Negaidītais mantojums. Džūda Devero

nevienam no viņiem neizdevās sagaidīt mīlas pilnu skatienu. Meitenes pret visiem izturējās pilnīgi vienādi. Viņas bija laipnas, jaukas, dāsnas. Taču īstās dzirksteles nebija.

      Un tad ieradās Līlends Hārtlijs. Viņš atbrauca no Bostonas, jauns vīrietis, kurš vēlējās kādu laiku pabūt projām no savas zilasiņu ģimenes, pabūt projām no savām nebeidzamajām studijām. Viens no Stārbaku zēniem uzaicināja viņu Bellu mājā nobaudīt tēju un iepazīties ar māsām. Meitenes bija jaunas, un viņu skaistums bija pašā plaukumā.

      Tajā dienā Keilebs pats tur nebija klāt, taču bija par to dzirdējis – tieši tāpat kā ikviens cits salas iedzīvotājs. Hiacinte, kā vienmēr smaidīdama, atvēra durvis, un tika iepazīstināta.

      Un tad istabā ienāca Džuliāna. Viņas un Līlenda skatieni sastapās un… Tas arī bija viss. Jau pēc sešiem mēnešiem abi apprecējās. Pagāja tikai nedēļa un…

      Keilebs nevēlējās domāt par šā stāsta beigām, par to, kā viņam tika pavēstīts par jaunavu nāvi. Neviens Nantaketas iedzīvotājs nespēja iztēloties salu bez Bellu meitenēm, un daudzas dienas apkārt valdīja smags klusums, jo visi sēroja.

      Pēc tam meiteņu tēvs dzīvoja pilnīgi viens un vēlējās tikai to, lai ātrāk varētu pievienoties savām mīļajām meitām debesīs. Dārzs pārvērtās par īstu nezāļu karalisti, bet māja allaž grima tumsā. Keilebam tika stāstīts, ka Līlendu esot pārņēmušas pašnāvnieciskas tieksmes, tālab viņš ticis uzraudzīts, lai patiešām sev kaut ko nenodarītu.

      Vērodams abus jaunos cilvēkus, Keilebs meitenē skaidri saskatīja Līlendu; viņam bija grūti nedomāt par to, kā cauri gadsimtiem pārmantojas cilvēku raksturīgākās īpašības. Meitene rokas kustināja un pielieca galvu tieši tāpat kā reiz to bija darījis Līlends. Pat viņu smiekli skanēja līdzīgi.

      Viņa gāja kopā ar liela auguma, muskuļotu vīrieti, kurš balstījās uz kruķiem, un abi bija cieši sabāzuši galvas kopā. Bija dzirdami klusi smiekli. “Gluži kā Līlends un Džuliāna,” nodomāja Keilebs. Viņi skatījās tikai viens uz otru. “Mana nabaga, nabaga Džuliāna…” Keilebs prātā noteica. “Cik gan smagi viņai noteikti ir skatīties uz šo jauno sievieti, kura tik ļoti līdzinās viņas mīļotajam vīrietim! Vai varbūt tieši otrādi – viņa priecājas, ka viņš turpina dzīvot šajā jaukajā meitenē?”

      Pāris tuvojās Keilebam, un pat cilvēki, kas tik ļoti pievērsušies viens otram, jau drīz pamanītu viņu. Tas nebūtu sevišķi ērti. Keilebs jau cēlās kājās, bet tajā brīdī odiozā sieviete no kaimiņos esošās viesnīcas atrāva vaļā sarkanos vārtus un steidzās pie abiem jaunajiem cilvēkiem. Vārti aiz viņas aizcirtās tik skaļi, ka šo skaņu varētu noturēt par lielgabala šāvienu.

      Jaunais vīrietis, Džeimijs, gāja mazliet iepakaļ meitenei, tālab viņa neredzēja puiša reakciju, taču Keilebs gan to pamanīja. Džeimijs nometās uz viena ceļgala un stiepa roku uz priekšu, lai satvertu meiteni, bet tad laikam atcerējās, kur atrodas, un ļāva rokai noslīgt zemē. Šādu rīcību Keilebs bija redzējis jau ļoti daudzas reizes un zināja, kas to izraisījis.

      Džeimijs ar kruķu palīdzību cēlās kājās un tad pamanīja svešinieku sēžam uz krēsla. Jaunā vīrieša sejā nekavējoties parādījās niknums.

      – Paklau, Džeimij! – sauca Halija, kura bija kopā ar agresīvo sievieti. – Vai tu šodien esi redzējis Īditu?

      Viņš mazliet pagriezās, tomēr paturēja nezināmo viesi acīs un tuvojās tam. – Nē, neesmu gan, – viņš pār plecu atteica. Džeimija seja pauda niknumu, pat ļaunumu. – Vai es drīkstu jautāt, kas jūs tāds esat un kālab okšķerējat šajā īpašumā?

      – Mani sauc Keilebs Hantlijs, – vīrietis atbildēja. – Un man nevajadzēja nākt, iepriekš nebrīdinot. Es atvainojos, ka biju aizmirsis par pieklājību.

      Džeimijs atguvās, viņa sejā parādījās jau daudz atbrīvotāka izteiksme, un viņš apsēdās blakus krēslā. – Atvainojiet par… – Viņš pavicināja roku, īsti nezinādams, kā paskaidrot savu rīcību. Pēc tam viņš norādīja uz sievieti pie vārtiem. – Pieņemu, ka jūs zināt, kas esam mēs, bet tā ir Betija. Viņas vīramāte Īdita pastāvīgi pamanās aizbēgt.

      – Vai jūs varat viņu vainot? – Keilebs vaicāja. Abi varēja skaidri saklausīt Betijas nikno balss toni.

      – Ne mazākajā mērā. Domāju, arī tad, ja Īdita būtu te, mēs viņai to nesacītu. Īdita no viesnīcas nes mums ēdienu, tāpēc mēs varam baudīt brīnišķīgu pēcpusdienas tēju vai izšķērdīgu maltīti brokastīs pēc agriem treniņiem.

      – Vai tiešām viņa tā dara? – Keilebs vaicāja un pasmaidīja. Acīs uzzibēja viltīgas uguntiņas. – Vai viņa joprojām pasniedz tos mazos cepumiņus ar anīsa sēklām?

      – Jā, jā! Un cepumus ar augļu gabaliņiem. Un “Pūkainā apelsīna” kūciņas.

      – Jau no divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, – Keilebs teica un pamāja ar galvu. – Es tos labi atceros. Recepti iedeva kāda sieviete, kura pūlējās sameklēt vīrieti, ko bija satikusi pirms daudziem gadiem.

      – Kādu, kurš bija apmeties viesnīcā? – Džeimijs vaicāja. Keilebs pūlējās izdomāt, kā labāk atbildēt, bet tad pamanīja, ka viņiem tuvojas Halija. Viņš piecēlās, nosauca savu vārdu un piedāvāja sievietei apsēsties viņa vietā.

      – Es nevaru pieņemt šo piedāvājumu, – Halija sacīja ļoti pievilcīgajam vīrietim gados.

      – Labi, es atnesīšu solu, – pieteicās Džeimijs un iegāja vingrošanas telpā.

      Halija apsēdās piedāvātajā krēslā. – Atvainojiet, ka nesasveicinājos ar jums, kad atnācāt. Bija ieradusies Betija un… – Halija paraustīja plecus.

      – Pirmīt es ienācu pa vārtiem, kas atrodas aiz jūsu jaunās vingrošanas telpas. Es neaicināts ienācu jūsu īpašumā, tāpēc tagad par to atvainojos. Jau gadiem ilgi es nebiju šeit bijis, tālab vēlējos apskatīt šo vietu.

      Pa atvērtajām durvīm Halija ieskatījās vingrošanas zālē. Džeimijam nemaz nenācās viegli nest solu un turēties pie kruķiem. Viņa posās celties, lai vīrietim palīdzētu, taču Keilebs uzlika plaukstu viņas rokai.

      – Jauneklis vēlas atstāt iespaidu, ļaujiet viņam to! – viņš sacīja. – Palīdziet tad, kad tuvumā nebūs neviena cita vīrieša.

      – Padoms vietā! – Halija noteica un palūkojās uz dārzu.

      – Vai jums mēdz būt daudz viesu? – Keilebs vaicāja.

      – Neviena. Protams, ja neskaita dusmīgo Betsiju. Īdita ir te bijusi, taču es vēl ne reizi neesmu ar viņu sarunājusies.

      – Tomēr jūs esat mielojusies ar viņas atnestajiem ēdieniem, kā dzirdēju, – Keilebs sacīja smaidīdams. – Pieēsties varēja pamatīgi, vai ne?

      “Tas nu gan ir dīvains jautājums,” Halija nodomāja, taču neko nesacīja.

      – Pastāstiet man par šo jauno cilvēku! Džērids teica, ka jūs palīdzat ārstēt viņa savainoto ceļgalu.

      – Jā. – Viņa paraudzījās uz Džeimiju, kurš vēl atradās vingrošanas zālē. Viņam pie auss bija mobilais telefons. Pamanījis Halijas skatienu, viņš ar lūpām sacīja: – Tods.

      – Vai tas nesagādā kādas grūtības? – Keilebs vaicāja.

      – Nē, – Halija teica. – Ir jauki, ka Džeimijs te atrodas;

      viņš māk smīdināt un arī pats daudz smejas. Man ļoti