Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

ir svētīts tautu tēvs un neizvairīsies no sava pienākuma.

      – Iespējams, ka tieši tāpēc mēs esam tik lieliski draugi. – Arī Sofija palocīja galvu un pieliecās tuvāk krievu sūtnim.

      Viņa piemiedza ar aci un iemalkoja šampanieti.

      Sisi tūdaļ novērsās no šīs diskusijas par ārpolitiku un garām vāžu un sveču rindām mēģināja uztvert galda pretējā galā sēdošās Helēnes skatienu. Māsa šķita pieklājīgi klausāmies Franča labsirdīgajā pļāpāšanā. “Klausās, bet pārāk neiesaistās,” Sisi secināja.

      – Pietiks par ārpolitiku. Parunāsim par priecīgākām lietām, – Sofija noteica. Sisi palūkojās uz imperatora māti. – Piemēram, par maniem viesiem. Vai šī nav burvīga? – Sofija, pietvīkusi no ēdiena un vīna pārbagātības, uzjautrināti smīnēja un raudzījās uz Sisi. – Uzmanies, Elizabete! Tu esi jauna, svaiga un nevainīga. Vīriešiem galmā tu noteikti patiksi.

      Bija grūti pateikt, kurš pēc tādas replikas jūtas pazemotāks – uzticamie ministri vai Sisi. Viņa iedzēra šampanieti.

      Savukārt Sofija, šķiet, neizjuta ne mazāko diskomfortu.

      – Vai zini, kāpēc tu man patīc, Elizabete? – Sofija iebāza mutē gabaliņu desas.

      – Jūs esat ļoti laipna, Majestāte.

      – Tāpēc, ka tu atgādini mani pašu, – Sofija turpināja. No mutes nevilšus izkrita nesakošļāts desas kumosiņš. – Kad es biju jaunāka… Paskat, cik tev brīnišķīgi mati! Vai tie nelīdzinās manējiem, Bah? – Sofija palūkojās uz ministru sev blakus.

      – Patiešām, jūsu māsasmeita ir visnotaļ pievilcīga un izskata ziņā ļoti atgādina jūs, – Bahs pieklājīgi atbildēja. Viņš likās saprotam, ka sarunas temats mainīsies ātrāk, ja viņš ar atbildi nevilcināsies.

      – Šovakar jūsu mati šķiet īpaši burvīgi, erchercogiene Sofija, – norādīja grāfiene Ešterhāzi. Pat kompliments no viņas lūpām izklausījās skarbs.

      – Un tu esi arī apķērīga, Elizabete. – Sofija uzlika sev uz šķīvja otru siļķes porciju. Nemanīja ne pazīmes par sātu.

      – Paldies, Jūsu Majestāte, – Sisi noteica. Tagad viņa saprata, kā jūtas Helēne, kad vārdi piepeši iestrēgst kaklā.

      – Tu drīksti mani saukt par krustmāti Sofiju vai vienkārši par krustmāti, ja tev tā labpatiktu. – Sofija ar baltā galdauta stūri noslaucīja mutes kaktiņu.

      – Paldies, krustmāte Sofija.

      – Vai tev ir iegaršojies šampanietis? – Sofija jautāja.

      – Jā, krustmāte Sofija.

      – Gandrīz divdesmit trīs gadus vecs, gluži kā mans Francis. – Imperatora māte nopūtās. Pie galda iestājās klusums, ko pārtrauca viņa: – Vienu francūžiem nevar atņemt, lai cik grūti man nāktos to atzīt. Man garšo mūsu alus un itāliešu vīns, taču neviens nedarina tik lielisku šampanieti kā francūži. Iedzer kopā ar mani! – Viņa pacēla glāzi. – Par Austriju!

      – Par Austriju un manu krustmāti! – Sisi atbildēja. Viņas saskandināja. Sisi apzinājās, ka nedrīkst aizrauties ar alkoholu, un novērsās, kad apkalpotājs pienāca, lai papildinātu dzēriena glāzi.

      – Meitenei piemīt tas, ko es dēvētu par “karalisku izturēšanos”, vai ne? – Sofija atkal pagriezās pret Bahu. Viņa pieklusināja balsi, taču nākamos vārdus dzirdēja visi, kas sēdēja tuvumā, tostarp arī Sisi. – Žēl, ka viņa ir jaunākā. Starp mums runājot. Bet Francis ir krietns puisis un saprot, ka imperatora sievas izvēlē ir svarīgākas lietas par glītu sejiņu. – To pateikusi, Sofija nolika šampanieša glāzi, tad lēni iemalkoja vīnu un ilgpilni palūkojās uz muzikantiem zāles stūrī.

      Helēnei galda pretējā galā, šķiet, arī nepatika blakussēdētājs. Par laimi, viņa atradās pietiekami tālu un nedzirdēja šo piezīmi. Diemžēl Sisi, pat sasprindzinājusi maņas, nevarēja uztvert, ko apspriež Helēne un Francis. Meiteņu māte līksmi smējās par visu, ko teica māsasdēls. Lai arī viņai neaptverami patika svinīgais pasākums, ēdienam viņa tik tikko pieskārās.

      – Tu, Elizabete, brauksi mums līdzi uz Vīni, kad mēs pametīsim Bādišli, vai ne? – Sofija atslīga krēslā, padeva sunīti kalpotājam, lai varētu sakrustot rokas uz pilnā vēdera.

      – Protams, krustmāte Sofija.

      – Tas notiks apmēram pēc mēneša. Strādniekiem jāsāk šīs ēkas renovācija. Tā ir šaušalīgi maza, un mēs te šovasar esam kā sprostā. Nākamvasar tā būs imperatoram piemērota pils.

      – Es esmu pārliecināta, ka šī būs brīnišķīgākā vasaras rezidence Eiropā.

      – Vai zini, kāpēc es to nopirku? – Sofija pajautāja.

      – Kāpēc, krustmāt?

      – Tā ir kāzu dāvana Francim. Tagad atlicis vien noorganizēt kāzas. – To pateikusi, Sofija zīmīgi palūkojās uz galda pretējo galu. – Nu, par ko patlaban pļāpā mīlas balodīši? – Tas izskanēja tik skaļi, ka pārējās sarunas pierima. – Hmm. – Viņa ar pirkstu kauliņiem uzsita pa galdu, nepacietībā gaidīdama atbildi. – Nepiesavinies viņu tikai sev, Franci! Ko jūs ar līgavu apspriedāt?

      – Es savai māsīcai… – Francis saminstinājās. Sisi to uztvēra kā satraucošu zīmi. “Ja Francis būtu aizrāvies ar Helēni, tad taču nodēvētu viņu par līgavu?” – Es apvaicājos, ko viņa labprāt dara brīvajā laikā, – Francis piemetināja.

      – Un kāda ir atbilde? Kā tu izklaidējies, Helēne? – Sofija iepleta acis un mēģināja apslāpēt atraugu.

      Helēne bija nodūrusi skatienu šķīvī, kur pirmīt stumdīja kartupeļu nūdeles.

      – Man patīk lasīt, Jūsu Majestāte.

      Viņai krustmāte Sofija neļāva atteikties no karaliskā titula.

      – Un ko tu labprāt lasi, Helēne?

      Apdomājusies Helēne klusi noteica:

      – Visdažādākās lietas. Filozofiju, vēsturi, Bībeli.

      Sofija pie sevis pasmējās.

      – Tev gadījusies dievbijīga līgava, Franci! Ko vēl tu lasi, Helēne?

      – Svēto Akvīnas Tomu.

      – Ak, dievbijīga un inteliģenta meitene! – Sofija uzmeta māsai nicinājuma pilnu skatienu, un Ludovīka saviebās. Imperatora mātei piemērotāka liktos atbilde par dejošanu, dziedāšanu vai klavierspēli. Sausu filozofisku un reliģisku tekstu lasīšana nav atbilstīgs laika pavadīšanas līdzeklis dižciltīgai jaunai meitenei. Gluži tāpat kā Sisi iemīļotākās izklaides, proti, jāšana, makšķerēšana, pārgājieni un dzejošana. Sofija nelikās mierā. – Bet es runāju par izklaidi, Helēne! – Viņa šampanieša reibuma pilnām acīm paraudzījās uz māsasmeitu. – Kā tu izklaidējies?

      Helēne iegrima domās. Sisi apzinājās, ka biklā māsa labprātāk palīstu zem galda, prom no pārliekās uzmanības, kas pievērsta viņai. Par laimi, Helēne saņēmās atbildēt:

      – Es sarunājos ar māsu. – Skatiens lūgtin lūdza pēc glābiņa.

      – Ak! – Erchercogiene pagriezās pret Sisi. – Jā, sarunas ar Elizabeti noteikti ir izklaidējošas. – Tagad Sisi juta Sofijas skatiena radīto neomulību. Viņai pievērsās arī pārējie viesi. – Saki, jocīgā meitene, kā tu izklaidējies?

      Pārsteigumā