Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

pieprasīja, lai tēvocis atkāpjas, – hercogiene paskaidroja. – Es apbrīnoju māsu par to, ka viņa uzdrošinājās izvirzīt savu dēlu kā alternatīvu, kas iepatiksies tautai un noturēs Hābsburgus pie varas, bet nesadusmos citus dinastijas pārstāvjus.

      – Varbūt tādēļ vīriešiem patīk norādīt uz šo Sofiju, – hercogs Maksimiliāns norūca un klusi iesmējās. Ludovīka nikni paskatījās uz viņu. Sisi sagrozījās krēslā un iesānis palūkojās uz māsu. Pēc brīža māte turpināja: – Tagad Francim Jozefam priekšā ir viens ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Pienākums, kura izpildi alkst redzēt ikviens impērijas pavalstnieks.

      – Kāds? – Sisi noprasīja.

      Lēni izelpojusi, Ludovīka sakļāva pirkstus kopā un atbalstīja pret galda virsmu, acīmredzot iztēlodamās, ka tāda ir domās iegrimuša cilvēka poza.

      – Viņam ir jāapprecas.

      Sisi norija siekalas un prātoja, kāpēc tik vienkāršs paziņojums liek viņas vēderam sarauties čokurā.

      Hercogiene Ludovīka pievērsās vecākajai meitai, noslēpumaini iepletusi acis.

      – Francim ir jāatrod līgava un jātiek pie Hābsburgu dinastijas mantinieka.

      “Kāpēc māte tā skatās uz Helēni?” Sisi prātoja. Piepeši uzmācās savāda nojauta, vien miglas tēls aiz loga. “Nē, to māte noteikti nav gribējusi pateikt.” Istabā iestājās klusums. Karls knibināja kravati un lika atnest vēl alu. Helēne bija bālāka par galdautu un nodūra galvu.

      Atgrūdusi šķīvi, hercogiene sakrustoja rokas uz galda.

      – Es nemūžam necerēju, ka manai meitai gadīsies tāds liktenis, Nene. – Mātei aizžņaudzās balss, un Sisi pabrīnījās par tādu sentimentalitāti, kam vienmēr savaldīgā, stingrā māte ļāvās diezgan reti. – Padomājiet… Viena no manām meitenēm sēdēs Austrijas tronī!

      – Tu taču nedomā, ka… – Helēne mēģināja izspiest atbildi.

      Ludovīka pamāja ar galvu.

      – Mana māsa ir uzaicinājusi tevi, Helēne. Tu esi imperatora Franča Jozefa saderinātā.

      Helēne ar pamatīgu troksni nometa dakšiņu uz šķīvja.

      – Tu būsi Austrijas imperatore, Helēne! – Hercogiene plati uzsmaidīja nobālējušajai meitai. Iestājās klusums. Sisi noprata, kāpēc māsa ir tā pārbijusies. Kautrīgā meitene, kas tikko atgriezusies no pļavas puķu lasīšanas, joprojām gulēja blakus māsai un spieda aukstās pēdas pie siltajām Sisi kājām, mīlēja filozofiju un reliģiskus tekstus, bet tēloja nelabumu, lai izvairītos no dejām… Viņa kļūs par Austrijas imperatori un vadīs galmu Vīnē? – Tu tikai iztēlojies, Nene! – hercogiene turpināja, nelikdamās zinis par meitas klusēšanu.

      – Dzemdējusi dēlu, tu kļūsi par imperatori māti – ietekmīgāko sievieti pasaulē.

      Hercogs pacēla glāzi un iedzēra krietnu malku.

      – Par Helēni!

      – Par Helēni! – Sisi atkārtoja bez entuziasma balsī un pētīja māsu, gaidīdama sejā parādāmies kādas emocijas.

      – Vitelsbahu dinastija rāpjas augšup pa hierarhijas kāpnēm, vai ne, Karl? Tev nevajadzēs piedzīvot grūtus laikus šīs hercogistes vadīšanā, ja māsa sēdēs Hābsburgu impērijas tronī! – Maksimiliāns mēģināja pajokot par priecīgo notikumu.

      Pārējo emocijas bija dažādas. Sisi klusēdama vērās uz māsu un gaidīja jel kādu reakciju. Hercogiene sākotnēji sajūsminājās, bet tagad neticīgi lūkojās uz izredzēto meitu. Karls nemaz nešķita iepriecināts par māsas pakāpšanos augšup. Beidzot viņš ierunājās:

      – Helēne ir līgava. Vai zini, ko imperators gaidīs no tevis? – Viņš uzdūra uz dakšiņas palielu gaļas gabalu un draudīgi pavērsa pret Helēni. – Varbūt desiņu?

      – Karl, apkaunies! – hercogiene nošņāca un skatījās uz dēlu tik ilgi, kamēr viņš nolika dakšiņu.

      Sisi zem galda satvēra māsas miklo, auksto roku.

      – Tas ir lielākais gods, Helēne, kādu vien mums var izrādīt, un mēs visi lepojamies ar to, ka izvēlēta esi tu. – Hercogiene atkal ķērās pie ēdiena, steidzīgi griežot to gabaliņos.

      – Bet, māt… – Helēne beidzot ierunājās.

      Ludovīka pacēla galvu.

      – Jā?

      – Mamm, es…

      – Izbeidz, Helēne! – Parasti Ludovīkai nebija pacietības cīnīties ar Helēnes biklumu, kas noteikti nebija mantots pa viņas ģimenes līniju.

      – Es negribu precēties ar Franci Jozefu! – To pateikusi, meitene ieslēpa seju plaukstās. Karls iesmējās.

      Hercogs lūkojās uz visiem pār kausa malu un tad izvēlējās Sisi kā Helēnes tulku.

      – Paklau, kas ir noticis ar tavu māsu?

      Sisi maigi pieskārās Helēnes plecam un mierinoši nočukstēja, ka tādi jaunumi vispirms ir jāapdomā. Tēvam viņa atbildēja:

      – Tās ir iespaidīgas ziņas. Varbūt Helēni pārņēmis šoks.

      – Tev šķiet, ka tu lasi manas domas, Sisi? – Helēne uzrunāja māsu neticami skarbā tonī. – Tevi jau netirgo kā tādu ķēvi.

      Tik sarkastiska piezīme no parasti piemīlīgās māsas apklusināja Sisi. “Helēnei taisnība. Ne jau manu likteni ir apsprieduši bez manas klātbūtnes, manu viedokli nemaz nepaprasot.”

      Ludovīka vēroja ģimeni un prātoja, kā reaģēt uz tik negaidītu pavērsienu. Beidzot viņa sacīja:

      – Es nesaprotu, Helēne. Katra meitene sapņotu par tik lielisku vīru!

      Helēne papurināja galvu.

      – Tikai ne es. – Viņa klusītēm raudāja, un asaras ritēja pār vaigiem.

      Hercogiene lēni izelpoja.

      – Tu taču zināji, ka tev kādudien būs jāapprecas. Tas varēja būt gan Saksijas princis, gan Venēcijas valdnieka dēls… Bet tu raudi tādēļ, ka jākļūst par Austrijas imperatora sievu?

      Tā ir labākā partija, kādu mēs vispār varam iedomāties.

      Jau atkal Helēne papurināja galvu.

      – Lūdzu, mamm! Nespied mani to darīt.

      – Francis ir lielisks jauneklis… – Hercogiene smagi nopūtās. – Vīrietis. Viņš izturēsies laipni pret tevi. Un krustmāte Sofija tev palīdzēs iejusties jaunajā galmā.

      – Bet es negribu precēties! – Helēne uzstāja.

      – Tu neapšaubāmi nojauti, ka šī diena tuvojas, vai ne? Tev ir astoņpadsmit gadu. – Ludovīka paraudzījās uz Sisi, meklējot atbalstu.

      – Es viņu nemaz nepazīstu, mamm, – Helēne iebilda.

      Sisi pamanīja pieaugošu izmisumu mātes sejā.

      – Kāda tam nozīme? – Ludovīka attrauca. – Jūsu tēvu pirms kāzām es vispār nebiju satikusi. – Viņa palūkojās uz vīru, kas tukšoja kausu. Sakodusi zobus, viņa turpināja: – Un kāzu nakti es pavadīju vienās asarās, bet pienākumu izpildīju. – Hercogs neskatījās uz sievu un neko neteica, bet Helēne atkal ieelsojās. – Dieva dēļ! – Ludovīka piecēlās no galda un piegāja pie nelaimīgās meitas. – Neesi nu tik bēdīga, mana mazā muļķīte. Šīs ir labākās izredzes, kādas vien var gadīties tavas kārtas meitenei.