Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

paraustīja plecus. – Ja laime ir gada ienākumi četrdesmit tūkstošu dukātu apmērā, es nevaru sūdzēties. Un dukāti man sagādāja šo! – Viņš iepleta rokas. – Nedaudz lietotu, bet ļoti greznu namu Romas daudzveidīgākajā rajonā, un es drīkstu ar to rīkoties, kā vēlos. Lieliska pils, vai ne? Tā kļūs par šīs pilsētas lepnumu. Visi augstmaņi karos par ielūgumu pie Čezāres Bordžas, kad būšu te visu pabeidzis.

      – Tātad tu pieņēmi kardināla vietu? – Mani māca šaubas par brāļa vienaldzību. Jutos tāpat kā toreiz, kad Huans mūs atrada dārzā. Čezāre slēpa savas īstās domas, lai rādītu visiem gaidīto fasādi. – Tu piekrīti visam, ko tēvs pieprasa?

      – Man nav citas izvēles. – Čezāre piegāja pie galdiņa un ielēja vīnu divos kausos. – Tas ir mans liktenis, Lučija. Mēs nevaram iebilst pret likteni, varam tikai mēģināt to paredzēt un, ja paveicas, pielāgot savai gribai. – Viņš pieklusināja balsi. – Es grasos panākt, lai man ļoti paveicas.

      Tas jau izklausījās pēc mana brāļa, kaut gan nespēju iedomāties, kā viņš varētu izbēgt no Baznīcas skavām. Malkodama reibinošo vīnu, es vēroju, kā Čezāre pastaigājas un laiž pirkstus pār savām mantām. Viņam patika viss skaistais. Gribēju jautāt, kā viņš izturēs šo ērkšķu kroni, ko viņam uzspiedis tēvs, kā viņš apvaldīs savu kaismi pret pasauli. Čezāres sirdī kūsāja dzīvība, jaunība un spars. Viņš nespēs paciest Vatikāna dzīves grūtības, ķildas un intrigu vīšanu ar pārējiem kūrijas kardināliem. Zvērests nemaz nebija pats sliktākais, jo daudziem garīdzniekiem bija mīļākās un bērni, arī mūsu tēvam, bet iejūgt Čezāri paklausībā… Tikpat labi varētu piespiest brīnišķu ērzeli vilkt arklu tīrumā.

      Es tomēr klusēju. “Kāda gan nozīme maniem vārdiem? Čezārem bija taisnība – viņam nav izvēles. Tāpat kā mums visiem. Mēs esam Bordžas. Mums jāupurē savas vajadzības ģimenes vārdā.”

      – Ir vēl kāds pārsteigums, – Čezāre ieminējās, iztrūcinot mani no pārdomām, un apstājās pie loga. Biezie, zaļganie stikli ielaida istabā nespodru gaismu, bet bija tik netīri, ka aiz tiem neko nevarēja saskatīt. Es jau grasījos paberzēt stiklu ar piedurkni, bet viņš nočukstēja: – Kuš! Neaizbiedē mūsu medījumu. – Viņš nospieda apslēptu sviru loga rāmī, un stikls pavērās uz ārpusi. Es sajutu miklu zaļumu smaržu.

      – Tev ir arī dārzs? – es sajūsmināta iesaucos. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un rādīja uz ārpusi. Mans skatiens pievērsās Trasteveres raibajam siluetam, zvanu torņiem un baznīcu smailēm. Pēc tam es palūkojos lejup uz dārzu pie ārsienas, kur nekoptie krūmi ieskāva putniem domātu ūdens tvertni un Veneru bez rokām.

      Un tur es pirmo reizi ieraudzīju viņu – vīrieti, kurš pastaigājās pa taciņu un šķita jūtamies neērti. Viņam mugurā bija zils ieloču ģērbs, kas sniedzās līdz augšstilba vidum. Atlocītās piedurknes bija aizspraustas aiz jostas, atklājot kreklu zem dubleta. Šoses piegūla viņa kājām, kaut gan ne tik cieši kā manam brālim. Pareizāk sakot, viņa kājas nebija labi veidotas, un zilo zābaku stulmi kūļājās ap kalsnajiem apakšstilbiem. Viņam galvā bija muļķīga konusveida cepure ar platu malu. Pat samiegusi acis, es nevarēju saskatīt viņa seju un redzēju tikai taisni nogrieztos kastaņbrūnos matus, kas garumā atstāti līdz pleciem. Viņš klīda ap ūdens tvertni, spārdot oļus, un ūdenī ielaidās zvirbulis. Vīrietis atlēca malā un pavicināja roku, lai aizgaiņātu putnu. Man piepeši sirds krūtīs sažņaudzās vēl brīdi pirms tam, kad Čezāre pačukstēja: – Džovanni Sforca baidās notraipīt drēbes, kuru iegādei naudu aizņēmās no radiem. Zelta ķēde ap kaklu pieder man. Viņam vajadzēja zeltu, kas nomāktu šo briesmīgo zilo krāsu.

      – Džovanni Sforca, mans līgavainis? – Es strauji atkāpos no loga.

      Čezāre pamāja. Es piespiedu plaukstas pie tērpa svārkiem, it kā viņš varētu sadzirdēt tos čaukstam, un uzdrošinājos palūkoties vēlreiz. Džovanni bija apstājies un raudzījās augšup. Es sastingu, bet atvieglota pamanīju, ka viņš vismaz neizskatās manāmi kroplīgs vai rētains.

      Viņš atrāva skatienu no loga un pievērsās namam. Parādījās kardināls Sforca.

      Es atkāpos un aizvēru logu. Čezāre ziņkāri vēroja mani. – Ko teiksi?

      Izbijusies es noriju siekalas. – Kāpēc viņš ir šeit?

      – Lai apprecētos ar tevi, protams. – Čezāre brīdi klusēja. – Tev viņš nepatīk. – Es nepaguvu atbildēt, jo viņš ar dūri cirta saujā. – Es jau zināju! Tiklīdz viņš ieradās, es pateicu tēvam, ka tas nav iespējams. Viņš ir nevienam nezināma kondotjēra ārlaulības dēls, Sforcu dinastijas piederīgais, turklāt nabadzīgs un pat nedzīvo Milānā. Džovanni ir neievērojams grāfs, zvejnieku pilsētas Pezāro valdnieks, atkarīgs no Milānas iecietības. Turklāt viņš ir pārāk vecs, jau atraitnis. Tev nav jāraizējas. Mēs atradīsim tev kādu citu ar glītākām kājām un labāku gaumi.

      Noklausījusies es pavaicāju: – Cik viņam gadu?

      – Divdesmit astoņi. Pirmā sieva bija Mantujas marķīza māsa. Viņa nomira dzemdībās, un arī bērns gāja bojā. Pat viņa sēkla ir neizturīga.

      Es prātoju, ko Pezāro valdnieks Džovanni Sforca teiktu par mani. Arī viņš varētu apšaubīt manu piemērotību, jo es biju pusaudze, nupat nākusi no klostera, turklāt mana dzimta nebija ne Gondzagas, ne d’Estes, ne Mediči, kaut gan mans tēvs sēdēja pāvesta tronī. Atcerējos, ko man bērnībā teica tēvs – Itālijā mūs vienmēr uztvers kā svešiniekus no Spānijas.

      – Cik daudz viņš iegūs?

      Čezāre salti iesmējās. – Viņam tā būs vesela bagātība. Bet tev nav jāsatraucas, – viņš atkārtoja. – Nav apsolīts nekas tāds, ko nevar atcelt. Pateikšu tēvam, ka tev viņš šķiet nepiemērots, un…

      – Kardināls Sforca deva izšķirošo balsi, lai tēvs iegūtu troni. – Es palūkojos uz logu. – Nedomāju, ka viņš priecāsies par manu nepatiku.

      – Vai kādu interesē viņa vēlmes? Mēs jau pietiekami esam devuši tai čūskai. Viņš saņēma mūsu bijušo namu un vicekanclera amatu, nemaz nerunājot par draudzēm un zēniem, ar kuriem pietiktu pilsētvalsts apdzīvošanai. Lai tos Sforcas ķer sērga!

      Es uztvēru Čezāres kvēlo skatienu, pasniedzos pēc kausa un iztukšoju to. – Lai nu kā, man vajadzētu ar viņu iepazīties. Tāpēc jau mani šurp atveda, vai ne?

      Brālis samiedza acis. – Tev nav nekādu pienākumu. Tēvs lūdza, lai tev viņu tikai parāda. Tu vari atgriezties pilī, nevienu neaizvainojot.

      – Vai tiešām? Varbūt visi zaudējuši redzi? – Man izdevās iesmieties. – Viņa tēvocis zina, ka esmu šeit, un arī Džovanni mani nupat ieraudzīja. Iesim, Čezāre! – Es sniedzu viņam roku. – Gribu, lai tu pirmais mani iepazīstini ar nākamo vīru.

*

      Abi Sforcas stāvēja pie Veneras, un Džovanni māja, klausoties tēvoča balsī. Es nedzirdēju vārdus, bet acīmredzot runa bija par kaut ko svarīgu, jo abi šķita satrūkušies, kad mēs ar Čezāri iznācām no galerijas.

      Kardināla sejā ātri parādījās pierastā maska, un viņš nāca man pretī. – Donna Lukrēcija, kāds prieks, ka pievienojāties mums! – Viņš palūkojās uz Čezāri. – Un arī jūs, – viņš noteica, vērodams mana brāļa plaukstu, kas bija uz mana elkoņa. Es veikli atbrīvojos un pasmaidīju. Kardināls turpināja: – Lūdzu, iepazīstieties! Mana brālēna dēls Džovanni Sforca, Pezāro valdnieks. Viņš nepacietīgi gaidīja iespēju jūs satikt.

      Tiklīdz kardināls pamāja, Džovanni spēra soli uz priekšu, sasprindzinājis