Negaidītais mantojums. Džūda Devero

nācās aizgriezties, lai neļautu šai baudpilnajai viņas būtnes daļai ņemt virsroku. – Vai tu spēsi piecelties pats saviem spēkiem? – viņa vaicāja, stāvēdama ar muguru pret Džeimiju.

      – Visādā ziņā, – Džeimijs neizteiksmīgā balsī sacīja. Viņš izklausījās pēc vīrieša, kurš tikko atraidīts. Un patiesībā jau tā arī bija.

      Halija dzirdēja, kā viņš pieķeras pie gultas galvgaļa un pieceļas kājās. Tad Halija pagriezās pret viņu un uzsmaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. – Tiksimies rīt no rīta.

      – Labi, – atteica Džeimijs vēsā un tālā balsī. Bet piepeši viņš pacēla galvu. – Un kā trenējies tu?

      – Ak, gluži parasti, – viņa atbildēja. Patiesība gan bija tāda, ka, rūpējoties par Šelliju, strādājot vairākos darbos, mācoties un turpinot, jā… rūpēties par Šelliju, laika sporta nodarbībām vispār neatlika. Viņa sev sacīja, ka, apgūstot darbam nepieciešamos vingrinājumus, arī pati pietiekami patrenējas. Noguruma pilnā izteiksme pagaisa no Džeimija sejas, arī saspringums kaut kur šķita pazudis. – Nākamajā rītā tu trenēsies kopā ar mani.

      – Nē, to es nedarīšu vis, – Halija ātri attrauca. Viņa bija redzējusi Džeimiju trenējamies. Viņš, visticamāk, iedos viņai piecdesmit mārciņas smagās hanteles un sacīs: “Nu tā, paskatīsimies, ko tu spēj ar tām izdarīt!”

      – Tiksimies sešos no rīta. Arlabunakti!

      – Nedomāju gan, ka tā ir laba iecere.

      Izskatīdamies gandrīz draudīgs, viņš uz viena kruķa tuvojās Halijai, un viņa pakāpās atpakaļ. Kad Džeimijs aizvēra durvis viņai deguna priekšā, viņa attapa, ka nu jau stāv gaitenī.

      Viņa jau grasījās atvērt durvis un izvirst protestos, bet atteicās no šās domas. Nožāvājusies viņa aizgāja pati uz savu istabu un ierāpās gultā. “Ar problēmām es tikšu galā nākamajā rītā.”

      Pēc vairākām stundām Haliju atkal uzmodināja vaidi. Viņa nekavējoties piecēlās un jau pēc dažām sekundēm atradās Džeimija istabā. Šajā reizē naktslampiņa neapgaismoja telpu, un apkārt valdīja pilnīga tumsa. Halijai pēc atmiņas nācās taustīties uz gultas pusi. Džeimijs atkal svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un, kad Halija pieskārās viņa plecam, pievilka viņu sev klāt. Viena viņas kāja vēl atradās uz grīdas, un viņa stāvēja tik ļoti saliektā pozā, ka augums draudēja tūdaļ salūzt.

      Viņa iecēla kāju gultā. Džeimijs bija nosviedis segas, un viņas augums atradās cieši blakus viņam. Halijai mugurā bija vienīgi liels T krekls un kājās apakšbiksītes, bet Džeimijam pat naktī bija uzģērbtas treniņbikses un kokvilnas krekls ar garām piedurknēm.

      Piepeši Džeimijs piekļāva Haliju klāt, un viņas kājas bija iespiestas starp vīrieša kājām. Halijas gurni piekļāvās Džeimijam, un viņa saprata, ka vīrietis ir gatavs viņu sagaidīt.

      – Džeimij, – viņa nočukstēja, bet atbildes nebija.

      Vīrieša plauksta slīdēja pār Halijas augumu, lejup pa viņas gandrīz kailo muguru, glāstot un apmīļojot.

      Halijas acis aizvērās. Džeimijs bija pievilcīgs vīrietis, un viņa auguma kļaušanās klāt lika sirdij pukstēt straujāk. – Es nevaru… Mēs nevaram… – viņa iesāka, taču viņš nolieca galvu un Haliju noskūpstīja.

      Šis skūpsts nelīdzinājās diviem iepriekšējiem. Šajā bija daudz kaisles un vēlmju. Kad Džeimija mēle pieskārās Halijas mēlei, viņa aizmirsa par aizliegumiem un atbildēja uz skūpstu. Jau kopš dienas, kad tikko ieraudzīja šo vīrieti, Halija alka pēc viņa, un kopā pavadītais laiks šīs izjūtas bija tikai stiprinājis.

      Halija gandrīz izmisīgi noskūpstīja Džeimiju, viņu plosīja alkas. Kad Halijas kāja iegrima dziļāk matracī, viņa ar ceļgalu piespiedās Džeimija vīrietībai; viņš pagriezās uz muguras un izdvesa vaidu. Ne tādu kā parasti, kad viņu mocīja murgi. Šajā skaņā izpaudās tīra, neapvaldīta kaisle. Halija jāteniski sēdēja uz Džeimija, labi juzdama viņa kaisles apliecinājumu. Istaba bija ļoti tumša, un Džeimija seju viņa saskatīt nevarēja, bet ar lūpām, pieskaroties vīrieša acīm, sajuta, ka tās ir aizvērtas.

      Sēdēdama viņa novilka pār galvu T kreklu un nosvieda to uz grīdas, pēc tam pārliecās pāri Džeimijam, ar kailajām krūtīm skardama viņa seju. No viņa mutes atkal izlauzās vaids. Šoreiz tas bija teju vai sāpīgs. Viņa balsī bija saklausāmas dziļas ilgas.

      Bija nepieciešama tikai viena strauja kustība, lai Džeimijs pagrieztu Haliju uz muguras. Viņa manīja, ka vīrietis atsien treniņbikšu aukliņu un mazliet noslidina tās uz leju. Halijas rokas apvijās viņa muskuļotajam augumam. “Kails viņš laikam ir pilnīgi neatvairāms,” Halija nodomāja.

      Kad Džeimijs mēģināja iekļūt Halijā, viņai kājās joprojām vēl bija apakšbiksītes un viņš sastapās ar šķērsli. – Pagaidi! – viņa čukstēja un pastiepa roku, lai tās novilktu.

      – Es tevi gaidīšu mūžam, Valērij, – viņa lūpas sacīja Halijai pie pašas auss.

      Halija sastinga zem Džeimija auguma. Iekāres aizmiglotais prāts vienā mirklī kļuva kristāldzidrs. “Es tikko grasījos pārgulēt ar vīrieti, kurš atrodas zāļu varā. Vai man patiešām vairs nav ne kripatas saprāta? Džeimijs no rīta to ne tikai neatcerētos, bet pat uzskatītu, ka ir sapnī redzējis, kā mīlējas ar kādu citu sievieti.”

      Vēl kādu mirkli Džeimija muskuļotais augums, viņa siltā elpa uz Halijas vaiga un viņa neapvaldītā vīrietība lika Halijai nodomāt: “Vai nav vienalga?”

      Tomēr viņai bija arī savs lepnums. Viegli tas nenācās, tomēr Halija izritinājās no vietas zem viņa un piecēlās kājās. Sirds joprojām smagi sitās, elpa bija kļuvusi ātra un skaļa;

      pagāja vairākas minūtes, līdz viņa savaldījās.

      Ja tumsa istabā sākotnēji Haliju kaitināja, tad tagad viņa par to priecājās, jo bija gandrīz kaila.

      Saklausījusi švīkstus, viņa saprata, ka Džeimijs meklē viņu.

      Viņa aizgāja līdz gultas tālākajam galam, sameklēja savu T kreklu un uzģērba to mugurā. Uz mirkli Džeimija saceltais troksnis mitējās, un Halija nosprieda, ka varbūt vīrietis ir pamodies, tomēr viņa elpa liecināja, ka viņš joprojām vēl ir aizmidzis.

      Halija devās uz durvju pusi un pēc tam jau uz savu gultu. Kāda dvēseles daļa nožēloja lēmumu aiziet no Džeimija istabas. “Sekss ar aizmigušu vīrieti. Ja tā padomā, nemaz nav tik slikta ideja.”

      Tomēr Halija sevi pazina pietiekami labi un saprata, ka ar to jau viss nebeigtos. Vismaz ne viņai. Halija nepiederēja pie cilvēkiem, kuri varētu iesūdzēt tiesā savu pusmāsu par krāpšanas mēģinājumiem; un viņa nepiederēja arī pie tiem, kas varēja ielaisties seksuālās attiecībās tāpat vien, bez jūtām. Kā jau Džeimijs bija sacījis, viņai šis vīrietis aizvien vairāk iepatikās. “Vai varētu tā būt, ka dienā mēs esam lieliski kompanjoni, kurus saista vieglas un gaišas, pavisam vienkāršas draugu attiecības, bet naktī – sekss? Turklāt sekss, ko viņš nemaz neatceras?”

      – Un kas notiks, kad uzradīsies Valērija? – viņa čukstus sacīja. “Vai tiešām es spēšu atkāpties un tikai nodomāt, ka bija jauki, lai arī tagad viss beidzies? Smaidīt abiem, noskatīties, kā viņi pastaigājas pa dārzu, skūpstās un mīlinās?”

      Nē, Halija zināja, ka ne uz ko tādu nebūtu spējīga. Pirms iemigšanas viņa atkal zvērēja pati sev, ka viņas un Džeimija attiecības būs un paliks strikti profesionālas.

      – Hārtlij! – Šī balss tikpat labi varēja piederēt seržantam, kurš