Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

sasniedza vien viņa vārdi, nevis acis. – Noskūpstiet gredzenu, un es izrādīšu jums žēlastību – daudz lielāku, nekā jūs esat pelnījušas! Bet, ja turpināsiet slēpties kā žurkas, es iztramdīšu jūs no alām! Un tad jūs vēlēsieties, kaut būtu padevušās. – Zirgs satracināts kārpīja zemi.

      Būt par medījumu Sisi vairs nevēlējās. Iespējas nebija vienlīdzīgas. “Ja es sēdētu Bummerlam seglos, tad aiztriektu Karlu līdz pašām Bavārijas robežām, un viņš to labi zina.” Diemžēl viņa ar māsu Helēni bija devusies lasīt pļavas puķes un neiedomājās, ka piedzīvos brāļa uzbrukumus.

      – Mums jāpadodas, Sisi. – Helēne satraukusies tupēja viņai līdzās. – Tu dzirdēji, ko viņš teica. Ja nepaklausīsim, viņš sagādās nepatikšanas.

      – Muļķības, Helēne!

      Brālis bija divus gadus jaunāks par Sisi, taču divreiz lielāks – trīspadsmit gadus veco augumu spēcināja pusaudzība, alus un desas. Bet Sisi apzinājās, ka var pārspēt brāli ar prātu, nevis apkārtmēriem.

      – Mēs parādīsim Karlam Labdarīgajam, cik briesmīgs preteklis viņš patiesībā ir. – Sisi pamāja māsai un pacēla no zemes gludu akmeni. Helēne noelsās.

      – Lai notiek! – Karls uzsauca no mežmalas pļavas tālākajā galā. – Jūs esat izvēlējušās savu likteni. Un tās ir sāpes! – Karls iecirta ādas zābaku papēžus zirgam sānos. Dzīvnieks iezviedzās, un Sisi piepeši sajuta, ka iedrebas zeme.

      – Tagad mums klāsies pavisam plāni, Sisi. – Helēne rāpoja pa slēptuvi gluži kā ievainots dzīvnieks. Pakavu dunoņa kļuva arvien skaļāka.

      – Kuš, Nene, – Sisi apklusināja vecāko māsu. Kā viņa ilgojās būt savam Bummerlam mugurā! – Kad es teikšu “skrien”, tu sāc skriet. Saprati?

      – Uz kurieni? Ezerā?

      – Nē. – Sisi papurināja galvu. – Pretējā virzienā. Pāri pļavai uz māju pusi.

      – Pretī Karlam?

      – Uzticies man, labi? – Pēc pauzes Helēne pagalam negribīgi piekrita. Sisi palūkojās garām krūmam un atskārta, ka brālis jau gandrīz ir pārjājis pāri pļavai un tuvojas māsām, piemiegtām acīm vērojot apkārtni. Slēptuvi viņš vēl nebija atradis. Sisi pacēla roku ar akmeni un nomērķēja. Pakavu dunoņa atgādināja arvien skaļākas lielgabalu zalves. Viņa pacietīgi gaidīja, kamēr viņš piejās tuvāk, un tad meta savu ieroci.

      – Ai! – Karls sāpēs iekaucās, apturēja zirgu, izslīdēja no segliem un sabruka uz zemes. No deguna tecēja asiņu tērcīte, un Sisi noprata, ka ir trāpījusi mērķī.

      Šī izdevība bija jāizmanto.

      – Skrien, Helēne! – Sisi pavēlēja, pietrausās kājās un aizsteidzās uz mājām lauka pretējā pusē.

      – Nelietīgā ragana! – Karls nokliedza, kad Sisi paskrēja garām, taču palika guļam, negaidītā uzbrukuma satriekts.

      Noreibusi no pārgalvīgās uzvaras, Sisi joņoja pāri pļavai arvien tuvāk lielajam namam. Kājas nenesa viņu tik ātri, kā to būtu izdarījis Bummerls, taču bija spēcīgas un veiklas, trenētas pastaigās kalnos, peldēs ezerā un skraidīšanā pa pļavām, meklējot puķes un nelielus dzīvniekus. Tās nogādās viņu drošībā.

      Paskatījusies pār plecu, viņa uzsauca:

      – Helēne, neatpaliec!

      Sisi sagrāba vecāko māsu aiz rokas un vilka sev līdzi. Abas bija vienu asiņu, taču te līdzība faktiski beidzās. Helēnei patika sēdēt istabā, mācīties valodas, lasīt filozofiskus darbus, adīt vai klusībā rakstīt ēnainā stūrī pie kamīna. Sisi allaž izmantoja iespēju tikt svaigā gaisā.

      Vēl daži soļi, un viņas jau atradās pļavas otrā galā. Smagi elsdama, Sisi patraucās garām pārsteigtam sulainim un ieskrēja pils priekšnamā. Helēne sekoja viņai pa pēdām. Pa režģoto logu viņas vēroja brāli, kas atkal sēdēja seglos un tuvojās mājām.

      – Tēt! – Sisi uzsauca, iesteigdamās lielajā dzīvojamā istabā.

      – Paldies Dievam, ka tu esi šeit!

      Hercoga Maksimiliāna statiskais stāvs atradās milzīgā polsterētā krēslā tumšās istabas stūrī. Pie kājām blakus dubļainajiem zābakiem omulīgi krāca divi medību suņi ar netīrām ķepām. Tie pavirši palūkojās uz meitenēm, bet hercogs turpināja snaust. No aizkūpinātās pīpes hercoga klēpī augšup vijās dūmu strūkliņa.

      – Mosties, tēt! – Sisi izņēma viņam no rokas pīpi, iekams tā izdedzināja caurumu vilnas biksēs, un nolika uz galdiņa. – Mosties! – Hercogs ieelsās un uzrāvās no miega. Uzvēdīja alus smārds. – Tēt, Karls dzenas pakaļ man un Nenei. Lūdzu, mosties!

      – Kas ir noticis? – Maksimiliāns izberzēja apsārtušās acis ar smagajiem plakstiņiem.

      Brālis tobrīd jau uzkliedza jautājumu pārbiedētajam sulainim pie durvīm:

      – Uz kurieni viņas aizbēga? – Ārdurvis atvērās, un Karls ienāca priekšnamā, smagi sperdams soļus uz akmens grīdas.

      – Ak, Sisi. – Hercogs Maksimiliāns sagrozījās krēslā un lūkojās uz meitu stiklainām acīm tādā pašā medus krāsā kā viņai. – Tu ieradies tieši laikā. Es tikko mācījos jaunu krogus dziesmu. – Viņš mieggaini uzsmaidīja mīļotajai meitai un izslēja pirkstu, uzsākdams ritmisku melodiju. – Bet pārējie? Jau prom? – Hercogs apātiski paraudzījās apkārt.

      Sisi pleci saguma, kad Karla soļi nodunēja pie dzīvojamās istabas durvīm.

      – Tēt, lūdzu…

      – Neliete! Šoreiz tu man dabūsi! – Brālis nostājās durvīs. Deguns vairs neasiņoja, taču sārtā tērcīte bija sakaltusi un veidoja neglītu līniju starp degunu un lūpām. – Tu iemeti man ar akmeni!

      Izsliedamās Sisi pagriezās pret brāli.

      – Tu biji to pelnījis.

      Helēne muļķīgi smaidīja un raustīja tēvu aiz piedurknes. – Lūdzu, tēt. – Tomēr hercogs tikai drūmi raudzījās kamīna liesmās un pielika lūpām tukšo alus kausu, it kā vēlētos izsūkt vēl pēdējo lāsīti. – Ko mēs iesāksim, Sisi? – Helēne pakāpās tālāk no Karla.

      Sisi klusi nolamājās, jo uzvara pārvērtās par zaudējumu. “Vajadzēja paklausīt māsai un padoties Karlam. Mans lepnums ir novedis mūs šajā nožēlojamajā stāvoklī.”

      – Es iemācīšu tām nekrietnajām čūskām uzvesties! – Vispirms Karls uzbruka vājākajai, tātad Helēnei.

      – Liec viņu mierā! – Sisi savilka pirkstus ciešās dūrēs un gatavojās sitienam, iekams vēl spēcīgāks trieciens būtu nešaubīgi trāpījis viņai. Tobrīd viņa aizvēra acis un neredzēja, ka durvīs ir nostājusies māte.

      – Te jūs esat. – Hercogiene Ludovīka iesteidzās dzīvojamā istabā. Iespaidīgais augums bija ietērpts melnā zīda kleitā ar krinolīnu, un biezie brūnie mati saveidoti vienkāršā frizūrā. Karls nekavējoties pārtrauca uzbrukumu un atkāpās stūrī. – Lieliski. – Hercogiene šķērsoja istabu divos veiklos soļos un atvēra aizkarus, uzjundot putekļu mākoni. – Helēne, Elizabete, es visur jūs izmeklējos.

      – Mammu! – Sisi pieskrēja pie viņas un piespiedās klāt. Aizvērusi acis, meitene ļāvās reibinošam atvieglojumam.

      – Meitiņ… Kas… – Tobrīd hercogienes skatiens pievērsās snaudošajam vīram un dubļu pikām uz