Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

bija ģērbies iestīvinātā formastērpā un gludi noskuvies. Pārliecības nebija, taču Sisi uzskatīja, ka pastieptā roka nozīmē aicinājumu uz deju.

      – Es… piedodiet, kungs.

      Helēne blakus sarosījās krēslā un pūlējās izvairīties no ieskatīšanās māsai acīs. Otrā pusē viņai sēdēja Ludovīka, savilkusi sejā nervoza mulsuma pilnu izteiksmi.

      Atbildes vietā grāfs pavēcināja cimdoto roku un plati pasmaidīja.

      – Vai drīkstu aicināt jūs uz šo deju, Jūsu Augstība hercogiene Elizabete?

      – Ak, diemžēl es… nezinu soļus… – Sisi vārdus nomāca netālais orķestris, vijolēm aizsākot valsi. Vīrieši un sievietes zāles vidū sastājās pāros.

      Patiesību sakot, Sisi nekad agrāk nebija dejojusi kotiljonu un nebija to arī redzējusi. Vienīgais partneris, ar kuru viņa jebkad nostājusies sākuma pozīcijā, bija deju skolotājs Posenhofenē – stingrais Hausmaņa kungs, kas palaikam parādījās pilī un mēģināja iepazīstināt viņu un Helēni ar valšiem, kadriļām un polkām.

      – Es izskatīšos muļķīgi, – Sisi nočukstēja. Vaigi ieguva uzkrītošu pietvīkuma sārtumu. Vēl nepatīkamāki par grāfa Grīnes gaidošo skatienu bija visi viņai pievērsto ziņkārīgo acu pāri. Galminieki, ministri un kalpotāji raudzījās uz Sisi un sačukstējās, tik tikko pacenzdamies aizklāt mutes ar plaukstām vai vēdekļiem. Un zāles pretējā galā sēdēja Francis Jozefs, viņam blakus atradās Bahs un Sofija, kura laiku pa laikam aprunājās ar garāmejošiem galminiekiem un pētīja zāli, it kā uzraudzītu dejas.

      Grāfs paliecās uz priekšu tuvāk Sisi, joprojām izstiepis roku. Saraucis pieri, viņš sacīja: