Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

drūmā sieviete.

      – Viņu pavadīja grāfiene Sirmā.

      – Tad es labāk iešu un palīdzēšu viņai, – Agata paziņoja. – Jūs taču izkravāsiet kleitas, labi? Ja ne, es paaicināšu kādu talkā. Šajā pilī noteikti ir vairāk nekā tūkstotis kalpoņu.

      – Viss būs kārtībā. – Sisi pamāja ar galvu. Tobrīd viņai vismazāk bija vajadzīga svešiniece, kas ošņātos apkārt un vēl vairāk satrauktu Helēni.

      – Ja atliks laiks, es atnākšu un palīdzēšu jums saģērbties. – Jā, lūdzu, atnāc gan! Es gribētu, lai tu sapin man matus. – Sisi uzsmaidīja kalponei.

      – Turpmāk jums droši vien vairs mani nevajadzēs… Helēne taču kļūs par imperatora sievu! Jums noteikti būs dučiem frizieru, sulaiņu un kalpoņu.

      – Nekļūsti greizsirdīga, Agata! Mums tu vienmēr būsi vislabākā, – Sisi attrauca. Iesmējusies Agata izgāja no istabas.

      Par laimi, istaba bija savienota ar tualeti, kurā atradās ūdens klozets un liela porcelāna vanna, jau pilna ar svaigu un aromatisku ūdeni. Pēc vairākām ceļā pavadītām nedēļām vannošanās šķita brīnišķīga. Sisi sajuta šo smaržu arī pēc tam, kad jau bija uzvilkusi mīksta zīda rītakleitu – kāds viņai nezināms Hābsburgu kalpotājs bija vairākas sakarinājis uz āķiem.

      Guļamistaba bija plaša un spilgta. Logi sniedzās no griestiem līdz grīdai un piedāvāja skatu uz pils dārziem. Sisi piespieda pieri pie stikla. Mati joprojām bija mitri pēc mazgāšanās.

      Pagalmā valdīja drudžaina rosība. Pusducis sekretāru steidzās šurpu un turpu ar dokumentiem, grāmatām un citiem saiņiem azotē. Bruņoti karavīri apguva ierindas mācību. Komandiera pavēles skaļumā pārspēja suņu rejas – dzīvnieki rotaļājās netālu un luncināja astes ik reizi, kad kalpones aiznesa dārzeņu grozus uz virtuvi.

      – Ko, tavuprāt, viņi dara?

      Helēne joprojām gulēja vannā un varbūt nedzirdēja šo jautājumu, jo neatbildēja. “Cik daudz rosības notiek viena cilvēka, turklāt vecpuiša mājā!” Sisi nopūtās, atcerējusies brālēna neatlaidīgo skatienu. Siltā elpa uz stikla atstāja dūmakainu plankumu.

      Pagalma pretējā pusē blakus nelielām administratīvām ēkām Sisi ieraudzīja plašu, vienkāršu ēku – tā visnotaļ atgādināja stalli. “Cik brīnišķīgi būtu izjāt pa apkārtējiem kalniem!” Sisi iedomājās. “Tiklīdz Helēne būs apradusi ar jauno pienākumu, es noteikti sēdīšos zirgam mugurā. Pagaidām gan ne.”

      – Neesi egoiste, Sisi, – māte nemitējās atgādināt ceļojuma laikā.

      Atmiņā atausa pievilcīgā brālēna seja, un Sisi samirkšķināja acis, lai aizgainītu šo tēlu.

      Viņa pagriezās pret istabu. Ķeizara villa tikai nesen bija kļuvusi par Franča vasaras rezidenci, taču istabas jau likās omulīgi iekārtotas. Kamīnā sprakšķēja uguns pat siltā augusta pēcpusdienā, koka parketa grīdas sedza rakstains paklājs, un gultā ar baldahīnu bija saliktas spilvenu kaudzes un izšūts zīda pārklājs.

      Tobrīd no tualetes telpas iznāca Helēne ar mikliem matiem. Seja šķita svaigāka nekā pirmīt.

      – Helēne! Tu izskaties atdzīvojusies. Izvēlēsimies tev tērpu, labi? – Sisi šķērsoja istabu, ieskatījās māsas lādē un izņēma vairākas kleitas, ko Agata vēl nebija izkravājusi.

      Aizslietņa zīda paneļus rotāja smalki taureņi. Helēne nostājās aiz tā un novilka rītakleitu.

      – Tātad… – Sisi turpināja. – Kā tu domā? – Viņa lūkojās lielajā spogulī un pētīja tumšzila zīda tērpu, ko vēlējās piedāvāt māsai, bet nosprieda, ka tas nebūs pietiekami spilgts burvīgam vasaras vakaram.

      – Par ko? – Helēne apakšbiksēs un kreklā iznāca no aizslietņa.

      – Par savu līgavaini, protams. – Sisi iepleta acis un spogulī saskatījās ar māsu.

      – Nezinu. – Helēne paraustīja plecus un pārcilāja tērpus no milzīgās kaudzes.

      – Izbeidz! – Sisi nopūtās un nolika tumšzilo kleitu. – Te esmu tikai es, tātad tu drīksti atbildēt godīgi. – Viņa pacēla dzelteno kleitu izstieptā rokā un mēģināja iztēloties, kā tērps izskatīsies Helēnei mugurā.

      – To ne. – Helēne noraidīja piedāvājumu. – Man vēl nav radies konkrēts priekšstats par brālēnu Franci.

      – Tad es izstāstīšu savējo, – Sisi paziņoja un paskatījās spogulī, kā dzeltenā kleita piestāvētu viņai.

      – Labi. – Helēne uzjautrināta lūkojās uz māsu. – Ko tu domā, Sisi?

      – Viņš ir pievilcīgs.

      – Laikam gan. – Helēne novērsās.

      – To taču būsi pamanījusi pat tu!

      Helēne paraustīja plecus.

      – Ja cilvēkam patīk armijas formastērps, tad tā var spriest.

      – Viņš ir visnotaļ laipns un pieejams. Atminies, kā viņš aicināja, lai neklanāmies? Šķiet, ka viņu augstā kārta interesē mazāk nekā māti. – Sisi atskārta, ka joprojām ar grūtībām spēj šajā jaunajā vīrietī pazīt to labsirdīgo zēnu, kuru bija satikusi pirms vairākiem gadiem. Tvīkdama viņa atcerējās, cik daudzas reizes pirmīt tējas istabā bija saskatījusies ar šo cilvēku. – Es tiešām biju pārsteigta, ka imperators var izskatīties tāds. – Ja būtu pilnīgi atklāta, tad Sisi varētu pateikt krietni vairāk. “Jā, es jutos mazliet vīlusies.” Viņa samirkšķināja acis, lai aizgainītu nevēlamās domas. – Man atmiņā viņš palicis pavisam citāds. Turpretī krustmāte Sofija nemaz nav mainījusies.

      – Vai tev nešķiet, Sisi, ka krustmātei un brālēnam nevajadzēja sākumā noklusēt, kas viņš ir?

      Arī Sisi uzskatīja, ka šī radinieku spēlīte bija nevietā. “Ja būtu zinājusi, ka tas ir māsas līgavainis, es nebūtu ļāvusies domām par to, cik viņš ir pievilcīgs. Bet māsai es to, protams, neteikšu.”

      – Es biju pārāk bikla, vai ne? – Helēne nostājās blakus Sisi pie spoguļa.

      – Varbūt tiešām vajadzēja runāt mazliet vairāk, – Sisi piekrita, ielikdama dzelteno kleitu atpakaļ lādē.

      – Diemžēl es neprotu raiti risināt sarunas. – To tu nezini, jo nekad neesi mēģinājusi.

      – Ja nu es nonāku muļķīgā situācijā?

      – Kā teica Gēte? – Sisi pagriezās pret māsu. – Nu? Tu taču esi izglītotā māsa!

      – Bet tu esi romantiskā. Ko tad viņš teica?

      – “Lec, un tīkls parādīsies.”

      – Man nemaz negribas lēkt, – Helēne attrauca un aiznesa pie spoguļa pelēku tērpu.

      Sisi izrāva to māsai no rokām.

      – Pelēku tu noteikti nevilksi, Nene! Tu tikko atbrauci melnā tērpā. Varbūt izvēlēsies kādu dzīvāku krāsu?

      – Bet man patīk pelēkais. – Helēne pasniedzās pēc kleitas, ko Sisi bija atņēmusi.

      – Varbūt tomēr kaut ko spilgtāku?

      – Šī man ļoti piestāv. – Helēne paķēra pelēko kleitu.

      – Vai tu, satiekoties ar līgavaini, negrasies izskatīties laimīga? – Sisi nopūtās. Neapmierinātība ar māsu pieauga.

      – Savu