Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

iepleta muti.

      – Jēziņ, Alise, tu neesi stāvoklī!

      Stepa Trakule saknieba lūpas, it kā būtu pieķērusi Alisi kādā nerātnībā.

      – Ak vai, mīļā, es pirms nodarbības sākuma visām pajautāju, vai kāda no jums nav stāvoklī. Tev nevajadzēja tā kautrēties. Es būtu ieteikusi citādus vingrinājumus.

      Alises galva dunēja. Visi runāja kaut ko nesaprotamu.

      – Stāvoklī, – Džeina noteica – Šādā brīdī. Īsta katastrofa. – Nav vis. – Alise aizsargādamās uzlika plaukstu uz vēdera, lai Rozīne neko nesadzirdētu un neapvainotos. Viņu naudas problēmas nebija Džeinas darīšana. Izdzirdot par grūtniecību, citiem vajadzēja būt priecīgiem.

      – Paklau, ko tad tu tagad darīsi? – Džeina noprasīja.

      Dieva dēļ!

      – Darīšu? Ko nozīmē – ko es tagad darīšu? Man būs bērns. – Viņa nošņaukājās. – Tu smaržo pēc lavandas. Man jau likās, ka es sajūtu lavandas smaržu. – Grūtniecības dēļ viņa visu spēja saost daudz labāk.

      – Tas ir mans dezodorants. – Džeina patiešām izskatījās savāda. Ar viņas acīm kaut kas nebija kārtībā. To varēja skaidri redzēt. Varbūt viņai vajadzēja sākt lietot kādu acu krēmu.

      – Vai tev nekas nekaiš, Džeina?

      Džeina nosprauslojās.

      – Ar mani viss ir kārtībā. Labāk raizējies pati par sevi, sieviete. Tu taču esi tā grūtniece, kura zaudējusi samaņu.

      Bērns! Viņa bija savtīgi domājusi par savu sāpošo galvu, lai gan patiesībā viņai būtu vajadzējis uztraukties par nabaga mazo Rozīni. Kas gan viņa būs par māti?

      Alise ieteicās:

      – Cerams, ka es krītot nenodarīju bērnam pāri.

      – Nē, bērni ir ļoti izturīgi. Es tavā vietā par to neuztrauktos.

      Tā bija citas sievietes balss. Alise pirmo reizi paskatījās augšup un ieraudzīja, ka viņu bija ielenkušas vairākas sasarkušas pusmūža sievietes sporta tērpos. Dažas no viņām bija paliekušās uz priekšu un cieši raudzījās uz Alisi ar tik dedzīgu interesi, it kā viņa būtu cietusi autoavārijā, bet citas bija iespiedušas rokas sānos un tērzēja, it kā būtu ieradušās uz viesībām. Izskatījās, ka viņas atradās garā, ar dienasgaismas spuldzēm izgaismotā telpā. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt mūzikas ierakstu, metāla žvadzēšanu un pēkšņus, skaļus vīriešu smieklus.

      – Kaut gan grūtniecības laikā patiesībā nevajadzētu nodarboties ar tik spēcīgiem vingrojumiem, – kāda cita sieviete aizrādīja.

      – Bet es taču nekad nemēdzu vingrot, – Alise iebilda. – Man vajadzētu vairāk nodarboties ar sportu.

      – Nodarboties ar sportu vairāk, nekā to dari tu, meitēn, vispār nav iespējams, – Džeina piezīmēja.

      – Es nesaprotu, par ko tu runā, – Alise paskatījās visapkārt uz viņu ielenkušajām svešajām sejām. Tas viss bija tik… muļķīgi. – Es nesaprotu, kur atrodos.

      – Viņai droši vien ir smadzeņu satricinājums, – kāds satraukti ieteicās. – Smadzeņu satricinājuma gadījumā ir novērojama neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija.

      – O, paklausieties, viņa jau runā kā īsta ārste!

      – Es skolas laikā beidzu pirmās palīdzības kursus. Man prātā ir palicis tieši šis teikums. Neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija. No smadzeņu traumām ir jāuzmanās. Tās ir ļoti bīstamas.

      Stepa Trakule, izskatīdamās izbijusies, noglāstīja Alisei roku.

      – Ak vai, mīļā, VARBŪT TEV IR PAVISAM NELIELS SMADZEŅU SATRICINĀJUMS.

      – Jā, bet diez vai tāpēc viņa būs kļuvusi kurla, – Džeina strupi aizrādīja. Tad viņa paliecās Alisei tuvāk un ierunājās klusāk. – Viss ir kārtībā. Tu atrodies sporta zālē. Tu biji atnākusi uz piektdienas stepa nodarbību, uz to pašu, uz kuru tu jau veselu mūžību gribēji mani aizvilkt, vai atceries? Patiesībā es īsti nesaprotu, kas te tik labs. Lai nu kā, tu iespaidīgi nogāzies un sasiti galvu, tas arī ir viss. Gan jau atkal būs labi. Daudz svarīgāks ir jautājums par to, kāpēc tu man nepateici, ka esi stāvoklī.

      – Kas tā par piektdienas stepa nodarbību? – Alise nesaprata.

      – Paklau, tas nu gan ir traki, – Džeina satraukti noteica.

      – Ātrā palīdzība ir klāt! – kāds paziņoja.

      Stepa Trakule no atvieglojuma sāka uzvesties muļķīgi. Viņa pielēca kājās un sāka gaiņāt dāmas gluži kā sparīga mājsaimniece ar slotu rokās.

      – Labs ir, banda, atbrīvosim viņiem vietu, norunāts?

      Džeina joprojām tupēja uz grīdas blakus Alisei, izklaidīgi un viegli pliķēdama viņai pa plecu. Tad viņa aprāvās.

      – Oho! Kāpēc tu vienmēr tiec pie visas jautrības?

      Alise neveikli pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņām tuvojas divi izskatīgi vīrieši zilos uzsvārčos. Viņiem rokās bija pirmās palīdzības aprīkojums. Samulsusi viņa ar pūlēm mēģināja uzslieties sēdus.

      – Necelies, mīļā, – uzsauca garākais vīrietis.

      – Viņš izskatās uz mata kā Džordžs Klūnijs, – Džeina klusi iečukstēja Alisei ausī. Tā bija taisnība. Alise negribot kļuva možāka. Sajūta bija tāda, it kā viņa būtu atmodusies un nokļuvusi seriālā “Ātrā palīdzība”.

      – Nu, sveika. – Džordžs Klūnijs notupās viņām līdzās, nolaidis spēcīgās rokas sev starp ceļgaliem. – Kā tevi sauc?

      – Džeina, – Džeina atteica. – Ak, pareizi, viņu sauc Alise. – Vai tu vari nosaukt savu vārdu un uzvārdu, Alise? – Džordžs saudzīgi saņēma viņas roku un ar diviem pirkstiem sataustīja pulsu.

      – Alise Mērija Lova.

      – Vai tu drusku pakriti, Alise?

      – Cik var noprast, jā. Es neko neatceros. – Alisei uznāca raudiens. Viņa jutās īpaša. Tā tas notika gandrīz vienmēr, kad viņa runāja ar kādu veselības aprūpes jomas speciālistu, kaut vai tikai ar aptiekāru. Pie visa noteikti bija vainīga Alises māte, kura bērnībā slimošanas laikā bija viņu pārāk aptekalējusi. Gan Alise, gan Elizabete bija briesmīgas iedomu slimnieces.

      – Vai tu zini, kur pašlaik atrodies? – Džordžs gribēja zināt.

      – Ne gluži, – Alise atteica. – Cik var noprast, esmu sporta zālē.

      – Viņa nokrita stepa nodarbības laikā. – Džeina sakārtoja krūštura lencīti zem sava sporta krekla. – Es redzēju, kā tas notika. Viņa iespaidīgi apmeta kūleni atmuguriski un ar galvu ietriecās grīdā. Viņa bija bez samaņas apmēram desmit minūtes.

      No jauna uzradās Stepa Trakule, šūpodama zirgasti, un Alise vērīgi nopētīja viņas gludās, garās kājas un stingro, plakano vēderu. Tas neizskatījās pēc īsta vēdera.

      – Manuprāt, viņa uz mirkli pārstāja koncentrēties, – Stepa Trakule uzrunāja Džordžu Klūniju tik sazvērnieciski kā profesionāle, kas vēršas pie cita profesionāļa. – Es patiešām neiesaku šo nodarbību grūtniecēm. Es pajautāju, vai kāda no viņām nav stāvoklī.

      – Kurā grūtniecības nedēļā tu esi,