Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

ka tas nav nekas nopietns. Paklau, mani taču nevarētu iesūdzēt tiesā vai tamlīdzīgi, ko? Vai tiešām mana horeogrāfija bija tik sarežģīta?

      – Man patiešām šķiet, ka tā pēdējā piruete ar apgriešanos bija mazliet par traku, ja pirms tam jau reiba galva no pretējā pagrieziena pēc divkāršā spēriena.

      – Šī ir augstākā līmeņa nodarbība! Ja tā ir par vienkāršu, cilvēki sūdzas. Es piedāvāju iespējas. Es pasniedzu slāņos. Ak dievs, lai ko es arī darītu, vienmēr kādam nav labi.

      Vai tas, ko viņa dzirdēja, bija radio sarunu šovs? Radio sarunu šovi bija neciešami. Zvanītāji bija tik kašķīgi un runāja caur degunu. Viņi vienmēr par kaut ko šausminājās. Alise reiz bija sacījusi, ka nekad nav ne par ko šausminājusies. Elizabete bija teikusi, ka par to varot vienīgi šausmināties.

      Turēdama acis ciet, viņa skaļi ievaicājās:

      – Vai tu esi ieslēdzis radio, Nik? Jo man liekas, ka man sāp galva. – Tas izklausījās neiecietīgi, un viņa parasti nemēdza tā runāt, tomēr viņa galu galā bija stāvoklī, viņai sāpēja galva, bija auksti, un viņa nejutās īsti… labi.

      Varbūt tas bija rīta nelabums?

      Vai vispār bija rīts?

      Ak, Alise.

      – Alise, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Alise?

      Rozīne, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Rozīne?

      Ik vakaru pirms gulētiešanas Niks sarunājās ar bērnu, piespiedis Alisei pie vēdera izlietota tualetes papīra rullīti. Šo ideju viņš bija noklausījies kādā radio pārraidē, kurā tika apgalvots, ka šādi bērns iemācīsies pazīt ne vien mātes, bet arī tēva balsi.

      – Ahoi! – Niks sauca. – Vai tu mani dzirdi, Rozīne? Te runā tavs tēvs!

      Viņi bija izlasījuši, ka tagad bērns ir izaudzis tik liels kā rozīne. Un tāpēc viņi sauca bērnu par Rozīni. Protams, tikai tad, kad bija palikuši divatā; viņi taču bija tik stilīgi topošie vecāki. Nekādas muļķošanās citu acu priekšā.

      Rozīne atteica: viss kārtībā, tēti, paldies, dažreiz ir drusku garlaicīgi, bet vispār nav ne vainas. Cik varēja noprast, Rozīne vēlējās, lai mamma izbeidz ēst visus tos garlaicīgos, zaļos mēslus un pārmaiņas pēc notiesā kādu picu.

      – Man tā trušu barība ir apnikusi! – Rozīne paziņoja.

      Izskatījās, ka Rozīne, visticamāk, varētu būt puika. Gluži vienkārši šķita, ka viņam ir vīrišķīgs raksturs. Mazais nerātnis. Viņi abi par to bija vienisprātis.

      Alise mēdza atlaisties gultā un skatīties uz Nika galvvidu. Tur bija daži sudrabaini spīdīgi mati. Viņai nebija ne jausmas, vai Niks par tiem zina, un tāpēc viņa nekad nebilda ne vārda. Nikam bija trīsdesmit divi gadi. Sudrabainie mati izplūda viņas acu priekšā. Tas viss bija to trako grūtniecības hormonu dēļ.

      Alise nekad nemēdza skaļi sarunāties ar bērnu. Viņa to kautrīgi uzrunāja tikai domās, gulēdama vannā (ne pārāk karstā – tik daudz visādu noteikumu). “Sveiks, mazais,” viņa klusībā nodomāja un tad, šī brīnuma pārņemta, ar plaukstām uzšļakstināja ūdeni kā bērns, kurš sapņo par Ziemassvētkiem. Drīz bija gaidāma viņas trīsdesmitā dzimšanas diena, viņai bija baiss mājokļa kredīts, vīrs un gaidāms bērns, tomēr viņa jutās gandrīz tāpat kā piecpadsmit gadu vecumā.

      Ar to atšķirību, ka piecpadsmit gadu vecumā pēc iepirkšanās viņa nebija izjutusi nevienu svētlaimes mirkli. Tolaik viņa vēl nebija iepazinusies ar Niku. Viņas sirdij vēl vajadzēja vairākas reizes tikt salauztai, lai pēc tam varētu uzrasties Niks un ar vārdu “ieķēries” salipināt to kopā kā ar superlīmi.

      – Alise? Vai ar tevi viss ir kārtībā? Lūdzu, atver acis.

      Tā bija sievietes balss. Pārāk skaļa un griezīga, lai to varētu izlikties nedzirdam. Šī balss uzvilka viņu atpakaļ pie apziņas un vairs nelaida vaļā.

      Šī balss atmodināja Alisē pazīstamu, kaitinošu, uzmācīgu sajūtu, gluži kā pārāk ciešas zeķes.

      Šī persona neiederējās viņas guļamistabā.

      Alise pagrieza galvu uz vienu pusi.

      – Au!

      Viņa atvēra acis.

      Svešādas, izplūdušas krāsas un apveidi. Viņa nespēja saskatīt pat naktsskapīti, lai pasniegtos pēc brillēm. Viņas redze noteikti atkal bija pasliktinājusies.

      Viņa samirkšķināja acis, vēl un vēlreiz, un tad viss atkal kļuva skaidri saskatāms, it kā kāds būtu noregulējis teleskopa asumu. Viņas acu priekšā bija ceļgali. Cik jocīgi.

      Kaulaini, balti ceļgali.

      Viņa gandrīz nemanāmi pacēla galvu.

      – Nu tad beidzot!

      Nudien, tā taču bija Džeina Tērnere, viņas kolēģe, nometusies ceļos viņai līdzās. Džeina bija pietvīkusi, un viņai pie pieres bija salipušas sasvīdušu matu šķipsnas. Viņas acis bija noguruma pilnas. Līdz šim Alise vēl nekad nebija pamanījusi, ka viņai ir mīksts, tukls kakls. Viņai mugurā bija sporta krekls ar milzīgiem sviedru traipiem un sporta bikses, un viņas tievās, baltās rokas klāja tumši vasarraibumi. Alise vēl nekad nebija redzējusi tik lielu daļu Džeinas ķermeņa. Tas bija mulsinoši. Nabaga vecā Džeina.

      – Listērijas, glicīnijas, – Alise sacīja, mēģinādama pajokot.

      – Tu murgo, – Džeina paziņoja. – Nemēģini celties augšā. – Hmmph, – Alise novilka. – Es nemaz negribu celties augšā. – Viņa juta, ka neatrodas gultā; šķiet, viņa gulēja uz vēsas lamināta grīdas. Vai viņa bija piedzērusies? Vai viņa bija aizmirsusi, ka ir stāvoklī, un neprātīgi piedzērusies?

      Viņas ginekologs bija izmeklēti pieklājīgs vīrietis ar apaļu seju, kurš nēsāja tauriņu. Viņš izskatījās mulsinoši līdzīgs vienam no Alises izbijušajiem puišiem. Viņš apgalvoja, ka itin nemaz neiebilstot pret “teiksim, aperitīvu, kam seko viena vīna glāze pie vakariņām”. Alise nosprieda, ka aperitīvs noteikti ir kāda īpaša dzēriena marka. (“Ak, Alise,” Elizabete noteica.) Niks paskaidroja, ka aperitīvs ir dzēriens, ko iemalko pirms vakariņām. Arī Nika ģimene mēdza dzert aperitīvus. Alises ģimenei bija viena noputējusi liķiera Baileys pudele, kas cerīgi gaidīja pieliekamā tālākajā stūrī aiz makaronu skārdenēm. Par spīti ginekologa vārdiem, viņa kopš grūtniecības testa veikšanas bija izdzērusi tikai vienu pusglāzi šampanieša un tāpēc jutās vainīga, lai gan visi nemitīgi apgalvoja, ka tas jau neesot nekas slikts.

      – Kur es esmu? – Alise noprasīja, briesmīgi baidīdamās no atbildes. Vai viņa atradās kādā noplukušā naktsklubā? Kā gan viņa varēs paskaidrot Nikam, ka bija aizmirsusi par savu grūtniecību?

      – Tu esi sporta zālē, – Džeina paskaidroja. – Tu nokriti, sasities un zaudēji samaņu. Es gandrīz dabūju sirdstrieku, lai gan savā ziņā pat nopriecājos, ka man bija radies iemesls beigt vingrot.

      Sporta zālē? Alise nekad negāja uz sporta zāli. Vai viņa bija pamodusies sporta zālē un piedzērusies?

      – Tu zaudēji līdzsvaru, – iejaucās kāda asa, moža balss. – Tas tik bija kritiens! Tu mūs visus pārbiedēji, muļķadesa tāda! Mēs jau izsaucām ātro palīdzību, tāpēc neuztraucies – profesionāla palīdzība ir jau ceļā!

      Līdzās Džeinai bija notupusies tieva, kafijas brūnumā iedegusi meitene ar gaišiem, izbalinātiem, zirgastē saņemtiem matiem, spīdīgām elastīga auduma sporta biksēm un īsu, sarkanu krekliņu, uz kura ar