Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

jaunkundz. – Kučieris Hanss turēja Helēnes roku, kamēr viņa bailīgi izkāpa uz ceļa.

      – Nu, Hans? – Ludovīka paraudzījās uz kalpotāju. – Kur ir otra kariete?

      Tobrīd Hanss nodūra galvu.

      – Mēs viņus pazaudējām, kundze.

      – Pazaudējām? Ko tas nozīmē? – Par spīti galvassāpēm, hercogiene piepeši atžirga. Sisi vēl nekad nebija redzējusi savu māti tādu. Ludovīka palūkojās uz krodzinieku un tad atkal pievērsās kučierim. – Kā tas iespējams, Hans?

      – Mēs sadalījāmies, hercogien.

      – Pasaki man, Hans, kā var izlaist no redzesloka milzīgu karieti ar četriem zirgiem?

      Kučieris centīgi pētīja putekļaino ceļu un atbildēja:

      – Saprotiet, kundze, mēs apstājāmies tik bieži… gan Jūsu ekselences galvassāpju, gan citu iemeslu dēļ. – Hanss iebāza rokas bikšu kabatās.

      – Tas neko neizskaidro. Kur ir mūsu kleitas?

      – Mēs acīmredzot izšķīrāmies pirms neilga laika, varbūt kādas negaidītas apstāšanās brīdī.

      Hercogiene klusi nolamājās un paspēra dažus soļus karietes priekšā. Kad viņa atkal palūkojās uz meitām vienmuļajos melnajos tērpos, seja šķita sakritusies.

      – Nevajag uztraukties, kundze, – kučieris iebilda. – Es esmu pārliecināts, ka jūsu kleitas jau ir nonākušas pilī.

      – Jā, bet pilī mums tās patlaban nav vajadzīgas. Mums tās vajadzēja uzvilkt un tad ierasties pilī! – Hercogiene dusmīgi raudzījās te uz kučieri, te uz vecāko meitu. – Neraudi, Helēne! Lūdzu, neraudi! – Ludovīka apskāva meitu un palūkojās uz Sisi. Nemiers skatienā nebija apslēpjams.

      – Es jau nedēļām esmu šajā kleitā, mamm, un nevaru tādā satikties ar imperatoru.

      – Tu izskaties brīnišķīgi, Helēne.

      – Muļķības!

      – Imperators cildinās tevi par to, ka izpildi pienākumu un sēro pēc radinieka. Viņš tevi uzskatīs par atturīgu un pazemīgu. Vai ne, Sisi? – Ludovīka izmisīgi pievērsās jaunākajai meitai.

      – Protams. – Sisi pamāja, atbalstot māti. – Paklau, Nene! Francis gribētu redzēt manas māsas krietno un maigo iedabu, nevis ar dārglietām rotātu galvu un kaklu.

      – Tieši tā, – apstiprināja hercogiene.

      Taču Helēne nelikās pārliecināma. Nodūrusi skatienu, viņa ievaidējās:

      – Kāpēc man bija jāpiedzimst pirmajai?

      – Helēne! – Hercogiene nikni satvēra meitas šauros plecus. – Tu nevari mainīt piedzimšanas kārtību, tāpat kā nevari grozīt zvaigžņu stāvokli. Nav jēgas par to žēloties.

      – Tas ir pretīgi, mamm. Es negribu būt imperatore.

      – Vai tu domā, ka es visu atlikušo mūžu sūkstīšos, ka mana vecākā māsa apprecējās ar Hābsburgu un man vajadzēs… – Ludovīka apklusa un palūkojās uz Sisi. – Vienalga. Es tikai gribēju pateikt, ka mums jāpieņem dzīve tāda, kāda tā ir. Un jādzīvo krietni.

      – Diemžēl es neesmu piemērota dzīvei, kāda man izraudzīta, – Helēne atbildēja, pagriezusi galvu sānis. – Kaut tu būtu samelojusies, ka Sisi ir vecākā!

      Sisi saskatījās ar māti. Šāds paziņojums bija ļaunāks par saraukto pieri un neglītajām drēbēm. Ja māsas nomāktais garastāvoklis neuzlabosies, Francis novērsīsies no viņas.

      Baznīcas zvans nodunēja trīs reizes, it kā sveicinot hercogieni ar meitām. Kariete zvārojās pa bruģētajām Bādišles ielām.

      Pilsētiņa dūca no rosības – austrieši bija sapulcējušies, lai paskatītos uz imperatoru. Tā noteikti bija stipri pilnāka ar cilvēkiem nekā miegainās Posenhofenes laukums. Pa karietes logu Sisi vēroja sakoptu balti dzeltenu veikalu rindas. Šķērsojot ielu, sievietes rājās uz bērniem. Rokās viņas nesa kraukšķīgas maizes klaipus, gaļas gabalus un svaigus, saules sasildītus augļus. Sarkanvaidži zēni īsās ādas biksēs māja garāmbraucošajām karietēm un zirgiem un vairāk interesējās par konfektēm veikalu skatlogos, nevis par mātes brīdinājumiem vai bīstamo satiksmi.

      – Vairs nebūs ilgi. – Hercogiene pa logu pētīja apkārtni, klēpī žņaudzīdama plaukstas. – Kad ieradīsimies, Helēne, tev jāsmaida. Īpaši jau, satiekoties ar Franci. Vai saprati?

      Helēne pamāja ar galvu. Neizlēmīgi un nepārliecinoši.

      Kariete nogriezās no galvenās esplanādes, satiksme apsīka, un parādījās pieticīgas dzīvojamās mājas, kas rindojās gar bruģēto brauktuvi. Logi bija vaļā, un gaiši krāsotās sienas rotāja kāpelējošas efejas. Pēcpusdienas saule vēl stāvēja augstu debesīs un apspīdēja cilvēkus uz lieveņiem ar puķu kastēm un aizvilktiem aizkariem. Visi ne pārāk ziņkārīgi nopētīja necilo karieti.

      Ielas galā pavīdēja smagi kaltas dzelzs vārti. Pilsētnieki varbūt arī nepamanīja viešņas, turpretī ducis bruņotu imperatora sargu pulcējās pie vārtiem, it kā tieši viņas gaidītu.

      Ķeizara villa atradās atstatu no galvenās esplanādes, uz pilsētiņas robežas, kur sākās Alpu meži un klinšaini kalni, kas ieskāva ielejas laukus no vienas puses un aiztiecās līdz Traunai otrā pusē. Villas ēka – iespaidīgs muižas nams – bija celta neoklasicisma stilā no krēmīgi dzeltena kaļķakmens.

      Māte Sisi bija stāstījusi, ka imperators, pirmo reizi apmeklējis šīs pilsētas termālos ūdeņus, nekavējoties pasludinājis šo vietu par “paradīzi zemes virsū”. To dzirdot, Sofija veikli iegādājusies lielāko māju tuvākajā apkārtnē un gada siltākajos mēnešos galmu pārcēlusi turp, nomainot sasmakušo pilsētas gaisu un drudža draudus pret dziednieciskiem ūdeņiem un tīrām kalnu vēsmām.

      – Klāt esam, meitenes, – hercogiene klusi izdvesa. Kariete apstājās pie vārtiem.

      Sisi nopētīja sargus baltajos, neticami stingri iecietinātajos formastērpos ar sarkana un zeltīta zīda rotājumiem. “Iztēlojies,” viņa nodomāja, “ka pie taviem vārtiem neatkāpjoties stāv šādi sargi! Vai cilvēkam jāatskaitās ikreiz, kad grib ienākt vai aiziet?”

      Uzkliedzis pavēli kučierim Hansam, ūsainais sargs piegāja pie karietes un nopētīja trīs ceļa nogurdinātās sievietes, kas sēdēja pretējā pusē.

      – Vai drīkstu? – Viņš ar rokas vēzienu norādīja, ka vēlas atvērt durvis. Ludovīka pamāja ar galvu.

      – Labdien. – Hercogiene izslējās un pacēla zodu. Sisi apbrīnoja mātes spēju tik veikli saņemties, it kā iepriekšējo dienu un stundu nemiers būtu vien kaitinošs apmetnis, ko itin viegli var nopurināt no pleciem. – Es esmu Viņas Majestāte Bavārijas hercogiene Ludovīka no Vitelsbahu dzimtas, mana māsa ir Austrijas erchercogiene Sofija no Hābsburgu-Lotringu dinastijas. Manas meitas, Viņu Majestātes Bavārijas hercogienes, pavada mani ceļā pēc īpaša Viņa Impēriskās Augstības imperatora Franča Jozefa un viņa mātes ielūguma.

      – Jūsu gaišība. – Jaunais kareivis salutēja un sasita papēžus kopā. – Mēs jūs gaidījām.

      – Pieņemu. – Māte pacēla roku, it kā pēkšņi kaut ko iedomājusies. – Vai mūsu otrā kariete jau ir ieradusies?

      Sargs pamāja.

      – Jā, pirms nepilnas stundas, kundze.

      – Aizvediet mūs pie tās, – Ludovīka sacīja jau mazliet gaišākā tonī un palūkojās