Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

piecēlās un izkliboja ārā. Runas kļuva nekautrākas. Tēvs acīmredzot bija atmetis savas skumjas, kas viņu pārņēma ceremonijas laikā, un čukstēja Džūlijai ausī. Viņa laimīga smaidīja. Huans skaļi līksmoja kopā ar saviem pārmērīgi grezni ģērbtajiem draugiem un Džemu. Starp viņiem sēdēja vulgāri ģērbusies sieviete, kas pūlējās kāri uztvert katru mana brāļa vārdu.

      Es izmantoju katru izdevību, lai slepus uzmestu skatienu Džovanni. Viņš atšķirībā no manis nebija zaudējis apetīti un ēda jau trešo cepto gaili, aizlicis servjeti aiz Mantujas hercoga aizdotās ķēdes. Gredzeniem rotātie pirksti bija taukaini. Viņa pāžs atkal piepildīja kausu. Vīns nebija atšķaidīts, tomēr Džovanni nešķita piedzēries, tikai izklaidīgs. Viņš uz maniem skatieniem atbildēja ar neskaidru smaidu, it kā būtu aizmirsis, kāpēc esam šeit.

      Katrs nākamais mirklis tuvināja mani biedējošajai stundai, kad nāksies iet uz laulības gultu. Man gribējās atvieglotai raudāt, kad pāži ar sudraba traukiem rokā notrauca no mūsu galdiem kaulus un cīpslas. Kāds pašķindināja zvaniņu, ziņojot par saldā ēdiena atnešanu. Zālē iesoļoja livrejā ģērbti vīri, šoreiz nesot cukurotas mandeles, marcipānu, saldumus un augļus, kā arī saldā Madeiras vīna krūkas. Izdzirdējusi Džūlijas spiedzienu, es izbrīnīta pagriezos līdz ar vairākumu viesu. Tēvs bija iebāzis roku viņas krūšu izgriezumā. Izzvejojis konfekti, viņš iemeta to mutē, nošmaukstināja lūpas un piemiedza ar aci zemāk sēdošajiem. Tie visi bija kardināli.

      – Nav nekā labāka par sievietes sviedriem, lai iekvēlinātu mēli, – viņš pajokoja. Zāli pāršalca smieklu vētra. Kardināli stūma saldumus aiz tuvākajiem ņieburiem, sievietes spiedza un tēlotās dusmās sita kardināliem pa pirkstiem.

      Tēvs atlaidās krēslā. – Pārējo atdodiet pūlim, – viņš pavēlēja Burhardam, un tas spēji ievilka elpu, it kā būtu saņēmis pavēli ziedot vienkāršajiem ļaudīm pats savu kāju. Kalpotāji atvēra zāles logus, ielaižot tīkamu vakarīgā gaisa vēsmu. Ļaudis, kas pulcējās laukumā, sāka trakot, kad pāži no deserta šķīvjiem pār bruģi nolēja konfekšu lietu.

      Uztvēris manu skatienu, tēvs piemiedza ar aci un skaļi iesaucās: – Mūziku! Līgavai laiks dejot! Kurš dejos ar manu Lukrēciju?

      Aktieri steigšus atkāpās malā, pametot uz grīdas sava nenovērtētā priekšnesuma paliekas – baltu masku, apdilušas mežģīnes, neīstu, zeltītu zobenu. Muzikanti uzskaņoja instrumentus. Kad beidzot tika nospēlētas spāņu moreskas dejas notis, es dedzīgi pievērsos Džovanni. Tieši kustības likās nepieciešamas, lai izgaiņātu stīvumu un pārsātinājuma radīto kūtrumu. Varbūt viņš pat pačukstēs man kādu maigu vārdu, mazinot manas bailes.

      Viņš papurināja galvu un nočukstēja: – Nevaru. – Viņam ap kaklu vēl joprojām bija netīrā servjete.

      – Nevarat? – Mani pārņēma izbrīns. Pat necilākie augstmaņi prata dejot. Tas bija tikpat pašsaprotami kā jāšana un cīņa ar zobenu.

      – Nē, es protu. Bet šīs drēbes… – Viņš pamāja, norādot uz sevi. – Šī ķēde. Tas viss ir pārāk smags. Es negribu, lai par mani smejas.

      Viņš jau otro reizi žēlojās par savu apģērbu. Man radās aizdomas, ka viņu mulsina nevis svars, bet gan iespēja kaut ko saplēst. “Vai pēc svinībām tas viss jāatdod?”

      – Es labprāt piesavināšos šo godu! – Un Čezāre iesoļoja zālē tik izaicinoši, ka pievērsa sev visu skatienus.

      Spīdīgās vara krāsas cirtas jau sniedzās līdz pleciem. Ejot garām aktieru pamestajām mantām, viņš pieliecās un paķēra pusmasku, ko pielika pie sejas. Baltais apveids apkļāva viņa pieri, acis un degunu, izceļot spēcīgo žokli un jutekliskās lūpas. Viņš bija pārģērbies piegulošās šosēs un samta dubletā, kas pasvītroja šauro vidukli. Pie kudpija bija piestiprinātas bārkstis ar sudrabotiem galiem. Krekls bija tik tumši sarkans, ka izskatījās melns. Uz krūtīm gūlās krusts, vienīgā dārglieta, un zelta ķēdes aizvijās ap pleciem kā čūsku astes.

      Iznācis no mūsu tēva paaugstinājuma aizsega, viņš pielieca galvu.

      Tēvs pārsteigts lūkojās uz viņu. – Jūsu Eminence neieradās uz dzīrēm.

      – Lūdzu piedošanu, Svētība, bet mani pēdējā brīdī aizsauca dot pēdējo svaidījumu kādam grēciniekam. – Tagad es sapratu, kāpēc Čezāre uzlicis masku. Tā viņš izsmēja pats sevi, slēpjot seju, kas nepiederēja kardinālam. Arī tēvs to sadzirdēja un bargi uzlūkoja Čezāri. – Tas ir vājš attaisnojums.

      Lai nu kā, neuzskatu, ka jums būtu piedienīgi dejot ar…

      Es pielēcu kājās. – Lūdzu, Jūsu Svētība! Ļaujiet, mēs jūs iepriecināsim. Varbūt šī ir pēdējā izdevība mums ar brāli kopā dejot.

      – Jā, – Čezāre smaidot noteica. – Iespējams.

      – Tā nebūt nav, – tēvs noņurdēja, bet es jau kāpu lejā, neklausoties murdoņā, kas pāršalca zāli.

      Satvērusi Čezāres roku, es ļāvu, lai viņš mani izved zāles vidū netālu no pamestā zobena un savītajām lentēm. Mēs nostājāmies, salikuši plaukstas kopā, un es sajutu viņa auguma siltumu.

      – Domāju, ka esi mani pametis, – es nočukstēju.

      Čezāres acis sveču gaismā dzalkstīja kā topāzi. – Man vajadzēja pārģērbties.

      – Tu nenomainīji visu. – Es uzsvērti palūkojos uz viņa krustu.

      Brāļa smaids pieņēmās spēkā. – Putnēns nomet visas spalvas tikai tad, kad atstāj ligzdu. – Viņš nostājās sānis, nostiepa pirkstgalus un iespieda roku sānos. Mēs sākām deju.

      Es vairs nejutu savu smago tērpu, ļaujoties, lai viņš vada mani sarežģītajos soļos, ko neskaitāmas reizes izmēģinājām bērnībā. Mūs vienoja dzimtenes mūzika; tā saistīja mūs, Bordžas.

      Kad beidzām deju, es biju aizelsusies un atkal jutu ņieburu, kas gluži kā dzelzs stīpas nospieda manas ribas. Mēs pagriezāmies pret paaugstinājumu, vēl joprojām sadevušies rokās, un es redzēju asaras mūsu tēva acīs. Džūlija smīkņāja, bet Huans mani pārsteidza, skaļi paužot savu apbrīnu. Viņš pirmais sasita plaukstas, un arī pārējie pārspīlēti skaļi aplaudēja. Daži pat uzsauca: – Bravissimo!

      Čezāres sasvīdusī plauksta izslīdēja no mana tvēriena, un es pagriezos pret viņu. Brālis klusi jautāja: – Vai redzi, kāda vara tev piemīt, Lučija? – Viņš atkāpās, paklanījās un devās pie Huana galda. Viņš pasniedza Čezārem kausu.

      Brālis to pacēla. – Iedzersim par Pezāro valdnieku un valdnieci! Daudz laimes viņiem un daudz augļu! Buona fortuna!

      Viesi strauji cēla kausus, pār kuru malām izšļācās vīns. Es apdullusi atgriezos pie Džovanni. Viņa sejas izteiksme bija bezkaislīga, bet viņš cieši sažņaudza kausa kāju.

      Tēvs pamāja pārējiem viesiem, ļaujot iziet uz deju grīdas. Huans uzrāva savu vulgāro sievieti kājās un dedzīgi metās mūzikas ritmā, griežot viņu apkārt, līdz sieviete neprātīgi smējās un no viņas matiem bira mākslīgas pērles.

      Tikai tagad Džovanni beidzot pieliecās man tuvāk un klusi noteica: – Tu labi dejo, sieva.

*

      Pusnaktī pienāca stunda, no kuras es tā baidījos.

      Sākās svinīga ceremonija. Tēvs bija aizliedzis rupjus jokus un aicinājumus uz labām medībām guļamkambarī, kā pierasts kāzās, un kopā ar dažiem kardināliem pavadīja Džovanni un mani uz Portika Svētās Marijas pili.

      Mana sirds strauji pukstēja krūtīs. Domāju, ka zaudēšu samaņu, kad iegājām