Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

ieķērās tēvam rokā. – Pagājis tik ilgs laiks, ka Jūsu Svētība noteikti var paēst vakariņas kopā ar mums. Ēdīsim uz terases. Mūsu dārzs ir gatavs un ļoti skaists, vai ne, Lukrēcija? – Runājot viņa neskatījās uz mani, jo visa viņas uzmanība bija pievērsta tēvam. – Jums jāredz sava dāsnuma augļi. Man ir svaiga melone un šķiņķis, kas īpaši jums atvests no Spānijas.

      – Vai tiešām? – Tēvs aplaizīja lūpas. – Šķiņķis būtu ļoti gards. Diemžēl es atnācu pie Lukrēcijas. Apsolīju viņu šodien izvest pastaigāties.

      Viņš neko tādu nebija apsolījis, un Džūlija to zināja. Viņa sastinga, it kā būtu saņēmusi pavēli izvākties. Pirms viņa paguva kaut ko iebilst, kardināls Sforca sacīja: – Es justos pagodināts, ja varētu pavadīt donnu Lukrēciju. Viņa Svētībai nevajadzēs atteikties no šķiņķa. Un daiļās dāmas, – viņš piebilda, eleganti paklanījies Džūlijai.

      – Lieliski. – Džūlija satvēra tēva roku vēl ciešāk. – Lukrēcija sapratīs. Vai ne, mīļā? – Viņa atkal neskatījās uz mani. Es piebalsoju: – Jā, palieciet pie mums, Jūsu Svētība. Jūs taču nepaguvāt pavadīt laiku ar…

      – Sarunāts! – Džūlija valdonīgi pamāja, aizsūtot prom visus, izņemot mani un Peroto. Tēvs apmulsis pieņēma manu skūpstu uz vaiga. – Vēlāk es tev atlīdzināšu, – viņš nočukstēja, un es sekoju pārējiem.

      – Pateicos par piedāvājumu, Jūsu Eminence, – es vērsos pie kardināla Sforcas. – Bet jums noteikti ir svarīgāki pienākumi.

      – Nepavisam, – viņš atbildēja. – Lūdzu, nāciet man līdzi! Ģērbieties tā, lai varētu doties nelielā izjādē pa pilsētu. Peroto, pavadi donnu Lukrēciju! Tiksimies pagalmā pēc pusstundas. – Viņš smaidīja, bet acis bija saltas. – Viņa Svētība jums sagatavojis īpašu pārsteigumu.

      Es steidzos pārģērbties. Vajadzēja ņemt līdzi Pantalīziju, jo Adriāna uzstāja, ka nekur nedrīkstu iet bez viņas. Es ātri uzvilku vieglu zīda tērpu, paņēmu apmetni ar kapuci, un mēs devāmies uz pagalmu.

      No Apustuļu pils skanēja āmuru klaudzieni un strādnieku klaigas. Tēvs bija sācis atjaunošanas darbus. Kardināls Sforca mani gaidīja blakus segtām nestuvēm un bruņotiem pavadoņiem. Pantalīzija palūkojās uz Peroto, kurš palīdzēja mums iekāpt. Viņš novērsās un koši piesarka.

      – Tu viņam patīc, – es jokoju, kad iekārtojāmies spilvenos. – Un arī tev viņš patīk. Es jau esmu redzējusi, kā viens otru nopētāt.

      – Viņš ir pievilcīgs. – Pantalīzija ielūkojās spraugā starp aizkariem. – Vai viņš ir no labas ģimenes?

      – Laikam, – es izklaidīgi noteicu, jo man nebija ne jausmas. – Pašķir aizkarus! – Arī man gribējās paraudzīties uz Romu. Ļoti reti gadījās iespēja pašai paviesoties pilsētā, it sevišķi kopš dienas, kad tajā valdīja mans tēvs.

      Mēs pametām Vatikānu un aplaidām loku ap duļķaino, lietus ūdens pierietējušo Tibru. Ceļu mēs izvēlējāmies gar seno pilsētas mūri. Pie katra līkuma gaisā slējās zvanu torņi un baznīcu smailes. Kad sasniedzām šauras, akmens plāksnēm bruģētas ielas, mūs ieskāva apdullinoša kakofonija. Virs galvas kā cilvēku austs tīkls vijās veļas auklas un izvirzīti balkoni. Auroja mājlopi, ko veda uz kaušanu, un pilsoņu sievas skaļi pļāpāja durvīs, bērni rotaļājoties spiedza, ubagi stūros vaimanāja, un tirgotāji piedāvāja visu, sākot no relikvijām un beidzot ar traukiem. Garīdznieki un augstmaņi zirgos auļoja mums garām, un viņiem nerūpēja, kurš pakļūst zem pakaviem. Mežonīgi suņi cīnījās par atkritumiem, un notekās rušinājās cūkas. Gaisā vējoja izkārnījumu un sasmakuša ūdens smārds. Viss bija skaļš, netīrs un bīstams.

      Es to dievināju.

      Roma bija mana pilsēta. Manas mājas.

      Garām tirgum rietumu krastā mēs nokļuvām Trastaveres labirintā, kur dzīvoja turīgie tirgoņi nocietinātos namos blakus ādmiņu darbnīcām, vīna veikaliem, iebraucamajām vietām un bordeļiem. Nestuvēm šūpojoties, Pantalīzija jautāja: – Kāpēc mēs esam šeit? Te dzīvo tikai ebreji un zagļi.

      – Un bagātnieki, – es atgādināju. Mēs apstājāmies pie drūmas ēkas ar izrobotiem mūriem, augstu torni un vārtiem ar misiņa apkalumiem. Peroto palīdzēja mums izkāpt. Arī kardināls Sforca nolēca no zirga. Vārti atvērās, un iznāca vairāki pāži, kas pārņēma savā ziņā nestuves un zirgus, bet mēs iegājām iekšā.

      Pagalmā bija strūklaka un apcirpti koki māla podos. Es atmetu kapuci un aplūkoju šo novārtā pamesto, bet acīmredzami bagātīgo vietu, kā arī vīrus, kas slaistījās pie arkādes. Daži pagriezās un nopētīja mani. Es jutu, ka tie ir pieredzējuši neģēļi, līdzīgi Huana pavadoņiem. Tas apstiprinājās, kad viens no viņiem pienāca pie mums un paklanījās.

      – Donna Lukrēcija, benvingut. – Viņš mani pārsteidza, runājot katalāņu valodā. Kalsnais vīrietis bija ģērbies grezni kā jau algotnis. Ādas dubletam bija josta, pie kuras piestiprināta dunča maksts un naudas maisiņš. Krekla piedurknes un apkakli rotāja izsmalcinātas mežģīnes. Zābakiem bija plati stulmi, lai varētu paslēpt nelielus ieročus. Viņam bija savādas acis, ne zilas, ne pelēkas, bet tādā kā krēslas tonī. Zem cepures vijās tumši mati. Muti kropļoja liela rēta, tomēr viņam piemita valdzinājums. – Es esmu Migels de Korelja, nupat ieradies no Valensijas, lai kalpotu savam kungam. Sauciet mani par Mikeloto. Esmu jūsu rīcībā.

      Tagad viņš runāja itāliski, un kardināls Sforca aizkaitināts jautāja: – Kur ir tavs kungs? Mēs sūtījām ziņu, ka ieradīsimies.

      – Viņš gaida jūs augšstāvā, – Mikeloto atbildēja. Kardināls tuvojās kāpnēm, bet algotnis piebilda: – Kungs vēlas brīdi pavadīt divatā ar dāmu. Zālē ir izlikti atspirdzinājumi, Eminence. – Mikeloto izmanīgi nostājās starp Sforcu un kāpnēm. Viņš pieskārās manai rokai, bet tik viegli, ka es neko nejutu.

      Mierinoši uzsmaidījusi Pantalīzijai, es paaicināju Peroto. – Nepamet viņu vienu, – es piekodināju. Peroto atkal nosarka. Man bija taisnība; viņam patika mana kalpone.

      Mikeloto man sekoja uz otro stāvu, kur apartamentus ieskāva galerija ar krāsotām dzegām. Bija acīmredzams, ka mājas iemītnieks te dzīvo pavisam nesen. Gaiteņos bija izmētāti salmi, tukšas lādes un otrādi apgāztas kastes. Saimnieks noteikti bija bagāts, spriežot pēc gobelēniem, kas izritināti pie zāles sienām, un austajiem turku paklājiem uz galdiem un skapjiem.

      Algotnis ielēja man vīnu no sudraba krūkas un pasniedza kausu, un es jautāju: – Kam varu pateikties par šo godu?

      Viņš pasmaidīja un, viegli paklanījies, atmuguriski izgāja no zāles.

      – Lučija.

      Es spēji pagriezos. Kāds pārsteigums! Man tuvojās Čezāre.

      Uzreiz bija redzams, ka viņš pieņēmies svarā un ataudzējis matus. Viņa galvu ieskāva īsas, tumši rudas cirtas, un viņš līdzinājās Botičelli ķerubam.

      – Tu esi atgriezies Romā! – es iesaucos. – Kāpēc man neteici?

      – Gribēju tevi pārsteigt. – Čezāre norādīja uz istabu. – Vai tev patīk mans jaunais nams?

      – Vajadzīgi daži uzlabojumi, – es atzinu un sarāvos. Viņš noteikti pats saprata, ka šī nav pils. Grīdas flīzes bija ieplaisājušas, un griestu stūros rēgojās mitruma pēdas.

      Čezāre iesmējās. – Protams. Vai esi vīlusies?

      – Nē, – es steigšus attraucu. – Nams ir skaists. Cik ilgi tu šeit jau esi?

      – Gandrīz