Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

duncis. “Es labprāt mainītos vietām, Nene!”

      – Vai iesim, hercogiene Helēne?

      Nepateikusi ne vārda, Helēne ieķērās Grīnes elkonī un gāja ārā no staļļiem, bet uz sliekšņa vēlreiz pār plecu palūkojās uz māsu. “Ko nozīmē šis skatiens?” Sisi prātoja. “Dusmas vai sāpes? Skaudību? Vai varbūt atvieglojumu?”

      – Jums vajadzēs šo. – Francis piegāja pie ekipējuma sienas un paņēma melnu žokejcepuri.

      – Kā, lūdzu? – Sisi samirkšķināja acis, pievērsās Francim un klusējot raudzījās uz pasniegto ķiveri. Beidzot viņa saprata. – Ak, jā… protams. – Ņemdama nost salmu cepurīti, viņa izgrūda nevērīgu: – Paldies!

      Francis attaisīja žokejcepures sprādzi.

      – Varbūt es palīdzēšu uzlikt?

      – Ak. – Sisi neveikliem pirkstiem noņēma salmenīcu. Tikušas brīvībā, biezās gaišbrūnās cirtas viļņojās ap seju un pleciem. Viņa steigšus savāca tās nekārtīgā bizē, juzdama neatlaidīgo Franča skatienu.

      – Lūk. – Francis paliecās tuvāk, vieglītēm uzlika žokejcepuri Sisi galvā un aiztaisīja sprādzi. Pirkstu gali pieskārās viņas vaigiem un kaklam. Viņa nodrebēja, un ne jau tāpēc, ka pūta liegs vējiņš, un aizvēra acis. – Gatavs. – Tomēr pirksti vēl mirkli pakavējās pie meitenes pazodes. Glāsta siltumu nebija iespējams nepamanīt, un Sisi aptvēra, ka tik tuvu jaunam vīrietim stāv pirmo reizi mūžā.

      – Paldies, – viņa nočukstēja, cieši lūkodamās sānis. Parādījās zirgu puisis, un viņa jutās pateicīga, ka seglos apsēsties palīdzēja šis svešinieks, nevis Francis.

      Francis sev izvēlējās spēcīgu tumšas šokolādes krāsas Hannoveres zirgu.

      – Tas ir Uzvarētājs. – Viņš pieliecās un noglāstīja dzīvnieka drukno kaklu.

      – Sveiks, Uzvarētāj! Piemērots vārds, jo zirgs arī izskatās pēc īsta čempiona. – Sisi pamāja ar galvu, atzinīgi novērtējot iespaidīgo pāri.

      – Pagaidām mēs kopā ne reizi neesam zaudējuši, – Francis atbildēja. – Vai ne, Uzvarētāj?

      Seglu sega viņam bija no grezna spilgti sarkana samta, uz kura zelta diegiem izšūti ģerboņi. Sisi nopētīja izsmalcināto rokdarbu, taču nozīmi neizprata.

      – Vai jūs protat latīniski? – Francis jautāja.

      Sisi skaļi nolasīja uzrakstu: “Viribus Unitis.”

      – Kaut kas par… par to, ka esi viens. Nē, laikam manas latīņu valodas zināšanas ir pārāk vājas! Piedodiet. – Apmulsusi viņa novērsās. “Es varētu pateikt latīnisko nosaukumu katrai pļavas puķei un nocitēt jebkuru Šekspīra vārsmu vai Gētes darba fragmentu. Bet tulkot senlaicīgu tekstu… Mani nekad nav aizrāvis tas, ko var saistīt ar vārdu “miris”. Nē, es vairāk interesējos par visu dzīvo.”

      – “Apvienotiem spēkiem”, – paskaidroja Francis. Šķita, ka viņš pūlas apslāpēt smaidu. – Hābsburgu dinastijas moto.

      – Ģerbonis ir…

      – Jā?

      – Interesants, – Sisi noteica. – Ērglim ir kronis, un tas noteikti izskatās ārkārtīgi lepns un karalisks, bet… kāpēc ērglim ir divas galvas?

      Francis saprotoši pasmaidīja.

      – Hābsburgi ir nocirtuši galvas daudziem saviem pavalstniekiem, tādēļ ir jātic, ka tie ir dzimuši ar divām galvām. – Sisi ar grūtībām norija siekalas. Francis sāka sirsnīgi smieties. – Māsīca Elizabete! Es jokoju.

      – Ak tā. – Sisi pasmaidīja. – Paldies Dievam.

      – Jums vajadzēja redzēt izteiksmi savā sejā! – Francis uzjautrinājās.

      No rīta saules un Franča skatiena siltuma pietvīkdama, Sisi nodūra galvu.

      – Izstāstiet arī īsto nozīmi!

      – Mana vecvecvecmāmiņa Marija Terēzija, kura apprecējās ar Lotringas hercogu Franci Stefanu, kļuva par imperatori. – Francis iebāza kājas kāpšļos. – Viņi ne tikai dzīvoja laimīgi laulībā, bet arī kopā valdīja.

      – Apbrīnojama kombinācija, – secināja Sisi un iedomājās par savu vecāku savienību. “Laimīgi” nebūtu tas vārds, ko viņa izmantotu, raksturojot abu kopdzīvi.

      – Neapšaubāmi. Lai gan tas noteikti bija grūtāk nekā izklausās, – Francis piebilda.

      Sisi pamāja ar galvu. “Kaut ko tādu es esmu sastapusi vien dzejas grāmatās. Un tomēr tādas savienības eksistē.”

      – Kopš viņu laulības Lotringas zars ir mūsu dinastijas sastāvdaļa. Tādēļ es esmu Francis Jozefs no HābsburguLotringu dinastijas.

      – Un tāpēc ērglim ir divas galvas.

      – Tieši tā. Divas ģimenes, viena dinastija. – Francis pamāja. Jau sēdēdama zirgā, Sisi atslābinājās. Jājot viņa parasti nomierinājās. – Tagad mēs esam gatavi izjādei. – Francis pamudināja zirgu, un abi devās ārā no staļļiem un tālāk prom no villas. Pie vārtiem imperatora gvardi viņam salutēja. Sisi acis vēl nebija pieradušas pie spožās saules gaismas, un viņa tas samirkšķināja.

      – Diemžēl dzīves nogalē Marija Terēzija nebija tik laimīga, – Francis turpināja vēsturisko atskatu. Uzvarētājs rikšoja uz atklātu lauku pusi.

      – Kāpēc? – Sisi ieintriģēta jautāja.

      – Redziet, Marijai Terēzijai bija mīļotā meita, kurai tika piemeklēta izcila partija un kuras laulību apskauda ikviena Eiropas meitene. Manas vecvecvecmāmiņas meita apprecēja karali Luiju. Viņas vārds bija Marija Antuanete.

      – Francijas karaliene? – Šīs neaizmirstamās sievietes vārdu Sisi bija dzirdējusi vēstures nodarbībās.

      – Karaļa Luija Sešpadsmitā sieva. Diemžēl abi tika giljotinēti.

      Sisi nekad nebija aizdomājusies, ka šī vēstures sadaļa ir tik cieši saistīta ar viņas brālēna ģimeni.

      – Ak Dievs! Marija Antuanete bija jūsu vecvectēva māsa.

      – Tā gan. – Francis pamāja ar galvu.

      – Katram vajadzētu divreiz padomāt, vai tiekties pēc troņa, – Sisi noteica un tikai pēc tam aptvēra, cik nepiemērota bijusi šī replika. “Man noteikti jāmācās pievaldīt mēli!” – Tas ir… piedodiet, man nevajadzēja dot mājienu… Jūs noteikti esat mīlēts…

      – Būs jau labi, māsīca Elizabete, – Francis pārtrauca viņas taisnošanos un pavēcināja ar roku. – Es sapratu, ko jūs gribējāt sacīt. Un es plānoju paturēt savu galvu uz pleciem. Vairākas minūtes viņi jāja klusēdami, un Sisi ievēroja, ka imperators ir kļuvis nopietns, pat drūms. Viņa sajutās neomulīgi. Joprojām nespējot sev piedot muļķīgo piezīmi, viņa neteica ne vārda. Beidzot ierunājās Francis:

      – Es gribētu būt monarhs, kas strādā un krietni kalpo saviem pavalstniekiem. Cerams, ka viņiem nemūžam neradīsies iemesls vēlēt man nāvi. – Viņš dedzīgi palūkojās uz Sisi.

      – Viņi jūs noteikti mīlēs, – Sisi atbildēja, vienlaikus kārtējo reizi secinot, ka viņas māsai ir pievilcīgs līgavainis.

      – Mīlestība mani pārāk neuztrauc, – Francis lietišķi attrauca, raudzīdamies tālumā. – Lai viņi mīl karalieni, kroņprinčus un princeses! Imperators ir jāciena.