Negaidītais mantojums. Džūda Devero

“Un tu laikam atkal maini sarunas tematu?” viņa nodomāja. Izskatījās, ka viņa uzdūrusies kārtējam Džeimija noslēpumam. “Un cik daudz viņam to ir? Vai kāds simts? Hm, neaizmirsti, ka Džeimijs ir tikai tavs pacients, nevis mīļotais.”

      Viņa paņēma savu iztukšoto šķīvi un aiznesa uz izlietni. “Ja viņš var glabāt noslēpumus, arī es varu. Nu kaut vai to, kas notika naktī, es negrasos Džeimijam stāstīt. Un netaisos arī teikt, ka zinu par miega zālēm un to izraisīto smago naktsmieru. Kaut es varētu pārtraukt Džeimija nakts murgus un panākt, lai viņš vairs nelieto miegazāles!” – Es vēlos, lai tu pārceltos uz augšstāvu, – viņa piepeši sacīja.

      – Un kāpēc tev tas būtu jāgrib? – Viņš joprojām sēdēja pie galda.

      Viņa bija gaidījusi ķircināšanos ar zināmu seksuālu pieskaņu, taču nekā tāda nebija. Drīzāk likās, ka viņš grasās atteikties, un viņa pat nojauta iemeslu. Džeimijs zināja, ka naktīs viņu moka murgi, taču nevēlējās, lai to uzzinātu arī Halija. Viņš gribēja pasargāt savu vīrieša ego un radīt iespaidu, ka viņam viss ir labi.

      Halijai gribējās atrasties viņam līdzās, lai varētu viņu mierināt, bet pēc tam atgriezties pati savā gultā. Viņa vairs negrasījās nakšņot uz dīvāna vai blakus Džeimijam viņa šaurajā gultā. Turklāt lielā gulta augšstāvā dotu zināmu garantiju, ka Džeimijs nenogāzīsies uz grīdas.

      Tomēr Halija bija droša, ka tad, ja viņa pastāstīs taisnību, Džeimijs varētu… Ko? Doties projām? Tāda iespēja pastāvēja. Katram cilvēkam, ko mocīja šādi murgi, bija nepieciešama palīdzība, un Halija grasījās Džeimijam to sniegt.

      Viņa atkal pagriezās pret Džeimiju. – Es, hmm… jā… es… – Ko tu tagad pūlies pateikt? – Viņš raudzījās uz Haliju. – Tā spokošanās… Nu… Man laikam tomēr ir mazliet bail. Tu pirms brīža sacīji, ka manas bezbailības dēļ es tev patīku aizvien vairāk, tāpēc tagad bīstos, ka vairs nebūšu tik patīkama…

      Piecēlies Džeimijs apskāva Haliju. Tas bija tāds brāļa un māsas apskāviens; viņš mierinoši paberzēja viņai muguru. – Esmu pārliecināts, ka par tiem spokiem ir izrunāts. Betijai droši vien ir taisnība, un viņas vīramātei nepieciešama pastāvīga uzmanība. Es nepiekrītu, ka viņu vajadzētu ieslēgt, taču palīdzība gan viņai ir vajadzīga. – Viņš turēja Haliju izstieptas rokas attālumā un ieskatījās viņai acīs. – Mans minējums ir tāds, ka vecais zēns Bells ir izdarījis kaut ko tādu, ko nevēlas atklāt kādam citam, un droši vien pats izplatījis tās runas par spokiem, lai ļaudis turētos pa gabalu no šīs mājas.

      – Tev laikam būs taisnība. – Halija nolaida plakstus, lai izskatītos patiesi nobijusies.

      Džeimijs atkal piekļāva viņu klāt. – Rīt mēs izsauksim atslēdznieku, es tur ieiešu un visu apskatīšu.

      Halijai gribējās pateikt, ka bez viņas nekādā ziņā tam nevajadzētu notikt, tomēr nevarēja to atļauties, jo izlikās nobijusies. – Tātad tu pārcelsies uz augšstāva guļamistabu, lai es šajā savādajā mājā nebūtu viena pati.

      – Man tā neliekas laba doma. – Džeimija balss tonis atkal kļuva strikts.

      – Labi. – Halija atvirzījās no viņa. – Es pārcelšos uz apakšstāvu. Nē, tas dīvāns tur ir pārāk mazs, lai uz tā gulētu. Jā! Es piezvanīšu Džēridam un pavaicāšu, vai varētu palikt viņa mājā dažas naktis. Tā ir tukša. Tev te būs labi arī vienam pašam, vai ne? – Viņa paraudzījās uz Džeimiju un gluži nevainīgi samirkšķināja skropstas.

      Radās iespaids, ka vīrieti plosa gan dusmas, gan bezpalīdzības apziņa. – Labi, labi. Es pārcelšos uz augšstāvu, – viņš caur sakostiem zobiem izgrūda.

      – Lieliski! – Halija iesaucās. – Es palīdzēšu tev sakārtot mantas un šovakar parādīšu tev vairākus elpošanas vingrinājumus. – To pateikusi, viņa devās uz Džeimija istabas pusi.

      – Skaties tikai vannas istabā un skapī! – Džeimijs uzsauca viņai nopakaļ. – No rakstāmgalda es pats visu paņemšu! – Viņš nikni pievērsās aizslēgtajām durvīm, kas veda uz tējas istabu. – Lai ko tu, Henrij Bell, tur arī glabātu, es celšu to gaismā! Vai saproti, ko tu man esi nodarījis?

      Cik vien ātri varēdams, viņš steidzās uz dzīvojamo istabu un no pagultes izvilka savu lielo somu. Kamēr Halija vannas istabā savāca viņa tualetes piederumus, viņš somas kabatā ielika astoņas zāļu pudelītes un aiztaisīja to ar rāvējslēdzēju.

      Piektā nodaļa

      Džeimijs gulēja uz savas jaunās guļamistabas grīdas, kopā saņemtās rokas izstiepis pāri galvai. Halija sēdēja vīrietim blakus, vidū pārliekusies viņam pāri, un viņas rokas atradās mazliet zemāk par viņa nabu. Viņa to neredzēja, taču varēja iztēloties. – Es gribu sajust, kā tava elpa nāk no šejienes, – viņa teica. – Tagad dziļāk un lēnāk.

      – Vai tu esi pārliecināta, ka tas kaut kādā ziņā palīdzēs?

      – Kuš… – viņa piekodināja. – Nerunā. Tikai elpo. – Halija vēroja, kā Džeimijs lēnām nolaiž un paceļ rokas un ilgi, dziļi ieelpo. “Cik pretrunu pilns gan viņš ir!” Halija nodomāja. “Ārēji rodas iespaids, ka viņš vispār nedomā ne par ko nopietnu, allaž ķircinās un smejas, bet viņa ķermenis līdzinās cieši spirālē savērptai atsperei. Ja vien izdotos panākt, lai viņš pilnībā atslābinās, varbūt viņam nemaz nevajadzētu lietot tās miegazāles.”

      Halija nepārstāja domāt par to, kādēļ Džeimijs tik ļoti sasprindzis. “Vai viņa dzīvē nesen notikusi kāda traģēdija? Varbūt viņš gandrīz ieskatījies nāvei acīs?” Viņa apzinājās, ka Džeimijam šādus jautājumus uzdot nav nekādas jēgas. Viņš vienalga mainītu sarunas tematu.

      Veicot vingrinājumus, aizritēja stunda. Džeimijs tos nosauca par meitenīgiem un izlikās sadrūmis, taču Halija redzēja, ka īpaša elpošana viņam palīdzējusi. Viņa pat bija pamanījusi Džeimija acīs miegainumu. Doma, ka varbūt izdevies palīdzēt pat tik, lai viņš varētu aizmigt bez medikamentu lietošanas, priecēja Haliju.

      Kad viņa bija beigusi vadīt vingrinājumus, Džeimijs aizvērtām acīm gulēja uz biezā paklāja un smaidīja. – Vai tu jūties labāk? – Halija vaicāja.

      – Patiesību sakot, jā. – Izklausījās, ka Džeimijs par to jūtas pārsteigts.

      Halija piecēlās kājās un paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš bija sacījis, ka Halija viņam patiešām sāk iepatikties, un viņa tieši to pašu varēja teikt par Džeimiju. Vēl nekad agrāk viņa kopā ar vīrieti nebija jutusies tik komfortabli. Brīžiem pat likās, ka viņiem prātā vienlaikus ienāk vienādas domas.

      Agrāk, kad viņa bija kopā ar kādu no saviem puišiem, visbiežāk izrādījās grūti sagaidīt, kad varēs tikt no viņa vaļā. Vēlāk par viņas labāko draudzeni kļuva Vestbrukas kundze, Breidena māte. Viņa mēdza sacīt, ka Halijas nelaime ir tieksme izraudzīties puišus, kas līdzinās viņai pazīstamiem cilvēkiem. Halija vaicāja, ko tas nozīmē. – Lerijs bija lēns un gaisīgs gandrīz kā tavs vectēvs, bet Kails gandrīz nekad neatradās tev līdzās, apmēram kā tavs tēvs. Savukārt Kreigs sēdēja krēslā, bet tev viņu nācās gaidīt. Viņš bija kā Šellija, tikai vīrieša ādā. – Vēlāk Halijai nāca smiekli par šo pat ļoti precīzo viņas attiecību raksturojumu, un viņa zināja, ka nevēlas atkārtot savas kļūdas.

      Un, protams, bija viens vīrietis, par kuru viņas nebija runājušas. Breidens. Viņas abas vēlējās vienu un to pašu – lai Halija un Breidens būtu kopā, tomēr neizskatījās, ka tam būtu lemts piepildīties.

      Halija