ar banānu kēksiņiem es ar viņu vairs nerunāju. Es zinu, mēs esam to labu laiku apsprieduši, cenšoties aplūkot viņas rīcību no “racionālāka viedokļa”, tomēr es vēl aizvien ar viņu nesarunājos. (Protams, viņa patiesībā nemaz nezina, ka es ar viņu nesarunājos, taču atļaujiet man izbaudīt šo bērnišķīgo gandarījumu.)

      Es noprasīju Džeinai (jāatzīst, nedaudz aizkaitināti un iedomīgi): “Vai tas ir kaut kas nopietns?” Nez kāpēc man pat neienāca prātā, ka tas patiešām varētu būt kaut kas nopietns.

      Džeina paskaidroja: “Viņa domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, ka viņai ir divdesmit deviņi gadi un mēs abas vēl aizvien strādājam uzņēmumā ABR Bricks, un tāpēc tas pavisam nopietni ir dīvaini, to nu es varu teikt pavisam droši.”

      Tad viņa piemetināja: “Jā, un tu droši vien zini, ka viņa ir stāvoklī?”

      Man ir liels kauns par to, kā es reaģēju. Varu sacīt vienīgi to, doktor Hodžes, ka šī reakcija bija tikpat patvaļīga un neapturama kā skaļš siena drudža izraisīts šķaudiens.

      Tās bija dusmu trīsas. Skaļi nošalcot, tās pacēlās no manas pakrūtes līdz pat galvai, un es noteicu: “Piedod, Džeina, es tagad nevaru runāt,” un noliku klausuli.

      Džordžs