Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

atrodas, un man vajadzīgs kāds, kas varētu aizbraukt uz skolu pēc viņas bērniem. Leila attrauca: “Labi, bet kad jūs pabeigsiet atlikušo “izredžu vizualizācijas” daļu?” (Laikam gan tik aizrautīgi darbinieki ir slavējami, bet vai tas nav nedaudz patoloģiski, doktor Hodžes? Kāds ir jūsu lietpratēja viedoklis?)

      Pēc tam piezvanīju mammai, un viņa bija ieslēgusi balss pastkastīti. Ak, cik labi bija toreiz, kad mammai vēl bija sava dzīve. Šķiet, ka vēl pavisam nesen es vispirms būtu zvanījusi Frenijai. Krīzes situācijās viņa vienmēr izturējās tik savaldīgi. Bet pēc pārcelšanās uz pensionāru ciemu Frenija nolēma, ka vairs nesēdīsies pie stūres. (Man tas vēl aizvien šķiet savādi satraucoši. Viņa bija tik prasmīga braucēja.)

      Piezvanīju uz skolu un biju spiesta noklausīties balss ierakstu par ģimenes vērtībām. Piezvanīju uz Alises sporta klubu, lai noskaidrotu, vai viņi zina, uz kuru slimnīcu viņa aizvesta, un biju spiesta noklausīties balss ierakstu par saprātīgu uzturu.

      Visbeidzot es piezvanīju Benam.

      Viņš atsaucās jau pēc pirmā signāla, noklausījās manu vāvuļošanu un paziņoja: “Es par to parūpēšos.”

      CETURTĀ NODAĻA

      Cik varēja noprast, Alises datortomogrāfijas rezultāti bija “neievērojami”, un viņu pārņēma kauns par savu viduvējību. Alise atcerējās savas skolas liecības, kurās visur bija apmierinošas atzīmes un tādas piezīmes kā: “Klusa skolniece. Vairāk jāpiedalās klases nodarbībās.” Tikpat labi viņi būtu varējuši ņemt un atklāti uzrakstīt visam pāri: “Tik garlaicīga, ka mēs pat nezinām, kas viņa tāda ir.” Elizabetes liecībā dažas atzīmes bija izcilas, citas – nepietiekamas, bet piezīmes vēstīja: “Mēdz nedaudz traucēt.” Alise bija ilgojusies, kaut varētu kādam nedaudz patraucēt, tomēr nekādi nespēja izdomāt, kā lai to dabū gatavu.

      – Mēs esam noraizējušies par jūsu atmiņas zudumu, un tāpēc jums te nāksies palikt līdz rītam, lai mēs varētu jūs novērot, – paziņoja ārste ar brillēm sarkanajos plastmasas rāmjos.

      – Ak tā, labi, paldies. – Alise bikli pieglauda matus, iztēlodamās, kā viņas gultai līdzās vienā rindā sasēžas ārsti un medmāsas ar pierakstiem rokās, lai novērotu, kā viņa guļ.

      (Dažreiz Alise mēdza krākt.)

      Ārste piespieda mapi sev pie krūtīm un moži uzlūkoja Alisi, it kā viņai gribētos brītiņu patērzēt.

      Tā. Šausmas. Alise mēģināja izdomāt kādu interesantu sarunas tematu. Beidzot viņa ieminējās:

      – Vai jūs piezvanījāt manam ginekologam? Doktoram Čeplam? Protams, varbūt jūs vēl nemaz nepaguvāt… – Viņa negribēja, lai ārste nikni nošņāktu: “Piedodiet, biju aizņemta, glābjot kāda cilvēka dzīvību.”

      Ārste izskatījās domīga.

      – Patiesībā piezvanīju gan. Cik var noprast, Sems Čepls pirms trim gadiem ir aizgājis pensijā. Sekretāre man pateica, ka viņš pat esot iegādājies sev nelielu salu. Tas ir jauks darba gaitu nobeigums!

      – Viņš ir nopircis salu, – Alise atkārtoja. Satraucoši, ka ārste bija teikusi “jauks darba gaitu nobeigums”. Nu viņa izklausījās pārāk jauna un pārsteigta. Ārstam nekas nedrīkstēja sagādāt izbrīnu. Viņa bija tāda pati kā Džordžs Klūnijs no ātrās palīdzības. Šie profesionālie mediķi izskatījās tik iespaidīgi, un tad viņi lika citiem vilties, izrādīdamies par parastiem, ikdienišķiem ļaudīm. Lai nu kā, Alisei šķita, ka tas viss izklausās ļoti neticami. Cilvēki nemēdza iegādāties salas.

      – Paklau, arī jūs droši vien palīdzējāt viņam samaksāt par to salu! – ārste priecīgi paziņoja.

      Neticami, ka doktors Čepls vairs nesēdēja savā lielajā ādas krēslā, skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā uz baltām kartītēm rūpīgi pierakstīdams atbildes uz saviem pieklājīgajiem jautājumiem. Tagad viņš gulēja šūpuļtīklā un dzēra kokteili no glāzes, kurā bija ielikts papīra lietussardziņš. Vai viņš vēl aizvien nēsāja tauriņu? Alise iztēlojās viņu vienos sērfotāja šortos, ar tauriņu ap kaklu. Kā striptīza dejotājam. Viņa nolēma paturēt šo tēlu prātā, lai par to pastāstītu Nikam. (Kur viņš bija palicis?)

      Protams, ja tagad patiešām bija divtūkstoš astotais gads, tad bija pagājuši jau desmit gadi. Pats par sevi saprotams, doktora Čepla dzīvē daudz kas bija mainījies, un, daudz svarīgāk, par viņas dzīvi varēja sacīt to pašu – pat, ņemot vērā faktu, ka viņa bija IT KĀ LAIDUSI PASAULĒ BĒRNU.

      Pēdējo desmit gadu laikā bija varējis notikt tik daudz kas.

      Miljoniem notikumu. Miljardiem notikumu. Triljoniem notikumu!

      Tas būtu aizraujoši, ja vien nebūtu tik šausminoši. Šo… šo problēmu vajadzēja atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem. Ātri! Fiksi, kā būtu teikusi Frenija. Vai Frenija divtūkstoš astotajā gadā vēl bija dzīva? Vecmāmiņas taču mēdza mirt. Tas bija tikai sagaidāms. Par to nemaz nedrīkstēja tik ļoti bēdāties. Lūdzu, kaut nu Frenija nebūtu mirusi. Lūdzu, kaut nu neviens cits nebūtu miris. “Neviens cits mūsu ģimenē vairs nemirs,” Elizabete bija nosolījusies tolaik, kad viņai vēl bija desmit, bet Alisei – deviņi gadi. “Jo tas nebūtu godīgi.” Bērnībā Alise bija ticējusi katram Elizabetes vārdam.

      Varbūt Elizabete bija mirusi? Vai arī Niks? Vai mamma? Vai arī bērns? (“Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”)

      Pirmo reizi daudzu gadu laikā Alisi pārņēma tāda pati sajūta kā bērnībā pēc tēva nāves: viņai šķita, ka tūlīt nomirs vēl kāds no viņas mīļajiem. Viņa ilgojās, kaut spētu sapulcināt kopā visus, ko mīlēja, un noglabāt drošībā zem gultas kopā ar savām mīļākajām lellēm. Dažreiz spriedze kļuva tik neizturama, ka viņai pat aizmirsās, kā jāelpo, un Elizabetei nācās atnest viņai brūnu papīra maisu, kurā vajadzēja elpot.

      – Man laikam vajadzēs somu, – Alise uzrunāja ārsti.

      – Somu?

      Smieklīgi. Viņa taču nebija nekāds bērns, kurš sāka smakt, iedomājies par mirstošiem cilvēkiem.

      – Man bija soma, – viņa paskaidroja ārstei. – Sarkana mugursoma ar uzlīmēm. Vai jūs zināt, kur tā palikusi?

      Izskatījās, ka šāds administratīva rakstura jautājums ārsti ir nedaudz aizkaitinājis, taču tad viņa atteica:

      – Ak, jā. Te tā ir. Vai jūs gribat, lai es jums to iedodu? – Viņa paņēma svešo mugursomu, kas bija nolikta plauktā pie vienas no telpas sienām, un Alise to bailīgi uzlūkoja.

      – Nē. Jā. Jā, lūdzu.

      Ārste iedeva viņai somu un paziņoja:

      – Tā, tagad atpūtieties, un drīz kāds atnāks, lai aizvestu jūs uz palātu. Piedodiet, ka nākas tik ilgi gaidīt. Tā nu tajās slimnīcās iet. – Mātišķīgi papliķējusi Alisei pa plecu, viņa aši izgāja, pēkšņas steigas pārņemta, it kā būtu atcerējusies citu pacientu, kurš vēl aizvien viņu gaidīja.

      Alise pārlaida pirkstus pār trim spīdīgajām dinozauru uzlīmēm uz mugursomas atloka. Katram no tiem bija savs runas burbulis, kurā bija ierakstīts vai nu “DINOZAURI RULLĒ!”, vai “DINOZAURI DOD VAĻĀ!”. Alise paskatījās uz savu kreklu un noplēsa uzlīmi. Tās pavisam noteikti saderējās kopā. Pielīmējusi to atpakaļ pie krekla (viņai nez kāpēc šķita, ka tā patiešām ir jādara), Alise sāka gaidīt, vai kaut ko nesajutīs vai neatcerēsies.

      Vai tas viss piederēja Rozīnei? Viņas prāts kā izbiedēts dzīvnieks metās prom no šīs iedomas. Alise negribēja to zināt. Viņa negribēja, lai viņai