Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Sisi allaž bija baidījusies no šīs mūmijas, īpaši pēc tam, kad Karls dzīvi izstāstīja par mirušās meitenes līķi, kas ietīts sacietējušos dzeltenīgos apsējos.

      – Ja tu esi tik pārliecināts, Maksi… – Ludovīka sakniebtām lūpām malkoja vīnu un zīmīgi palūkojās uz Sisi. – Es vēlreiz aprunāšos ar kalpotājiem un atgādināšu, ka mūmiju nedrīkst aiztikt.

      – Un akmeņus… Es negribu, ka viņi aiztiek tempļu akmeņus!

      – Protams. – Hercogiene saspringti pasmaidīja. – Vienalga, meitenes… – Viņa palūkojās uz Sisi un Helēni. – Kā jau teicu, mums ir lieli jaunumi.

      – Kas ir noticis, mamm? – Sisi palūkojās uz māsu. Ģērbjoties viņas mēģināja uzminēt, ko māte paziņos, taču saprātīga teorija nedzima.

      – Varbūt Karls ir saderinājies, – Helēne noteica, nicīgi pasmīnējusi. Viņa palīdzēja Agatai savaldīt māsas biezos matus.

      – Nabaga līgava, – Sisi novilka, un visas trīs meitenes iesmējās.

      Sisi par pārsteigumu, jaunumiem nebija nekāda sakara ar brāli.

      – Mēs ar tēvu esam apsprieduši jūsu nākotni. – Ludovīka paņēma nazi, lai nogrieztu desu. – Vai ne, Maksi? – Izslējusies Sisi piespieda muguru krēsla atzveltnei. – Jūs taču atceraties krustmāti Sofiju, vai ne? – Hercogiene lēni košļāja ēdienu, pamīšus pētīdama abas meitas.

      – Austrieti? – Helēne pavaicāja.

      Šo sievieti Sisi bija satikusi pirms pieciem gadiem, kad aizbrauca uz Insbruku. Krustmāte šķita spēcīga, gara un tieva un daudzējādā ziņā atgādināja viņu māti, bet no Ludovīkas viņu atšķīra vairākas lietas, piemēram, balss, manieres un smaids.

      Tas bija tūkstoš astoņsimt četrdesmit astotais gads, kad Eiropu pāršalca nemieri. Vīne dega liesmās, un Austrijas valdošā dinastija Hābsburgi varēja zaudēt seno kroni. Krustmāte Sofija kļuva par Hābsburgu, kad apprecēja imperatora Ferdinanda jaunāko brāli, un toreiz lūdza mātes atbalstu karaliskās ģimenes steidzamajā sapulcē Insbrukā.

      Viņi satikās imperatora pilī augstu Austrijas Alpos. Sisi tobrīd bija desmit gadus veca un lieliski atcerējās ceļojumu. Uzaugusi kalnos, viņa nekad nebija redzējusi tik sniegotas virsotnes.

      – Mēs esam pasaules kalna galā, – Helēne izdvesa, kad kariete brauca arvien augstāk un augstāk. Savukārt Sisi tobrīd prātoja, kur varētu beigties debesis un sākties paradīze.

      Insbrukā māte pameta meitas patumšā bērnistabā un aizsteidzās kopā ar savu vecāko māsu un vairākiem vīriešiem tīros, iecietinātos formastērpos. Pieaugušie likās ārkārtīgi aizņemti un dusmīgi, sačukstējās sakniebtām lūpām, rauca pieres un šaudīja skatienus apkārt.

      Sisi tās dienas atcerējās kā nebeidzamas stundas kopā ar stingrām, nepazīstamām guvernantēm. Karls jutās apmierināts, jo viņam netrūka cukurotu riekstu, brālēnu rotaļu vilcienu un zaldātiņu. Bet Sisi ilgojās pēc mātes. Agrāk viņas bija šķīrušās vien uz dažām stundām un reti pavadīja vasaru istabā, vairāk uzturoties svaigā gaisā, kāpjot kalnos apkārt iemīļotajai Posenhofenei, makšķerējot ezerā, jājot ar zirgiem un pētot vietējās puķes.

      Īsinādama laiku, Sisi raudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz kalniem un prātoja, kur nolaižas virs galvas lidojošie putni.

      Vienā tādā pēcpusdienā Sisi slepus izslīdēja no bērnistabas un pēc ilgiem klejojumiem pa garajiem, tukšajiem gaiteņiem apmaldījās. Viņai nebija ne jausmas, kur meklēt māti un kā atgriezties pie Helēnes un dusmīgās guvernantes Šturmfēderes. Tad viņa ieraudzīja pazīstamo krustmāti Sofiju, kas steidzās prom pa gaiteni.

      – Krustmāt Sofija! – Viņas līdzība mātei atvieglināja meitenes sirdi, un Sisi izstieptām rokām skrēja pretī, gaidot apskāvienu.

      Un sagaidīja pliķi.

      – Nomierinies, bērns, – Sofija sabāra māsasmeitu. Viņai ap lūpām jau veidojās krunciņu tīkls. – Tu nedrīksti skraidīt pa pili un nedrīksti uzmākties pieaugušajiem. Mana māsa laikam ir izlēmusi audzināt mežoņus, nevis civilizētus augstdzimušas kārtas pārstāvjus. Un kāpēc tu šeit esi viena? Nekavējoties ej atpakaļ uz bērnistabu! – To pateikusi, krustmāte izslējās, nogludināja svārkus vietā, kur bija ieķērusies mazā radiniece, un aizsteidzās prom pat neatskatīdamās.

      – Jā, Helēne. – Mātes balss izrāva Sisi no atmiņām un aizveda atpakaļ pie vakariņu galda Posenhofenē. – Tā ir mana vecākā māsa Sofija, Austrijas erchercogiene.

      – Vai jūs zināt, ko mēdz stāstīt par krustmāti Sofiju? – Hercogs palūkojās uz Sisi, draiskulīgi smīnēdams.

      – Lūdzu, Maksi, nav īstais laiks… – Hercogiene pacēla roku, taču vīru apklusināt viņai neizdevās.

      – Viņa tiek dēvēta par vienīgo vīrieti Vīnes galmā. – Hercogs izplūda smieklos un pagrūda malā kafijas krūzi, lai pievērstos vīnam.

      Sakniebusi lūpas, Ludovīka nogaidīja, kamēr smieklu lēkme beidzas, un atkal uzrunāja meitas.

      – Austrija piedzīvojusi grūtus laikus, jo imperators, Sofijas svainis, atteicās no troņa.

      – Vai tas nenotika tolaik, kad mēs viesojāmies Insbrukā? – Sisi jautāja, vēlreiz atsaukdama atmiņā nepatīkamo ceļojumu. Vecāki reti apsprieda politiku, un Posenhofenes nošķirtība no ārpasaules veicināja Sisi neinformētību. Bet viņa zināja, ka krustmāte Austrijas impērijā ir ietekmīga persona.

      – Jā, Sisi, – māte atbildēja. – Tu atceries to braucienu? – Sisi pamāja, un māte turpināja: – Māsai bija jāvada valsts, lai kaut kā nosargātu troni savam dēlam, kamēr tas sasniedz atbilstošu vecumu.

      No tās pašas vizītes Insbrukā Sisi atminējās arī brālēnu – nopietnu pusaudzi ar kanēļkrāsas matiem. Viņš bija pārāk vecs, lai uzturētos bērnistabā, taču Karls spēlējās ar viņa vilcieniem un zaldātiņiem. Brālēnu Sisi bija redzējusi tikai dažas reizes, turklāt vienmēr skolotāju, pavadoņu un mātes sabiedrībā. Tievais zēns šķita allaž saraujamies, kad ierunājās viņa māte, meklēja viņas apstiprinājumu, lai zinātu, kur stāvēt, un gaidīja galvas mājienu, iekams atbildēt uz kādu jautājumu. “Kāpēc šo atturīgo un mazrunīgo jaunekli izvēlējās par imperatoru?” Sisi prātoja.

      Ludovīka paraudzījās uz viņu, it kā nevēlētos runāt ar pārējiem.

      – Mana māsa izdzīvoja Vīnē, lai gan daudziem vīriešiem tas neizdevās. Varbūt dažkārt viņa ir izrādījusi valdonīgumu, un tādēļ viņai piedēvē sievišķības trūkumu, taču viņa saglabāja impēriju un vienmēr ievēro… kā to pateikt? – Ludovīka iesānis paraudzījās uz vīru, – …etiķeti, kas tiek sagaidīta no augstu stāvošām personām.

      – Laikam tev taisnība, Ludovīka. Iedzersim uz vecās labās Sofijas veselību! Viņai ir ticis vairāk akmeņu nekā mums pārējiem. – Hercogs iemalkoja vīnu, nelikdamies zinis par sievas saraukto pieri.

      – Vai tagad mūsu brālēns Francis ir pietiekami vecs, lai kāptu tronī? – Sisi pajautāja, paraudzījusies uz māsu. Helēne klusēdama sēdēja un knibināja kartupeli. Apetīte viņai nekad nebija pārāk laba.

      – Nudien, – hercogiene attrauca, nopriecājusies par kādu, kurš ir ieinteresējies par viņas jaunumiem. – Jūsu brālēns Francis Jozefs ir kļuvis par Austrijas imperatoru.

      – Un pagaidām viņam veicas. – Hercogs runāja ar gaļas un kāpostu pilnu muti. – Tas, kā mazais Francis cīnījās